Atšķirības starp "Ozols Voldemārs" versijām

Pašreizējā versija, 2018. gada 20. oktobris, plkst. 08.34

Voldemārs Oskars Edmunds Ozols (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, ģenerālis, mititārais teorētiķis, pedagogs.

Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vitebskas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvs, Ansis Ozols, bija ratiņdreimanis (vērpjamo ratiņu virpotājs), māte Trīne - bezzemniece, kalpone. Brālis Pēteris Ozols. 1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā. Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni). Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par par stacijas priekšnieka palīgu un kantoristu. No 1903. gada LSDSP biedrs (partija dibinājās gadu vēlāk, bet tās domubiedru grupas darbojās jau pirms tam).

1904. gada 1. septembrī iestājies Krievijas impērijas armijā. Nosūtīts uz mācīties Viļņas junkuru skolā (Виленское пехотное юнкерское училище - ВПЮУ), kuru absolvējis 1907. gadā kā podporučiks. No 1907. līdz 1911. gadam dienējis 8. Maskavas grenadieru pulkā (8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк), kas bija dislocēts Tverā, bet vasarās pie Maskavas. Izrādījis izcilas spējas, 24.03.1910. paaugstināts par praporščiku, bet 1911. gadā nosūtīts studēt Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) – 1914. gada 15. maijā ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu absolvējis pilnu kursu kā 1. kategorijas abosolvents, štabskapitans (24.03.1914.). Viņa vārds iekalts akadēmijas izcilāko absolventu marmora plāksnē, kas izvietota goda vietā mācību iestādē pie centrālās sienas - izcilākās sekmes akadēmijas pastāvēšanas vēsturē.

Pēc tam, kad Ozols atteicās no piedāvājuma palikt akadēmijā par pasniedzēju, ar rīkojumu Nr.12.1914. nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. Norīkots kā pastāvīgais virsnieks IV korpusa štābā (дежурный офицер штаба 4-го армейского корпуса), štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam Kaukāza frontes ģenerālštāba izlūkošanas daļas adjutants . Piedalījies korpusa kaujas operāciju vadīšanā Kaukāza frontē pret Osmāņu impērijas karaspēku. Organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības, vadīja to uzvaras pie Saračkamišas (11.1914.), Tanarizas, Bajazitagas, Bergra-Kalas, Latvadzadzinas vadījis Van-Dilmanas operāciju (05.04.1915. viņa vadībā armēņu zemessargi pārrāva Vanas aplenkumu un ieņēma pilsētu^[1]), bet īpašu atpazīstamību Ozols guva ar pārdrošu reidu dziļā Turcijas armijas aizmugurē līdz Erzerumai un atpakaļ. 1915. gada 31. oktobrī Ozols tika pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu, 01.11.1915. iecelts par vecāko adjutantu.

Pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām – tā kā latviešu bataljonos nebija paredzēta neviena ģenerālštāba virsnieka vieta, Ozols atteicās no visām privilēģijām, pārejot ierindas dienestā. Ieskaitīts 5. bataljonā, 1916. gada 19. februārī pārcelts uz 8. Valmieras bataljonu. Kopš 1916. gada oktobra 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants, t.i. štāba priekšnieks (līdz 09.1917.). 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. No 02.04.1917. kapitans. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis Ziemassvētku kaujas operāciju, personīgi vadījis 53. Sibīrijas strēlnieku pulku pārrāvumā. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna cietis no vācu uzbrukuma ar kaujas gāzēm.

