Atšķirības starp "Latviešu baltie strēlnieki" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 4. aprīlis, plkst. 07.16

latviešu karavīri pašu zīmētā karikatūrā

Latviešu baltie strēlnieki (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem latviešu strēlniekiem, daļēji no latviešu bēgļiem un kolonistiem komplektētām militārām vienībām Krievijas pilsoņu kara laikā, kuras reāli vai formāli bija pret lielinieku varu.

Latviešu skaits Krievijas "baltajās armijās" sasniedz aptuveni 9500 virsnieku un karavīru, savukārt Sibīrijā un Urālos 1919. gada pavasarī bija uzskaitē ap 4000 karadienestam derīgu latviešu vīrieši un kādi 400 bijušie virsnieki.^[1] Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (Александр Каупиньш), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs (Петерис Даукшс), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (Эрнест Долманис), bataljona komandieris štabskapitans Andrejs Bubinduss (Андрейс Бубиндусс, vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (Теодор Бредже), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (Петерис Лиепиньш), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (Петерис Блукис - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (Фридрихс Упе) u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (П.Межакс) bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis F.Briedis it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c.

1918. gada 24. augustā Samarā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju sapulce (~400 delegātu), kurā tika nolemts veidot latviešu vienības gaidāmajam atsāktajam karam ar Vāciju. Pāris dienas vēlāk tika izveidota Latvijas karaspēka vienību pagaidu organizācijas komiteja (priekšsēdētājs J.Bruževics, locekļi: V.Bisenieks, J.Lakats, P.Liepiņš, B.Lielmanis, O.Rupais u.c.). Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. 1918. gada 7. novembrī Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padomes Centrālā biroja (SULNP) pārstāvji parakstīja vienošanos ar franču militāro misiju par latviešu pulka izveidošanu Vladivostokā.Rezultātā tika nokomplektētas 2 lielākas vienības (kopā ap 2000 karavīru):

• Imantas pulks Vladivostokā
• Troickas bataljons Dienvidurālos

Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās Padomes Centrālā Biroja 1919. gada 29. maija apstiprinātajos dienesta noteikumos tika noteikts šo latviešu kareivju apzīmējums: "strēlnieki".^[2] Nopietnākie incidenti, saistīti ar latviešu vienību organizēšanas grūtībām, bija t.s. Bočkarevas incidents, kad pie Bočkarevas dzelzceļa stacijas japāņi (tobrīd kontrolēja un apsargāja Amūras dzelzceļa līniju) nošāva 32 latviešu brīvprātīgos, kas bija ceļā uz Blagoveščensku, jo no blakus operējošās atamata Samsonova kazaku vienības bija saņemta maldinoša informācija, ka tie esot lielinieki (vēlāk Japānas valdība izmaksāja 172 800 jenas nošauto piederīgajiem kā kompensāciju).

1920. gada ziemā SULNP ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību Sibīrijā evakuāciju uz Latviju, no kurām trīs lielākās grupas:

• 28.02.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Gveneth" zem britu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji (kurus vēlāk pārsēdināja uz tvaikoņa "Pomona") - Latvijā ieradās 1. maijā;
• 23.03.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Dania" zem britu karoga izbrauca 465 karavīri - Latvijā ieradās 21. jūnijā;
• augustā ceļā devās pēdējie Troickas bataljona kareivji un to ģimenes (~120 cilv.) kā arī 15 pēdējie Imantas pulka karavīri - ieradās Latvijā ar tvaikoni "Brandenburg" novembra sākumā.

Par Troickas bataljona un Imantas pulka uzturēšanu Francijas valdība 1922. gadā pieprasija no Latvijas valdības 8 500 017 franku lielu atlidzību. Par pārvešanu Latvijas valdība 1925. gada 30 jūnijā piekrita samaksāt 130 000 sterliņu mārciņu Lielbritānijai. Latvijā vienības tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai).

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 170. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
• Kara lietas // Brīvā Latvija. 25.03.1919.
• Pumpuriņš Tālis. Latviešu nacionālo krāsu propaganda Sibīrijā un Tālajos Austrumos Latvijas valsts tapšanas un Brīvības cīņu laikā. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 23.-29. lpp.

• Жанен М. Отрывки из моего сибирского дневника. // Сибирские огни. 1927. №4. С. 142.

Resursi internetā par šo tēmu

• Latviešu nacionālo karaspēka vienību nodibināšanās Sibirijā
• Latviešu karavīri Pilsoņu karā Krievijā 1918 -1921 // Latvijas Kara muzejs

• 1-й Отдельный Троицкий латышский батальон и Имантский латышский полк - Форма одежды
• Екабсонс Э., Щербинскис B. Участие латышей в военных формированиях белых во время гражданской войны в России 1917-1920 гг. Часть 1.
• Белые латышские стрелки
• Знаки Латвийских частей на Востоке России