Atšķirības starp "Zīverss Jakobs Johans fon" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
grāfs '''Jakobs Johans fon Zīverss ''' (1699.-1770.) - politiķis, virsnieks, sabiedrisks darbinieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks. | grāfs '''Jakobs Johans fon Zīverss ''' (1699.-1770.) - politiķis, virsnieks, sabiedrisks darbinieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks. | ||
| − | Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahima Johanna II fon Zīversa (1699.-1770.) un Annas fon Zīversas ģimenē. Brāļi Joahims Johanns III, Karls Eberhards māsas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.). Pusaudža gados tēvs Joahims Johanns esot gribējis Jakobu Johannu atdot Zviedrijas kara flotē, stingrākai audzināšanai. Izmantodams apstākli, ka guvernante fon Ekermane nebija muižā, viņš dēlu nosūtīja uz Rēveli, lai tālāk viņu pārceltu uz Skandināviju, taču guvernante, uzzinājusi par notikušo, devusies uz Rēveli un pēdējā brīdī puiku dabūjusi krastā. 1743. gadā ciemos ieradies tēva brālis, Krievijas imperatores kambarkungs [[Zīverss Karls fon|Karls fon Zīverss]], kurš panācis, ka Jakobs Johanns netika sūtīts uz Zviedriju, bet gan uz Pēterburgu, lai saņemtu izglītību [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. Pēc korpusa absolvēšanas dzīvoja pie tēvoča, dienestu civilajā pārvaldē uzsāka 1744. gadā, kā junkurs Ārlietu kolēģijā. Darbā viņš parādīja izcilas dotības svešvalodās, kā arī prasmi veikli sastādīt un kodēt oficiālos dokumentus-vēstules. Vēlāk pats Jakobs Johans jokodams apgalvoja, ka par savu veiksmīgo ierēdņa karjeru viņām jāpateicas rokrakstam, kuru īpaši paticis lasīt visām trim imperatorēm. 1748 gadā iecelts par sekretāru pie sūtņa Dānijā Johanna Albrehta fon Korfa. Pēc gada fon Zīverss tika pārcelts diplomātiskajā darbā uz Angliju. 1756. gadā Eiropā izcēlās [[Septiņgadu karš]] un jaunais sūtniecības sekretārs tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā. Viņam piešķīra [[Majors|majora]] dienesta pakāpi un nozīmēja pildīt diviziona kvartīrmeistara pienākumus. Piedalījās kaujās ar Prūsiju pie Grosjegerndorfas un Corndorfas, kā arī Kolbergas aplenkumā, taču visai drīz tika pārcelts uz armijas ģenerālštābu, kur nodarbojās ar situācijas analīzi, prognožu veidošanu un pārskatu sastādīšanu. Pēc kara demobilizējās [[Ģenerālmajors|ģenerālmajora]] pakāpē ar valsts nozīmētu mēneša pensiju. Devās ceļojumā uz Itāliju, pēc tam ilgstoši uzturējās pie tēva Bauņu muižā, līdz imperatore Katrīna II, apciemojot [[Vidzemes guberņa|Vidzemi]], pārliecināja ārlietu kolēģijas ierēdni atgriezties Krievijas valsts civilajā dienestā. 1764. gada aprīlī J.J. fon Zīverss tika iecelts par Novgorodas [[Gubernators|gubernatoru]], kur panāca, ka [[Guberņa|guberņā]] ievieš vairākus progresīvus jauninājumus, kurus viņš bija iepazinis Eiropā. Tā, piemēram, lauksaimniecībā, lai uzlabotu zemnieku materiālo stāvokli, sāka nodarboties ar kartupeļu audzēšanu, tika atjaunota kanālu izveidošana un slūžu celtniecība, finansu sistēmā nodibināja asignāciju bankas, mazinot nepieciešamību pēc metāla naudas un sašaurinot tās apgrozību, pāraudzināšanas un darba iestādēs aizliedza fiziskās spīdzināšanas metodes utt. 1766. gada beigās par teicamu darbu Jakobs Johanns fon Zīverss tika apbalvots ar [[Annas ordenis|Sv. Annas ordeni]], un 1770. gadā iecelts par [[Ģenerālleitnants|ģenerālleitnantu]]. Šajā pašā gadā pēc tēva nāves Jakobs Johans mantoja Bauņu un Vīķu muižas. 1775. gadā tika pieņemts jaunais vietvaldības likums, bet fon Zīverss, kā viens no likuma autoriem, iecelts par Novgorodas un Tveras ģenerālgubernatoru, kā arī apbalvots ar [[Aleksandra Ņevska ordenis|Sv. Aleksandra Ņevska ordeni]]. 1777. gadā Jakobs Johanns fon Zīverss saņēma vēl Pleskavas ģenerālgubernatora pilnvaras, kā rezultātā visi Krievijas rietumu apgabali atradās viņa pakļautībā. 1781. gada vasarā fon Zīverss no | + | Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahima Johanna II fon Zīversa (1699.-1770.) un Annas fon Zīversas ģimenē. Brāļi Joahims Johanns III, Karls Eberhards māsas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.). Pusaudža gados tēvs Joahims Johanns esot gribējis Jakobu Johannu atdot Zviedrijas kara flotē, stingrākai audzināšanai. Izmantodams apstākli, ka guvernante fon Ekermane nebija muižā, viņš dēlu nosūtīja uz Rēveli, lai tālāk viņu pārceltu uz Skandināviju, taču guvernante, uzzinājusi par notikušo, devusies uz Rēveli un pēdējā brīdī puiku dabūjusi krastā. 1743. gadā ciemos ieradies tēva brālis, Krievijas imperatores kambarkungs [[Zīverss Karls fon|Karls fon Zīverss]], kurš panācis, ka Jakobs Johanns netika sūtīts uz Zviedriju, bet gan uz Pēterburgu, lai saņemtu izglītību [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. Pēc korpusa absolvēšanas dzīvoja pie tēvoča, dienestu civilajā pārvaldē uzsāka 1744. gadā, kā junkurs Ārlietu kolēģijā. Darbā viņš parādīja izcilas dotības svešvalodās, kā arī prasmi veikli sastādīt un kodēt oficiālos dokumentus-vēstules. Vēlāk pats Jakobs Johans jokodams apgalvoja, ka par savu veiksmīgo ierēdņa karjeru viņām jāpateicas rokrakstam, kuru īpaši paticis lasīt visām trim imperatorēm. 1748 gadā iecelts par sekretāru pie sūtņa Dānijā Johanna Albrehta fon Korfa. Pēc gada fon Zīverss tika pārcelts diplomātiskajā darbā uz Angliju. 1756. gadā Eiropā izcēlās [[Septiņgadu karš]] un jaunais sūtniecības sekretārs tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā. Viņam piešķīra [[Majors|majora]] dienesta pakāpi un nozīmēja pildīt diviziona kvartīrmeistara pienākumus. Piedalījās kaujās ar Prūsiju pie Grosjegerndorfas un Corndorfas, kā arī Kolbergas aplenkumā, taču visai drīz tika pārcelts uz armijas ģenerālštābu, kur nodarbojās ar situācijas analīzi, prognožu veidošanu un pārskatu sastādīšanu. Pēc kara demobilizējās [[Ģenerālmajors|ģenerālmajora]] pakāpē ar valsts nozīmētu mēneša pensiju. Devās ceļojumā uz Itāliju, pēc tam ilgstoši uzturējās pie tēva Bauņu muižā, līdz imperatore Katrīna II, apciemojot [[Vidzemes guberņa|Vidzemi]], pārliecināja ārlietu kolēģijas ierēdni atgriezties Krievijas valsts civilajā dienestā. 1764. gada aprīlī J.J. fon Zīverss tika iecelts par Novgorodas [[Gubernators|gubernatoru]], kur panāca, ka [[Guberņa|guberņā]] ievieš vairākus progresīvus jauninājumus, kurus viņš bija iepazinis Eiropā. Tā, piemēram, lauksaimniecībā, lai uzlabotu zemnieku materiālo stāvokli, sāka nodarboties ar kartupeļu audzēšanu, tika atjaunota kanālu izveidošana un slūžu celtniecība, finansu sistēmā nodibināja asignāciju bankas, mazinot nepieciešamību pēc metāla naudas un sašaurinot tās apgrozību, pāraudzināšanas un darba iestādēs aizliedza fiziskās spīdzināšanas metodes utt. 1766. gada beigās par teicamu darbu Jakobs Johanns fon Zīverss tika apbalvots ar [[Annas ordenis|Sv. Annas ordeni]], un 1770. gadā iecelts par [[Ģenerālleitnants|ģenerālleitnantu]]. Šajā pašā gadā pēc tēva nāves Jakobs Johans mantoja Bauņu un Vīķu muižas. 1775. gadā tika pieņemts jaunais vietvaldības likums, bet fon Zīverss, kā viens no likuma autoriem, iecelts par Novgorodas un Tveras ģenerālgubernatoru, kā arī apbalvots ar [[Aleksandra Ņevska ordenis|Sv. Aleksandra Ņevska ordeni]]. 1777. gadā Jakobs Johanns fon Zīverss saņēma vēl Pleskavas ģenerālgubernatora pilnvaras, kā rezultātā visi Krievijas rietumu apgabali atradās viņa pakļautībā. 1781. gada vasarā fon Zīverss izšķīrās no savas sievas Elizabetes, galma intrigu dēļ bija spiests pamest dienestu un [[Slepenpadomnieks|slepenpadomnieka]] statusā ar meitām Katarīnu un Elizabeti (1776.-1865.), saņemot no ķeizarienes muižas Krievijā un ievērojamu naudas prēmiju, pārcēlās uz Bauņu muižu. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 26. augusts, plkst. 14.47
grāfs Jakobs Johans fon Zīverss (1699.-1770.) - politiķis, virsnieks, sabiedrisks darbinieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks.
Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahima Johanna II fon Zīversa (1699.-1770.) un Annas fon Zīversas ģimenē. Brāļi Joahims Johanns III, Karls Eberhards māsas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.). Pusaudža gados tēvs Joahims Johanns esot gribējis Jakobu Johannu atdot Zviedrijas kara flotē, stingrākai audzināšanai. Izmantodams apstākli, ka guvernante fon Ekermane nebija muižā, viņš dēlu nosūtīja uz Rēveli, lai tālāk viņu pārceltu uz Skandināviju, taču guvernante, uzzinājusi par notikušo, devusies uz Rēveli un pēdējā brīdī puiku dabūjusi krastā. 1743. gadā ciemos ieradies tēva brālis, Krievijas imperatores kambarkungs Karls fon Zīverss, kurš panācis, ka Jakobs Johanns netika sūtīts uz Zviedriju, bet gan uz Pēterburgu, lai saņemtu izglītību Pāžu korpusā. Pēc korpusa absolvēšanas dzīvoja pie tēvoča, dienestu civilajā pārvaldē uzsāka 1744. gadā, kā junkurs Ārlietu kolēģijā. Darbā viņš parādīja izcilas dotības svešvalodās, kā arī prasmi veikli sastādīt un kodēt oficiālos dokumentus-vēstules. Vēlāk pats Jakobs Johans jokodams apgalvoja, ka par savu veiksmīgo ierēdņa karjeru viņām jāpateicas rokrakstam, kuru īpaši paticis lasīt visām trim imperatorēm. 1748 gadā iecelts par sekretāru pie sūtņa Dānijā Johanna Albrehta fon Korfa. Pēc gada fon Zīverss tika pārcelts diplomātiskajā darbā uz Angliju. 1756. gadā Eiropā izcēlās Septiņgadu karš un jaunais sūtniecības sekretārs tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā. Viņam piešķīra majora dienesta pakāpi un nozīmēja pildīt diviziona kvartīrmeistara pienākumus. Piedalījās kaujās ar Prūsiju pie Grosjegerndorfas un Corndorfas, kā arī Kolbergas aplenkumā, taču visai drīz tika pārcelts uz armijas ģenerālštābu, kur nodarbojās ar situācijas analīzi, prognožu veidošanu un pārskatu sastādīšanu. Pēc kara demobilizējās ģenerālmajora pakāpē ar valsts nozīmētu mēneša pensiju. Devās ceļojumā uz Itāliju, pēc tam ilgstoši uzturējās pie tēva Bauņu muižā, līdz imperatore Katrīna II, apciemojot Vidzemi, pārliecināja ārlietu kolēģijas ierēdni atgriezties Krievijas valsts civilajā dienestā. 1764. gada aprīlī J.J. fon Zīverss tika iecelts par Novgorodas gubernatoru, kur panāca, ka guberņā ievieš vairākus progresīvus jauninājumus, kurus viņš bija iepazinis Eiropā. Tā, piemēram, lauksaimniecībā, lai uzlabotu zemnieku materiālo stāvokli, sāka nodarboties ar kartupeļu audzēšanu, tika atjaunota kanālu izveidošana un slūžu celtniecība, finansu sistēmā nodibināja asignāciju bankas, mazinot nepieciešamību pēc metāla naudas un sašaurinot tās apgrozību, pāraudzināšanas un darba iestādēs aizliedza fiziskās spīdzināšanas metodes utt. 1766. gada beigās par teicamu darbu Jakobs Johanns fon Zīverss tika apbalvots ar Sv. Annas ordeni, un 1770. gadā iecelts par ģenerālleitnantu. Šajā pašā gadā pēc tēva nāves Jakobs Johans mantoja Bauņu un Vīķu muižas. 1775. gadā tika pieņemts jaunais vietvaldības likums, bet fon Zīverss, kā viens no likuma autoriem, iecelts par Novgorodas un Tveras ģenerālgubernatoru, kā arī apbalvots ar Sv. Aleksandra Ņevska ordeni. 1777. gadā Jakobs Johanns fon Zīverss saņēma vēl Pleskavas ģenerālgubernatora pilnvaras, kā rezultātā visi Krievijas rietumu apgabali atradās viņa pakļautībā. 1781. gada vasarā fon Zīverss izšķīrās no savas sievas Elizabetes, galma intrigu dēļ bija spiests pamest dienestu un slepenpadomnieka statusā ar meitām Katarīnu un Elizabeti (1776.-1865.), saņemot no ķeizarienes muižas Krievijā un ievērojamu naudas prēmiju, pārcēlās uz Bauņu muižu.
Literatūra par šo tēmu
- Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. // Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. - Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs: Cēsis, 2005.
