Atšķirības starp "Islams" versijām

Pašreizējā versija, 2019. gada 15. septembris, plkst. 10.09

lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās

Islāms^[1] (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms, musulmanisms, busurmanisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam Dievam (Allā'h = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’.

Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, valstij ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir kalifāts. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.

Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).

Galvenais islāma konceptuālais pamats ir tavhīd: Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islāma ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:

• ticība vienam Dievam (ar.: الله - Alla:h);
• ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
• ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
• ticība Dieva sūtītajām Grāmatām (Svētajiem Rakstiem);
• ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
• ticība laba un ļauna predestinācijai.

Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem un to vēsturiskai lomai. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabriels), kā dievišķa saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju, Miriam). Džibrīls 610. gadā Muhamedam netālu no Mekas (toreiz Mukaha), Hiras alā - kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, - nodiktēja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina Sunna, Hadīsas un Sahabaha, bet tiesību principi apkopoti Šariatā.

Pestīšana jeb glābšana īstenam islāmticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa un īstenticīgo dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēka dvēseli pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida sods vai balva. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem un tiesāti.

Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu atveidošanas mākslā. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.

Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, pareizāk sakot, kristietība un islāms ir jūdaisla atvasinājumi, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēkces pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (zimmu), nošķirot tos no "neticīgajiem" (kuffar), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.

Agrīnajās sūrās (t.s.Mekas sūrās) tiek postulēts, ka “ticībā nav piespiešanas” (Korāns, 2:256).^[2] Taču vēlākajās sūrās (t.s. Medinas sūrās) ir lasāmi daudzi izteikumi par džihādu tā vardarbības formās, neticīgo iznīcināšanu, ja tie nepieņem islāmu u.tml. Piemēram, 9. sūra skan: "Tiekat atbrīvoti no visiem līgumiem (solījumiem), kas doti neticīgajiem"; Korāns (9:5) norāda: "Nogaliniet elku pielūdzējus, lai kur tos atrastu"; (9:29) "Uzbrūciet jūdiem un kristiešiem, līdz tie padodas un sāk maksāt nodevas". Tāpēc nav jābrīnās, ka gan pats Pravietis pēdējos savas dzīves 10 gados organizēja 86 uzbrukumus citām ciltīm, gan pēc viņa nāves tā sekotāji ar uguni un zobenu turpināja tiem zināmās pasaules iekarošanu un islāma likumu uzspiešanu.

Pieci islāma pīlāri

Islāmā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.

Sīkāk skat. Pieci islama pīlāri

Garīdzniecība

Šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība, kuru vismaz nosacīti var salīdzināt ar atsevišķu kristiešu konfesiju garīdzniecību; sunnītiem tādas nav.

Virzieni un sektas

Jau VII gs. vidū islāms sašķēlās, no klasiskā sunnītisma atdalījās šiīti un haridžīti. Centrbēdzes procesi turpinājās arī pašā sunnītismā, kur izveidojās vairākas teologu tiesību zinātāju skolas, veidojot iekšējos strāvojumus, kur atšķīrās atsevišķu tiesību jautājumu traktējumi, rituālu elementi u.tml. VII-VIII gs. mijā izveidojās savrups askētisku mistiķu virziens – sūfisms. XVIII-IX gs. mijā pilsētnieku un izglītotās militārās elites vidū plašu popularitāti ieguva racionālistu virziens, t.s. mutazalīti.

X gs. sunnītu teologi al-Ašari un al-Maturidi lika pamatus islāma sholastikai, kura pilnībā tika izstrādāta XI-XII gs. mijā. T.s. "īstenticīgo kalams", balstoties uz filosofijas un loģikas argumentāciju, lai nostiprinātu dogmatismu un aizstāvētu tradīciju no herēzēm un postulējot, ka filosofija kalpo ticībai, nevis otrādi.

Skat. arī: islama filosofija, vahabītisms, ismaīlīti, ajatolla, imāms, maržā, maulānā, muftijs, mudžtahids, mulla, saijids, fakīhs, hodžatulislāms

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Jāko Hemēns-Antila. Islāma rokasgrāmata. - Neputns: Rīga, 2019.

• G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970

• Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
• Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
• Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
• Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924

Resursi internetā par šo tēmu

• Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
• Leons Taivans. Paradigmu atšķirības civilizāciju dialogā (J.Ratcingera 2006. g. 12. septembra tēzes Rēgensburgas Universitātē) // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 84.-90. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
• Katrīne Anspaha. Hizb al-Tahrir al-Islami rašanās vēsture un ideoloģija. // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 91.-104. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
• Rudevskis Juris. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. // Jurista Vārds. Nr.3 (650) Otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

• Islamic Religious Texts - Center for Muslim-Jewish Engagement (CMJE) / University of Southern California

• Арабская философия / в переводах А.В. Сагадеева