Atšķirības starp "Vācbaltieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten'', kr. ''остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы''), pašnosaukumā '''baltieši''' (vc. ''die Balten''), XX gs. 30.-40. gados [[Vācija]]s propagandas iespaidā dēvēti arī par '''baltvāciešiem''' jeb '''Baltijas vāciešiem''' (vc. ''Baltendeutsche'')<ref>Nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu ''die Deutschbalten'' sāka aizcietot ar  ''Baltendeutsche'' - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.</ref> - etniska pamatiedzīvotāju grupa mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XIV-XV gs., saplūstot [[Livonija|Livonijā]] ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu elites pēctečiem ([[Līveni|Līvenu]], [[Maideli|Maidelu]], [[Koskili|Koskilu]], [[Patkuli|Patkulu]] u. c. dzimtas),<ref>"(..) veselas dzimtas kā [[Gillemond de Villebois]], [[Clapier de Colongues]], [[Girard de Soucanton]], [[Grandidier]], [[La Trobe]] ir franču izcelsmes, citi, kā [[Loewis of Menar]], [[Armstaed]], [[Carlyle]], [[Pierson of Balmadis]] ir angļu, [[Barclay]] skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011.,  393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.</ref> kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Zināmā mērā vācbaltieši bija arī sociāla kategorija, tāpēc vācu valodas un kultūras telpai piederīgos strādniekus, zemniekus u.c. vienkāršos ļaudis līdz XX gs. sākumam dēvēja par "mazvāciešiem" - ''Kleindeutsch''.
+
'''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten'', kr. ''остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы''), pašnosaukumā '''baltieši''' (vc. ''die Balten''), XX gs. 30.-40. gados [[Vācija]]s propagandas iespaidā dēvēti arī par '''baltvāciešiem''' jeb '''Baltijas vāciešiem''' (vc. ''Baltendeutsche'')<ref>Nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu ''die Deutschbalten'' sāka aizvietot ar  ''Baltendeutsche'' - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.</ref> - etniska pamatiedzīvotāju grupa mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās etnoģenēzes procesā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, pakāpeniski, kopš XIV-XV gs., saplūstot [[Livonija|Livonijā]] ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu elites pēctečiem ([[Līveni|Līvenu]], [[Maideli|Maidelu]], [[Koskili|Koskilu]], [[Patkuli|Patkulu]] u. c. dzimtas),<ref>"(..) veselas dzimtas kā [[Gillemond de Villebois]], [[Clapier de Colongues]], [[Girard de Soucanton]], [[Grandidier]], [[La Trobe]] ir franču izcelsmes, citi, kā [[Loewis of Menar]], [[Armstaed]], [[Carlyle]], [[Pierson of Balmadis]] ir angļu, [[Barclay]] skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011.,  393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.</ref> kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Zināmā mērā vācbaltieši bija arī sociāla kategorija, tāpēc vācu valodas un kultūras telpai piederīgos strādniekus, zemniekus u.c. vienkāršos ļaudis līdz XX gs. sākumam dēvēja par "mazvāciešiem" - ''Kleindeutsch''.
  
 
Kaut arī kā kultūras fenoments vācbaltieši parādījās krietni senāk, aptuveni līdz XIX gs. vidum viņi paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes iedzīvotāji sevi dēvēja par kurzemniekiem (''Kurländer''), bet Vidzemes guberņā dzīvojošie – par vidzemniekiem (''Livländer''), bet plašākā mērogā pozicionējās kā Baltijas vācieši (''baltische Deutsche''), uzsverot savu vāciskumu (''Deutschtum'') un piederību vācu kultūras telpai. Sākot ar XIX gs., kad pašā Vācijā norisa etnocentriski procesi, veidojot vāciešus kā vienu politisku nāciju, vācbaltieši, sākot apzināties savu atšķirīgumu no t.s. valstsvāciešiem - vācbaltu elite vienaldzīgi raudzījās uz vācu nacionālisma ideju, - arvien biežāk pašnosaukumā izmantoja jēdzienu "vācu izcelsmes baltieši" (''deutsche Balten''). Kopīgais apzīmējums – baltieši (''Balten'') - pirmo reizi parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā vācbaltiešu vidē ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija".
 
