Atšķirības starp "Bermontiāde" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 8. jūnijs, plkst. 09.36

Bermontiāde (kr. бермондтовщина) - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas un Latvijas armijas^[1] militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem.

1919. gada 25. augustā vācu 6. korpusa un Bermonta armijas karavīri ar fon der Golca ziņu Jelgavā uzsāka dumpi: norāva visur Latvijas karogu, to vietā pacēla Vācijas impērijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus, izlaupīja kredītiestādes un sarīkoja lāpu gājienu, izvirzot Pagaidu valdībai ultimatīvas prasības. Nākamajā dienā vācu un krievu spēki sāka atbruņot citas komandantūras Kurzemē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut visus, par kuriem radās aizdomas par sadarbību ar lieliniekiem. Šajā laikā, 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)^[2] 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.^[3] Pēc neveiksmīgām sarunām ar Latvijas pašpārvaldes komiteju, 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja pārvaldības padomi, reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.

Rietumu armijas virzīšanās uz Rīgu sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas Dienvidu frontes spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.^[4] Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.^[5] Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī. Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.^[6][7] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki: no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies Latgales divīzija, no Doles salas līdz Jaunjelgavai - 6. Rīgas kājnieku pulks, 5. Cēsu kājnieku pulks un 4. Valmieras kājnieku pulks. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 Igaunijas armijas bruņuvilcieni. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un šķiriskās piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku. Šajā laikā Rietumu brīvprātīgo armija izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu.

15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmuguri. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka V.Ozola izstrādātā plāna, 13. pktobrī Latvijas jūras spēku daļas desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis), ieņemot Daugavgrīvu. Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.^[8] 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās Jaunjelgavas kauja, asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt. Pagaidu valdība izsludināja 1884.-1900. gados dzimušo vīriešu mobilizāciju armijā, Rīgā noteica komandanta stundu un caurlaižu režīmu, aizliedza alkohola tirdzniecību. "Marodierus un panikas cēlājus" bija pavēlēts nošaut uz vietas bez tiesas sprieduma. Sākās masveida provāciski noskaņoto iedzīvotāju aresti, savukārt tos vietējos iedzīvotājus, kas bija iestājušies Bermonta dienestā vai sadarbojās ar to, pasludināja par valsts nodevējiem (šajā statusā nonāca ~170 cilvēki, kuru īpašumus sekvestrēja).

3. novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums Dienvidu frontē (kur tās rīcībā bija 47 lielgabali, 114 ložmetēji). Uzbrukumu atbalstīja Sabiedroto karakuģi ar savu artilēriju. Latgales divīzija, virzoties no Bolderājas puses, ieņēma Bilderliņu (mūsd. Bulduru) tiltu un Piņķu muižu, bet 4.11. - Anniņmuižu un Zolitūdes muižu. Vidzemes divīzija sāka uzbrukumu visā frontē gar Daugavu līdz Jaunjelgavai. Rīgā Latvijas armijas pretuzbrukums sākās 9.11. Nākamajā rītā 6. kājnieku pulks ieņēma Zasulauku, bet 7. pulks - Torņakalnu. 11. novembrī Pārdaugava bija pilnībā atbrīvota un Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka. 15.-16.11. notika Slokas un Kalnciema kaujas. 17. novembrī 5. Cēsu kājnieku pulks ieņēma Garozas dzelzceļa staciju, bet 4. Valmieras kājnieku pulks - Bausku. Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, t.s. Nisela komisija, lai vienotos par Rietumu brīvprātīgo armijas daļu evakuāciju. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants M.Eberharts lūdza Latvijas armiju pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiograma palika bez atbildes.^[9] 20. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā frontes līnijā, izdzenot Rietumu brīvprātīgo armijas daļas no Jelgavas (skat. Jelgavas atbrīvošana), bet nākamajā dienā - no Tukuma. 21. novembrī Liepājas garnizons padzina bermontiešus no Grobiņas un Aizputes. 22.11. tika atbrīvots Tukums. 25. novembrī Latvija pieteica karu pašai Vācijai^[10], kuras karaspēks nu skaitījās bermontieši. Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. Nīsela komisija 30. novembrī uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"^[11], taču Pagaidu valdība komisijas aicinājumu ignorēja. 24.11. bermontiešus padzina no Saldus un Priekules, bet 28.11. cīņas Lejaskurzemē beidzās. Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas (armijā kopā bija aptuveni vairs tikai 2000 vīru) daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.^[12] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.^[13] Latvijas armija kā trofejas ieguva 24 lielgabalus, 175 ložmetējus, 10 lidmašīnas, lielu daudzumu munīcijas u.c. karamateriālus. Bermontieši atkāpjoties postīja un laupīja, cik spēja - dažos Kurzemes un Zemgales apvidos tika izlaupītas pilnīgi visas mājas un muižas, kā arī lielākā daļa baznīcu. Nodarītā zaudējuma apmēri tika lēsti uz 293 000 000 Latvijas rubļu apmērā pēc tā laika kursa.^[14]

Atsauces

Skat. arī: Biržu kauja, Viesītes kauja

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78.-83. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš: 1918. - 1920. Cīņas ar Bermontu. 1. sējums - Jura Apgāds: Rīga, 2005. - 144 lpp. ISBN 998467701X (A.Gulbis: Rīga, 1921.)
• Knopse V. Bermontiāde laikabiedru skatījumā. // Mājas konsultants. 2008 Nr.11. (46)
• Trinko. Bermonta satriekšana lietuvju kara vēsturnieka skatījumā. // Militārais apskats. 1934., Nr.8., 1381.-1384. lpp.
• Berķis K. Kā pirms 15 gadiem noritēja mūsu lielās cīņas pret bermontiešiem. Militārais apskats. 1934. Nr.11., 1985.-2023. lpp.
• Rozenšteins H. Stratēģiskais manevra veids Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2025.-2028. lpp.
• Krīpens A. Liepājas aizstāvēšana pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2052.-2062. lpp.
• Inna Gīle. Medicīniskā aprūpe Latvijas armijā bermontiādes laikā, 1919. gada oktobris–decembris. // Latvijas arhīvi. 2012. Nr.3. 95.-121. lpp. ISSN 1407-2270
• Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.

• Пелкаус Э. Бермонтиада // Латвия на грани эпох III. - Рига, 1988
• Коноплин И.С. Бермондтовщина / Балтийский альманах. - 1923. - № 1, 2
• Бережанский Н. П. Бермондт в Прибалтике в 1919 г. (из записок бывшего редактора) / Историк и современник: осенью 1919 г.

Resursi internetā par šo tēmu

• 1919. gada 8. oktobra Latvijas Pagaidu valdības paziņojums sakarā ar krievu brīvprātīgās Rietumu (Bermonta) armijas uzbrukumu Rīgai.
• No novembra līdz novembrim. // Diena
• Stiprais G. Bermontiāde. Rīgas aizstāvēšanas operācija. // Militārais apskats. 2009. Nr. 3/4 (132/133), 11.-36. lpp.
• Bermontiāde // Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture
• Kā mēs satriecām bermontiešus. // Berķis K. Latvju varoņu gaitas.
• Kalniņš Brūno. Bermontiāde (.pdf)
• Bruņotais vilciens cīņās pie Jaunjelgavas
• Cīņas Jaunjelgavas rajonā

• Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания