Atšķirības starp "Gotharda privilēģija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Gotharda privilēģija''' (''Privilegium Gotthardinum'') - Mītavas (Jelgavas) pilī, 1570. g. 25. jūnijā [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[Landtāgs|landtāgā]] sastādīts, vēlāk [[Hercogs|hercoga]] [[Gothards Ketlers|Gotharda]] kā arī hercogistes [[Senjors|senjora]] Polijas [[Karalis|karaļa]] un Lietuvas [[Kņazs|lielkņaza]] parakstīts akts. | '''Gotharda privilēģija''' (''Privilegium Gotthardinum'') - Mītavas (Jelgavas) pilī, 1570. g. 25. jūnijā [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[Landtāgs|landtāgā]] sastādīts, vēlāk [[Hercogs|hercoga]] [[Gothards Ketlers|Gotharda]] kā arī hercogistes [[Senjors|senjora]] Polijas [[Karalis|karaļa]] un Lietuvas [[Kņazs|lielkņaza]] parakstīts akts. | ||
| − | Teksts aptver 12 punktus, ko 1570. gada jūnijā Jelgavā notikušā landtāga laikā kopīgi izstrādāja hercoga padomnieki un muižnieku pārstāvji. Tajā vēlreiz tika apstiprinātas būtiskākās muižniecības tiesības, kas bija ietvertas jau [[Sigismunda Augusta privilēģija|Sigismunda Augusta]] privilēģijā: tika pasludināta [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot, piešķīra muižniekiem tiesības pārvadāt preces un tirgoties bez nodokļu maksas, ierīkot krogus u.c. privilēģijas. . Ar šo privilēģiju muižniecībai saskaņā ar jau XV gs. beigu vasaļu tiesībām tika apstiprināta augstākā un zemākā tiesu vara (''zu Halse und zu Bauche'') pār saviem zemniekiem, padarot tos par [[dzimtcilvēki]]em. Ttiem lēņiem, kurus piešķīra hercogs, drīkstēja rīkoties tikai hercoga akceptēto noteikumu ietvaros. Tāpat arī, pārņemot muižu mantošanas ceļā, jaunajam īpašniekam bija gada un dienas laikā jādod hercogam uzticības zvērests. Privilēģijas oriģināls nav saglabājies, taču tās pilns teksts ietverts apstiprinājumā, kuru 1581. gada 28. novembrī kara nometnē pie Pleskavas izsniedza Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs.<ref>LVVA, 554. f., 1. apr., 33. l | + | Teksts aptver 12 punktus, ko 1570. gada jūnijā Jelgavā notikušā landtāga laikā kopīgi izstrādāja hercoga padomnieki un muižnieku pārstāvji. Tajā vēlreiz tika apstiprinātas būtiskākās muižniecības tiesības, kas bija ietvertas jau [[Sigismunda Augusta privilēģija|Sigismunda Augusta]] privilēģijā: tika pasludināta [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot, piešķīra muižniekiem tiesības pārvadāt preces un tirgoties bez nodokļu maksas, ierīkot krogus u.c. privilēģijas. . Ar šo privilēģiju muižniecībai saskaņā ar jau XV gs. beigu vasaļu tiesībām tika apstiprināta augstākā un zemākā tiesu vara (''zu Halse und zu Bauche'') pār saviem zemniekiem, padarot tos par [[dzimtcilvēki]]em. Ttiem lēņiem, kurus piešķīra hercogs, drīkstēja rīkoties tikai hercoga akceptēto noteikumu ietvaros. Tāpat arī, pārņemot muižu mantošanas ceļā, jaunajam īpašniekam bija gada un dienas laikā jādod hercogam uzticības zvērests. Privilēģijas oriģināls nav saglabājies, taču tās pilns teksts ietverts apstiprinājumā, kuru 1581. gada 28. novembrī kara nometnē pie Pleskavas izsniedza Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs.<ref>LVVA, 554. f., 1. apr., 33. l.</ref> |
Uz [[Leimaņi|leimaņu]] lēņiem šī privilēģija netika attiecināta. | Uz [[Leimaņi|leimaņu]] lēņiem šī privilēģija netika attiecināta. | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 21. jūnijs, plkst. 22.03
Gotharda privilēģija (Privilegium Gotthardinum) - Mītavas (Jelgavas) pilī, 1570. g. 25. jūnijā Kurzemes un Zemgales hercogistes landtāgā sastādīts, vēlāk hercoga Gotharda kā arī hercogistes senjora Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza parakstīts akts.
Teksts aptver 12 punktus, ko 1570. gada jūnijā Jelgavā notikušā landtāga laikā kopīgi izstrādāja hercoga padomnieki un muižnieku pārstāvji. Tajā vēlreiz tika apstiprinātas būtiskākās muižniecības tiesības, kas bija ietvertas jau Sigismunda Augusta privilēģijā: tika pasludināta Ordeņa laika lēņu alodifikācija - šie lēņi kļuva par mantojamu privātīpašumu, kuru varēja mantot, ieķīlāt, pirkt un pārdot, piešķīra muižniekiem tiesības pārvadāt preces un tirgoties bez nodokļu maksas, ierīkot krogus u.c. privilēģijas. . Ar šo privilēģiju muižniecībai saskaņā ar jau XV gs. beigu vasaļu tiesībām tika apstiprināta augstākā un zemākā tiesu vara (zu Halse und zu Bauche) pār saviem zemniekiem, padarot tos par dzimtcilvēkiem. Ttiem lēņiem, kurus piešķīra hercogs, drīkstēja rīkoties tikai hercoga akceptēto noteikumu ietvaros. Tāpat arī, pārņemot muižu mantošanas ceļā, jaunajam īpašniekam bija gada un dienas laikā jādod hercogam uzticības zvērests. Privilēģijas oriģināls nav saglabājies, taču tās pilns teksts ietverts apstiprinājumā, kuru 1581. gada 28. novembrī kara nometnē pie Pleskavas izsniedza Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs.[1]
Uz leimaņu lēņiem šī privilēģija netika attiecināta.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ LVVA, 554. f., 1. apr., 33. l.
Literatūra
- Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 640. f., 4. f., 9. l.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 16. lpp.