Kaut arī kā kultūras fenoments vācbaltieši parādījās krietni senāk, aptuveni līdz XIX gs. vidum viņi paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes iedzīvotāji sevi dēvēja par kurzemniekiem (''Kurländer''), bet Vidzemes guberņā dzīvojošie – par vidzemniekiem (''Livländer''), bet plašākā mērogā pozicionējās kā Baltijas vācieši (''baltische Deutsche''), uzsverot savu vāciskumu (''Deutschtum'') un piederību vācu kultūras telpai. Sākot ar XIX gs., kad pašā Vācijā norisa etnocentriski procesi, veidojot vāciešus kā vienu politisku nāciju, vācbaltieši, sākot apzināties savu atšķirīgumu no t.s. valstsvāciešiem - vācbaltu elite vienaldzīgi raudzījās uz vācu nacionālisma ideju, - arvien biežāk pašnosaukumā izmantoja jēdzienu "vācu izcelsmes baltieši" (''deutsche Balten''). Kopīgais apzīmējums – baltieši (''Balten'') - pirmo reizi parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā vācbaltiešu vidē ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija".

Versija, kas saglabāta 2017. gada 25. novembris, plkst. 06.56

Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten, kr. остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы), pašnosaukumā baltieši (vc. die Balten), XX gs. 30.-40. gados Vācijas propagandas iespaidā dēvēti arī par baltvāciešiem jeb Baltijas vāciešiem (vc. Baltendeutsche)[1] - etniska pamatiedzīvotāju grupa mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās etnoģenēzes procesā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, pakāpeniski, kopš XIV-XV gs., saplūstot Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju, kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu elites pēctečiem (Līvenu, Maidelu, Koskilu, Patkulu u. c. dzimtas),[2] kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot Krievijas impērijas Baltijas guberņās savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Zināmā mērā vācbaltieši bija arī sociāla kategorija, tāpēc vācu valodas un kultūras telpai piederīgos strādniekus, zemniekus u.c. vienkāršos ļaudis līdz XX gs. sākumam dēvēja par "mazvāciešiem" - Kleindeutsch.

Kaut arī kā kultūras fenoments vācbaltieši parādījās krietni senāk, aptuveni līdz XIX gs. vidum viņi paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes iedzīvotāji sevi dēvēja par kurzemniekiem (Kurländer), bet Vidzemes guberņā dzīvojošie – par vidzemniekiem (Livländer), bet plašākā mērogā pozicionējās kā Baltijas vācieši (baltische Deutsche), uzsverot savu vāciskumu (Deutschtum) un piederību vācu kultūras telpai. Sākot ar XIX gs., kad pašā Vācijā norisa etnocentriski procesi, veidojot vāciešus kā vienu politisku nāciju, vācbaltieši, sākot apzināties savu atšķirīgumu no t.s. valstsvāciešiem - vācbaltu elite vienaldzīgi raudzījās uz vācu nacionālisma ideju, - arvien biežāk pašnosaukumā izmantoja jēdzienu "vācu izcelsmes baltieši" (deutsche Balten). Kopīgais apzīmējums – baltieši (Balten) - pirmo reizi parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā vācbaltiešu vidē ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija".

