Atšķirības starp "Islams" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
 
(55 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Islams''' (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies [[Monoteisms|monoteistiska]] [[reliģija]], kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Savukārt vārds ’’islams’’ ir atvasināts no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam ([[Allahs|Dievam]] - ar.: الله - ''alla:h'') un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
+
[[Attēls:Islama_virzieni.png|right|thumb|400px|lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās]]
 +
'''Islāms'''<ref>LVEK 2015. gada 14. oktobrī (protokola Nr. 45) lēma par vārda "islams" pareizrakstību latviešu valodā: turpmāk lietot garo "ā" - "islāms", - kas saglabājams arī atvasinājumos un salikteņos, piemēram, islāmisms, islāmticīgais.</ref> (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''', '''musulmanisms''', '''busurmanisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam [[Allahs|Dievam]] (''Allā'h'' = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’.  
  
−
Galvenais islama konceptuālais pamats ir ''tavhīd'': Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islama ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:
+
Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, [[Valsts|valstij]] ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir [[kalifāts]]. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.
−
* ticība vienam Dievam (Allāham);
+
 
−
* ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
+
Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
−
* ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
+
 
−
* ticība Dieva sūtītajām Grāmatām ;
+
Galvenais islāma konceptuālais pamats ir ''tavhīd'': Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islāma ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:
 +
* ticība vienam Dievam (ar.: الله - ''Alla:h'');
 +
* ticība [[eņģeļi]]em, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
 +
* ticība [[pravieši]]em, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
 +
* ticība Dieva sūtītajām Grāmatām (Svētajiem Rakstiem);
 
* ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
 
* ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
 
* ticība laba un ļauna predestinācijai.
 
* ticība laba un ļauna predestinācijai.
−
Sīkāk islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās  atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina [[Sunna]], [[Hadīsas]] un [[Sahabaha]].
 
  
−
Islamā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.<br>
+
Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās  atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem un to vēsturiskai lomai. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabriels), kā dievišķa saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju, ''Miriam''). Džibrīls 610. gadā Muhamedam netālu no Mekas (toreiz Mukaha), Hiras alā - kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, - nodiktēja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina [[Sunna]], [[Hadīsas]] un [[Sahabaha]], bet tiesību principi apkopoti [[Šariats|Šariatā]].
−
'''Pieci Islama pīlāri''':
+
 
−
* '''Šahada''' - ticības deklarācija, sastāv no diviem apgalvojumiem. Pats galvenais ir liecinājums, ka ir tikai viens Dievs un neviens cits kā tikai Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis. Šo ticības apliecinājumu musulmaņi atkārto vairākas reizes dienā gan ''azāna'' laikā, gan obligātās lūgšanas ''salāt'' laikā. Šāda reliģiska prakse palīdz islamticīgajiem pieturēties pie savas ticības. Vairākkārtēja Dieva piesaukšana liek tiem atcerēties Dievu un saprast savu niecību visvarenā un visžēlīgākā Kunga priekšā. Jebkurš var kļūt par musulmani neskatoties uz izcelšanos, nacionalitāti, ādas krāsu, sociālo politisko vai ekonomisko statusu. Nemusulmanim, kurš ir nolēmis kļūt par islama sekotāju, jādeklamē ''Šahada'', sakot: ''Lā - Ilāhā  Ila Allah, Muhammadun Rasūlu Allah'' (nav cita Dieva kā tikai Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis").
+
Pestīšana jeb glābšana īstenam islāmticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa un īstenticīgo dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēka dvēseli pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida sods vai balva. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem un tiesāti.
−
* '''Salat''' - Dieva, Radītāja pielūgšana piecas reizes dienā. Tas ir neaizvietojams veids kā iegūt Dieva labvēlību un žēlsirdību. Musulmaņi to praktizē piecas reizes dienā: gaismai austot, pusdienlaikā, pēcpusdienā, pēc saules rieta un naktī (''fadžr, zuhr, asr, maghrib, iša''). ''Salat'' demonstrē ne tikai musulmaņu cieņu pret Dievu, tas vienlaicīgi apliecina ticību pasaules gala drīzai atnākšanai, un īstenticīgā gatavību stāties Pastarās tiesas priekšā. Parasti, pēc šo obligāto lūgšanu veikšanas, musulmaņi izpilda ''dua'', kas nozīmē personīgo lūgšanu, kurā viņi pateicas Dievam un lūdz tam labu veselību, labklājību, laimi un atbalstu slimību laikā. Korāna vārsmu deklamēšanai jābūt veiktai skaļā balsī vai pie sevis, atkarībā no lūgšanas laika. Ja ''salat'' ir izpildāms tikai arābiski, tad ''dua'' ir izpildāms jebkurā valodā un diennakts laikā. [[Muedzins|Muedzinu]] veikto ticīgo sasaukšanu uz lūgšanu, kas tiek izpildīta arābu valodā, sauc par ''azānu''. Musulmaņi, kuri dzīvo tālu no mošejām, bieži lieto īpašus stundu sarakstus, lai ievērotu precīzu dievlūgšanas laiku. Jau kopš seniem laikiem, šādi stundu saraksti tiek lietoti balstoties uz astronomiskajiem datiem. Lūgšanu rituāls ir komplicēts un atkarīgs no dievlūgšanas laika, piemēram, rīta lūgšana sastāv no 2 daļām, vakara - no trīs daļām, bet pārējās sastāv no četrām daļām. Katra daļa sastāv no lūgšanām, kuras ir jāizpilda stāvot kājās, klanoties, ar galvu pieskaroties zemei. Katrā no minētajām pozīcijām ir jādeklamē noteiktas [[Korāns|Korāna]] vārsmas arābu valodā. Kopējā lūgšanā [[imams]], vada dievlūdzējus, kas izvietojas rindās aiz viņa. Piektdienas pusdienas lūgšana ir svarīgākā nedēļas lūgšana, kad musulmaņiem ir nosacījums - lūgt Dievu kopā ar citiem ticības brāļiem.  
+
 