1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Kaujās pie Inčukalna smagi ievainots un evakuēts uz Pēterburgu ārstēties. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgaliešu partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku oktobra apvērsums Pēterburgā tam pielika punktu. Elza Stērste atmiņās min, ka šajā laikā šķīrušies V. Ozola un J. Vācieša ceļi, abiem nopietni sastrīdoties - Vācietis uzskatījis, ka strēlniekiem jāstājas lielinieku dienestā un jācīnās, lai nepieļautu carisma atgriešanos, savukārt Ozols pastāvējis uz to, ka jādodas mājās, lai izveidotu savu neatkarīgu valsti. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, tad Maskavā politikā neiesaistoties, 1918. gada martā pārcēlās uz Saratovu. Vasarā devās uz Vladivostoku, taču Krievijas pilsoņu karš viņu apturēja Permā, kur Ozols iztiku pelnījis Motorliha fabrikā kā strādnieks. 1918. gada 5. decembrī kopā ar brāli Pēteri (bijis Kolčaka armijā artilērijas baterijas komandieris) un virsnieku Nikolaju Tetermani devās uz Maskavu, tad caur Pētrogradu un Pleskavu, šķērsojot fronti, nonāca Igaunijā, no kurienes caur Ainažiem 26. decembrī ieradās Latvijā.

Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas bruņotajos spēkos, taču netika uzklausīts. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu jau personīgi K. Ulmanim, taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani pēc M.Valtera rīkojuma Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts, taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču 13. janvārī atkal arestēts.^[2] Informēts, ka tam esot piespriests nāvessods. Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika.^[3] Tomēr V. Ozols tika uzsēdināts uz vācu palīgkuģa "Babilon" ar rīkojumu tā kapteinim "palaist gūstekņus uz jūras svabadībā". Kapteinis tomēr to neizdarīja, bet izsēdināja pasažierus Sāmsalā, kur tie tika internēti, tad pārvesti uz Tallinu, kur Ozols ievietots hospitālī, slims ar tīfu. Pēc ziņas, ka V. Ozols tomēr ir dzīvs, Latvijas pagaidu valdība devusi rīkojumu tās militārajam pārstāvim Igaunijā kapitanam J. Zemitānam organizēt kara tiesu un panākt nāvessoda izpildi, taču par to uzzinājis V. Ozola bijušais studiju un dienesta biedrs, Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners, kurš uzsākto procesu apturēja.

V. Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku pulkvežleitnanta pakāpē (Krievijas armijas pavēles par to nav, taču šī pakāpe Ozolam automātiski pienācās pēc izdienas laika jau 1917. gada rudenī). Pēc Ozola iniciatīvas 191. gada 31. martā ar pavēli Nr.1465 ģenerālis Laidoners uzdeva sākt organizēt no latviešu bēgļiem Igaunijas teritorijā militārās vienības, vēlāko Ziemeļļatvijas brigādi. Sākoties karadarbībai pie Apes, V. Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas armijas Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un Latvijas zemessardzi Vidzemē (par kauju pie Alsviķiem 31. martā, kuru vadīja personīgi, apbalvots ar LkO III šķiru (Nr.492.). Pēc viņa plānotajām un vadītajām Cēsu kaujām, kurās Igaunijas armija uzbruka un sakāva Latvijas zemessardzi, Ozols atgriezies Igaunijā (spēkā bija aizliegums viņam kā "pretvalstiskam elementam" atrasties Latvijas teritorijā), kur jūlija sākumā tika komandēts uz Pleskavas apkārtnē operējošo Bulak-Balahoviča vienību par tās štāba priekšnieku. Sākoties Bermontiādei, oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē bermontiešu uzbrukuma laikā, ģen. P. Radziņam uzreiz ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Ozols izstrādāja operatīvos plānus un vadīja visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā. 1920. gada 18. maijā pulkvedis V. Ozols tika no Igaunijas armijas atvaļināts kā citas valsts pilsonis (pieņemt Igaunijas pilsonību atteicās, jo uzskatīja sevi par Latvijas pilsoni).