Paši vācbaltieši vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltiju kā zemi, nevis ar Vāciju: Baltiju tie uzskatīja par savu dzimteni (Heimat), bet Vāciju vācu izcelsmes baltieši dēvēja par senču zemi (Vaterland - tēvzeme, vai Mutterland - "mātes zeme"). Pārējās reģionā dzīvojošās grupas - latviešus, līvus, kurseniekus, igauņus - vācbaltieši neuztvēra drīzāk nevis kā tautas, bet gan vienkārši kā sabiedrības zemāko kārtu, lauciniekus (Landvolk), kuriem to neizglītotības un naidīguma dēļ neuzticējās, taču pieņēma savā vidū, ja kāds bija guvis augstāko izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (Deutschtum). Politiskais nacionālisms vācbaltiešu vidē praktiski nebija sastopams, bet viņi paši sevi vairāk uzskatīja par visu Baltijas iedzīvotāju kultūras un saimniecisko eliti. Praktiski visi vācbaltieši prata arī pārējās vietējās valodas: latviešu vai igauņu, un krievu. Daudz kas no kāzu, bēru un gadalaiku svētkiem tika pārņemts no igauņiem un latviešiem arī vācbaltiešu vidē. Memuārliteratūrā sastopamajos pašraksturojumos vācbaltieši uzsver, ka no pārējām vietējām tautām viņi atšķiras ar atbildības sajūtu, godīgumu, neuzpērkamību, kārtības mīlestību un discplīnu. Dažus vācbaltu dialekta un vācu valodas atšķirību piemērus, kā arī "g" aizstāšanu ar "j" XX gs. pirmajā pusē min Zigfrīds fon Fēgezaks savā tetraloģijā "Baltiešu gredzens": " (..) [vāciešiem] dažbrīd šķita, ka baltieši runā ķīniski, jo daudz ko nespēja saprast. (..) vācu "gibt" (dod) baltiski ir "jibt"; vācu "gelbe Rüben" (burkāni) baltiski ir "Burkanen"; vācu "Cyrenen" (ceriņi) baltiski ir "Flieder"; vācu Schmandt" (krējums) baltiski ir "Sahne"; vācu "Rechen" (grābeklis) baltiski ir "Harke"; vācu "Pferd" (zirgs) baltiski ir "Färd"; vācu "nain" (nē) baltiski ir "nein"; vācu "Preiselbeeren" (brūklenes) baltiski ir "Strickbeeren"; vācu "Pilze" (sēnes) baltiski ir "Riezchen" u.tml. Interesantākais, ka daudzi baltiešu vārdi ("Sahne" u.c.) mūsdienās pārņemti vācu literārajā valodā. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji (Lielbritānijas misijas dalībnieks H. Aleksanders 1919. gada ziņojumā min, ka pirms 1. pasaules kara te bijuši 150-200 000 vācbaltiešu.[3]).

Līdz XX gs. pirmajai pusei vācbaltieši veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē). Raksturojot šo etnisko grupu, tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām, taču tas vairāk attiecas uz bruņniecībai un muižniecībai piederīgajiem, jo "literāti" (vienkārši ļaudis ar augstāku izglītību), amatnieki un tirgotāji dzīvoja izolēti un dažādām kārtām piederīgie savā starpā nekontaktēja). Ievērojamu lomu vācbaltiešu kultūras veidošanā un konsolidēšanā spēlēja Tērbatas vācu universitāte. Līdz XX gs. sākumam politiskais nacionālisms nav raksturīgs - būt vācbaltietim vairāk nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību, - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XIX gs. otrajā pusē, šīm etniskajām grupām norobežojoties no zemes iedzīvotāju sociālās elites.

Izmaiņas sākās 1905. gada revolūcijas laikā, kad tikai par piederību "kungu kārtai" tika nogalināti 82 vācbaltieši, nodedzinātas 117 muižas. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā vācbaltiešu tiesības tika ievērojami ierobežotas un tie ievērojami diskriminēti kā etniska grupa (skat. likvidācijas likumi). Šajā laikā parādās arī vācbaltiešu politiskais nacionālisms, bet pati vācbaltiešu sabiedrība sašķēlās - vieni pozicionējās kā baltieši, kam ar Vāciju ir tikai vēsturiska saistība, bet otri sāka identificēt sevi ar Vāciju un dēvēja sevi par vāciešiem. Pēc 1. pasaules kara par "baltiešiem" līdzās vācbaltiešiem sāka dēvēt arī latviešus, lietuviešus un igauņus, tāpēc šis apzīmējums zaudēja savu etnisko nozīmi, to aizvietojot ar "vācbaltieši".