−
* '''Zakat''' jeb "attīrīšanās"- īpašs Dieva slavināšanas un pateicības veids, kas izpaužas 2,5% (no ienākumiem un īpašumiem) nodokļa maksāšanā, lai palīdzētu sabiedrības nabadzīgajiem un sociāli visneaizsargātākajiem locekļiem. ''Zakat'' tiek maksāts reizi gadā, un tā uzdevums ir attīrīt musulmaņus no mantkārības un ir apliecināt Dievam, ka nauda, kuru tie nopelna pateicoties Dievam, tiek tērēta ne tikai savām personīgajām vajadzībā, bet arī trūkumcietējiem. Parasti ''zakat'' iekasē vietējo mošeju iestādes visā pasaulē. Šo naudu nedrīkst izlietot mošeju administrācijas uzturēšanai vai citu garīgo personu darba apmaksai, bet tā ir izlietojama un izdalāma noteiktam personu lokam - bezpajumtniekiem, sērdieņiem, maksātnespējīgiem parādniekiem un trūkumcietējiem, - lai nodrošinātu ekonomisko taisnīgumu. ''Zakat'' naudas nemaksāšana ir viens no lielākajiem grēkiem islamā.   
+
Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu atveidošanas mākslā. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.
−
* '''Saum''' - īpaša gavēņa un rituālu praktizēšana svētā mēneša ramadāna laikā. Saskaņā ar Korānu, musulmaņiem ir jāievēro gavēnis, lai Dievam izrādītu savu padevību un pazemību. ''Saums'' ilgst no rītausmas līdz saulrietam, tas māca musulmaņiem pacietību, izturību un paklausību Dievam. Gavēņa laikā, musulmaņi iegūst mieru, iekšēju līdzsvarotību un izprot tos, kuri savas nabadzības dēļ ikdienas jūt patstāvīgu izsalkumu. Tādējādi, caur gavēni musulmaņi kļūst tuvāki Dievam. Gavēnis priekš musulmaņiem nozīmē, neēst jebkāda veida ēdienu, nedzert (pat ūdeni) un nestāties seksuālās attiecībās no ausmas līdz rietam. No garīgā un morālā aspekta, gavēnis nozīmē cilvēkam iemācīties cīnīties pašam ar sevi un gremdēties pašapcerē. Lielākais gavēnis ir jāievēro ramadāna laikā. Ramadāns ir musulmaņu lunārā kalendāra devītais mēnesis, kas tiek uzskatīts par svētu, jo tieši šajā mēnesī 610. gadā Muhameds saņēma pirmo atklāsmi jeb Korāna aijātu. Ramadāna gavēnis ir obligāts reliģisks pienākums jebkuram, kas sevi uzskata par musulmani, taču apzinīgs musulmanis ievēro arī citus gavēņus. ''Saums'' ir fiziski grūts un tāpēc no tā atbrīvotas ir grūtnieces, ar krūti barojošās māmiņas, kā arī veci vai slimi cilvēki. Ramadāna laikā, visa ģimene ceļās agri no rīta, pirms rītausmas, lai ieturētu maltīti, kas saucas ''suhūr''. Šī maltīte, kas tiek gatavota no attiecīgajam reģionam pierastiem pārtikas produktiem, stiprina musulmaņus pirms dienas gavēņa uzsākšanas. Pēc saulrieta musulmaņi ietur maltīti, kura saucas par ''iftarii''. Saskaņā ar pravieša Muhameda iedibināto tradīciju, sākumā ēd dateles, kā arī citus augļus, tad tie veic vakara lūgšanu, pēc kuras seko vakariņu maltītes ieturēšana, kas parasti norit ģimenes un plašā draugu lokā. Pirms gulētiešanas, ir nepieciešams veikt īpašu lūgšanu, kas saucas ''taravih'', kas ilgst stundu un pat ilgāk. Katru Ramadāna nakti musulmaņi pilda 20 daļas no ''taravih salat''. Gavēņa mēnesim beidzoties, ticīgais ir izlasījis visu Korānu (vairāk nekā 6000 vārsmu).
 