1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, 1922. gada vasarā demobilizējās. Pēc tam iztiku mēģinājis pelnīt kā lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu, taču neveiksmīgi. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā, no kuras atlaists 1929. gada 18. aprīlī. 1925. gadā kopā ar K. Balodi dibinājuši partiju Latvijas Darba savienība. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Lektors Tautas universitātē. Vairākkārt aizturēts un tiesāts (1932.). Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.), "Jaunā diena" (1922.-1934.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. Aizrāvies ar Spānijas vēsturi, tulkojis daiļliteratūru. 1932. gada 15. decembrī V. Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt. 11. aprīlī V. Ozolu apcietināja (pamatojoties uz Krievijas 1917. gada 2. augusta likumu, t.s. Kerenska likumu) un pēc pusgada turēšanas ieslodzījumā izraidīja uz mūžu no Latvijas uz Igauniju. 1934. gada 6. maijā V. Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts ar ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras draudiem". Aizturētais tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā, atkal uz t.s. Kerenska likuma pamata (šis likums ļāva ieslodzīt bez termiņa apejot tiesu, pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem). 1935. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas.

Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Šauļu apriņķa Bubju (Bubiai) muižā, kas piederējusi viņa draugam ģenerālim Kurkauskam. 1936. gada septembrī pārcēlās uz Parīzi. Ar bijušā diplomāta, arī no Latvijas izraidītā F. Cielēna un F. Ādlera palīdzību 22. novembrī devās uz Spānijas Republiku, kur V. Ozolu iecēla par brigādes ģenerāli, īpašo stratēģisko padomnieku galvenā štāba operatīvajā daļā, tad aizmugures apmācību daļas priekšnieku. 1937. gada marta vidū uz pusgadu ieslodzīts aizdomās par sadarbību ar frankistiem. Pateicoties F. Cielēna pūliņiem atbrīvots, pārcēlies uz Franciju (28.04.1939. Latvijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atņēma V. Ozolam pavalstniecību).

1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, organizējis militāro izlūkošanu sabiedroto labā. 7.11.1944. Francijas pretizlūkošanas dienests (DST) viņu esot apcietinājuši, bet it kā izglābusi PSRS reevakuācijas komisija. Līdz 17.05.1945. strādājis PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā, tad kopā ar sievu un audžumeitu Katrīnu caur Marseļu, Odesu un Maskavu 22. jūlijā ieradās Rīgā. Okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju (kopš 1945. gada 1. septembra docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē, no 1946. gada 1. septembra pasniedzējs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bezpartejiskais. Sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.

Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.

Apbalvojumi: (vislielāko skaitu militāro apbalvojumu saņēmušais Viļņas junkuru skolas absolvents^[4])

• I, II, III (08.05.1914.) Sv. Staņislava ordenis
• II, III, IV šķiras Sv. Annas ordenis
• IV šķiras Sv. Vladimira ordenis ar zobeniem un banti (31.10.1917. pavēle Nr.848)
• IV šķiras Sv. Jura ordenis (13.02.1917. pavēle Nr.161.; apstpr. 28.08.1917. - par Ziemassvētku kaujām)^[5]
• III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr.3./492. (par 31.03.1919. kauju pie Alsviķiem)
• Igaunijas Brīvības krusts

Skat. arī Voldemāra Ozola vēstule Ulmanim

----

Literatūra un avoti par šo tēmu

• Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
• Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
• Daukšts B. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. - LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 120 lpp. ISBN 978-9984-45-541-9
• Ķemzāns I. No zobena saule lēca jeb ieskats Voldemāra Ozola dzīvē. // Par Brīvību, par Tēvzemi. - LKF: Rīga, 1988.
• Lielbārdis J., Latvju tautai ziedots mūžs. Leģionāra, ģenerālštāba atv. Pulkv.-ltn. Lāčplēša ordeņa kavaliera Voldemāra Ozola gaitas, cīņas un ciešanas. - autora izdevums: Rīga, 1933.
• Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Heniņa A. grāmatas "Čiekurkalna Volda akselbantes" apraksts
• Vēstule pulkvedim Balodim
• Pulkv. V. Ozola iecelšana par operatīvās daļas priekšnieku // Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti
• Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.

• Степанянц С.М. Сопротивление армян геноциду в годы первой мировой войны. // Новая и новейшая история. №1. 2007