Kopiena smagi cieta LSPR laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. Tos vajāja jau nevis pēc šķiriskās, bet etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu baltiešu padomju varas teritorijā (skat. Zaķusalas koncentrācijas nometne, Mītavas nāves gājiens, Ventspils slaktiņš).

1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas Republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. Baltijas landesvēra) - pamatsastāva lielāko daļu[4], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Lielākā daļa vācbaltiešu nevēlējās pakļauties karā zaudējušajai Vācijai, kurā pie varas bija nākuši sociāldemokrāti, tādēļ kā vienīgo pieņemamo alternatīvu lieliniekiem saredzēja Latvijas Republikas Pagaidu valdībā. Patriotismu neveicināja tas, ka nelatviešiem tur nebija paredzēta pārstāvniecība. 1918. gada decembrī otršķirīgos amatos gan tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Vācbaltu demokrātu partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Vācbaltu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Vācbaltu progresīvā partija)[5], bet jau jūnija sākumā MK bija palicis tikai viens. Latvijas Tautas padomes darbā vācbaltiešu pārstāvji netika pielaisti.[6]

Starpkaru periodā vācbaltiešu skaits genocīda un emigrācijas dēļ bija samazinājies vairāk nekā uz pusi, to vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami samazinātas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[7]. Tikai 1922. gadā vācbaltiešiem ar likumu piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības. Ievērojamā daļā vācbaltiešu izplatījās vācu nacionālisms un sarūgtinājums pret Latvijas valsti, kas viņus bija "piekrāpusi". Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs.

Par neoficiālu vācbaltiešu svētku dienu Latvijā starpkaru periodā bija kļuvis 22. maijs, jo 1919. gada 22. maijā zemessardzes vācbaltiešu daļas atbrīvoja Rīgu no lieliniekiem, kas savas īsās valdīšanas laikā šķiriskā naida un pretvācisko etnisko represiju dēļ bija kļuvuši par vācbaltiešu lielāko biedu. Daļa agresīvās etnopolitikas ietekmē pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus[8] u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī, saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu, tika pakļauti ekspatriācijai, t.i. bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, izceļojot, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju. 1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Otrs izceļošanas vilnis bija jau pēc Latvijas okupācijas, 1941. gadā. Vācijā ieceļojušajiem vācbaltiešiem Gotenhāfenā nācās iziet rasu tīrības pārbaudi. No 100 iespējamiem vāciskuma punktiem vācbaltiešiem bija tikai 65 (35% bija nevāciskas izcelsmes), kas ievērojami ierobežoja to iespējas Vācijā (piemēram, vācbaltiešiem bija grūtības iestāties NSDAP). Kā autonoma etniska grupa pastāv vēl mūsdienās, saglabājot savu "baltiskumu" (Baltentum), kaut ievērojami sarukuši skaitā.

Skat. arī: Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, Baltijas vēstures un senatnes pētniecības biedrība, Likvidācijas likumi, Baltijas landesvērs, Vācbaltiešu izceļošana

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu die Deutschbalten sāka aizvietot ar Baltendeutsche - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.
  2. ↑ "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.
  3. ↑ Jēkabsons Ē. Stāvoklis Rīgā 1919. gada jūnijā: Lielbritānijas misijas pulkvežleitnanta Harolda Aleksanders ziņojums. // LU žurnāls Vēsture, 1(96), 2016., 169. lpp.
  4. ↑ 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO, vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
  5. ↑ Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Vācbaltu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Vācbaltu demokrātu partija, izvēlējās vispirms apspriest izmaiņas un tad lemt, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas.
  6. ↑ Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.
  7. ↑ Piemēram, vēsturnieka Arbuzova padzīšana no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana, 1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija, uzņēmumu piespiedu pārņemšana u.tml.
  8. ↑ Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi). // Latvijas arhīvi. 2008. Nr.4. 102.-123. lpp. ISSN 1407-2270
  • Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.3. 52.-73. lpp. ISSN 1407-2270
  • Feldmanis I. Vācu vēsturnieki par nacisma ietekmi Latvijas vāciešos // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr. 2. - 40.-46. lpp
  • Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
  • Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.3., 112.-121. lpp.
  • Butulis Ilgvars. Baltvācieši latviešu presē no 1930. līdz 1934. gadam. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.4., 108.-127. lpp.
  • Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
  • Jānis Straubergs. Baltvācu izcelšanās. // Rīts, 06.01.1937.; Bez dabiska pamata. Turpat, 07.01.1937.; Pārtautotie latvieši. Turpat, 08.01.1937.; Turīgo latviešu ievilkšana vāciešos. Turpat, 09.01.1937.; Atlauzts zars. Turpat, 10.01.1937.
  • Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). / Sērija: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums / sast. Dr. hist. Inesis Feldmanis - Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016., 246 lpp.
  • Treijs Rihards. Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā. // Latvijas vēstnesis. 2003., Nr.49, Nr.50
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1993., Nr3. - 112.-121. lpp.
  • Baiba Jaunslaviete. Ieskats vācbaltiešu dziesmu svētku vēsturē. // Mūzikas akadēmijas raksti. - Latvijas Mūzikas akadēmija: Rīga, 2007. 33.-53. lpp. ISBN 978–9984–588–38–4
  • Karls Oto Šlaus. Lielinieku laiki Jelgavā: 1919. gada 9. janvāris – 18. marts. - Harro fon Hiršheita izdevniecība, 1999.
  • 800 gadi. Mūsu kopējā Rīga. : vācbaltiešu autoru apcerējumi - Karla Širrena biedrība Līneburgā: Rīga, 2001.
  • Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.
  • Eggers Alexander. Baltische Lebenserinnerungen. - E. Salzer: Heilbronn, 1926, 348 S.
  • Zwischen Reval und St. Petersburg: Erinnerungen von Estlandern aus zwei Jahrhunderten : im Auftrag der Estländischen Ritterschaft. / Henning von Wistinghausen Hrsg. - Anton H. Konrad Verlag, 1993, 443 S. ISBN 3874373517
  • Aabrams V. “Mehr nurrige Gesicht”. Vier Gedichte in estni-schem Halbdeutsch. Aus einer karnevalesken Umbruchszeit. Magis-terarbeit Universität. - Tartu, 2007
  • Bender R. Oskar Masing und die Geschichte des Deutschbalti-schen Wörterbuchs. Diss. Phil. - Tartu, 2009
  • Bergengruen W. Schnaps und Sakuska. Baltisches Lese-buch. / Hrsg. N. Luise Hackelsberger. - München, 1992
  • Eckardt J. Die baltischen Provinzen Russlands. Politische und culturgeschichtliche Aufsätze. - Leipzig, 1868
  • Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit. Mit einem Ausblick in die Moderne. / Garber K., Klöker M. Hrsg. - Tübingen, 2003
  • Rozenberg Eduard von. Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland. - Riga, 1928
  • Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon. Band I-II - Köln, 1970
  • Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с.
  • Андреева Н.С. Кто такие «остзейцы»? // Вопросы истории. 2001. № 10. С. 173-175
  • Андреева Н.С. Статус немецкого дворянства в Прибалтике в начале XX в. // Вопросы истории. 2002. № 2. С. 44-61
  • Андреева Н.С. «Остзейский вопрос» и Первая мировая война // Россия и Балтия: эпоха перемен (1914-1924). Москва, 2002. С. 26-47
  • Андреева Н.С. Прибалтийско-немецкое дворянство и политика российского правительства в начале XX в. // Вопросы истории. 2008. № 1. С. 103-111
  • Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования. 1652-1917 / Сост. В.Ф. Дизендорф - Москва, 2006. 784 с.
  • Исаков С. Г. Остзейский вопрос в русской печати 1860-х го-дов // Ученые зап. Тартуского гос. ун-таб Тарту, 1961. Вып. 107.
  • Зутис Я.Я. Остзейский вопрос в XVIII веке. - Рига, 1946.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=67514"