−
* '''Hadž''' - svētceļojums uz Meku. Katram musulmanim vismaz reizi mūžā ir jāveic svētceļojums uz Meku, protams, ja vien viņš fiziski un finansiāli var to izdarīt. Tas ir laiks, kad ticīgais norobežojas no pasaules, lai pagrieztu savu seju pret Dievu un meklētu pie Viņa piedošanu par visiem dzīves laikā izdarītajiem grēkiem un pieļautajām kļūdām. Svētceļojuma mērķis ir atgādināt par visu cilvēku vienlīdzību un pienākumu veltīt sevi Dievam. ''Hadž'' rituāls atgādina ticīgajiem pravieša Ābrama, viņa sievas Hadžāras un viņu dēla pravieša Ismaila  upuriem. Pašreizējās Sauda Arābijas teritorijā atrodošos pilsētu Meku ir cēlis Ābrams un Ismails kā pirmo ’’Dievlūgšanas māju’’, un tā veltīta Dievam. ''Hadž'' notiek vairākas dienas un ir jāveic musulmaņu lunārā kalendāra divpadsmitā mēneša pirmajā daļā, kas saucas ''zul - Hidž''. Var apmeklē arī pravieša Muhameda kapa vietu, kas atrodas Medinā. Ņemot vērā, ka ''Hadž'' ir viens no islama pīlāriem, tas jāpilda jebkuram musulmanim, kura veselība un finanses atļauj doties ceļojumā. Tos, kuriem nav veselības vai nav līdzekļu, nesoda, jo Dievs nevienam nespiež izpildīt vairāk, nekā ir cilvēka spēkos. Šādiem cilvēkiem, lai Pastarā dienā Dievs būtu žēlīgs, ir jāpilda citi rituāli. Tuvojoties svētajai zemei, svētceļnieki saģērbjas īpašās baltās drēbēs (''ihram''), un šādi simboliski atstāj aiz sevis materiālo pasauli, lai veltītu sevi Dievam un izlūgtos paradīzi.
 
  
−
Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islamu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēku sugas pirmo atskaites punktu. Islams un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu (Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis", nošķirot tos no "neticīgajiem"), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr  vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs , kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islams ir jūdaistiski-kristīgi-islamiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.
+
Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, pareizāk sakot, kristietība un islāms ir jūdaisla atvasinājumi, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēkces pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (''zimmu''), nošķirot tos no "neticīgajiem" (''kuffar''), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr  vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.
 +
 
 +
Agrīnajās sūrās (t.s.Mekas sūrās)  tiek postulēts, ka “ticībā nav piespiešanas” (Korāns, 2:256).<ref>Tā kā musulmaņi bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, kuru smagums gūlās uz nepareizi ticīgajiem jeb grāmatu ļaudīm - jūdaistiem un kristiešiem, - kā arī kafiriem jeb neticīgajiem - ugunspielūdzējiem, budistiem u.c., - tad liela daļa iekaroto zemju iedzīvotāju konvertējās tīri saimnieciska aprēķina dēļ. Atsevišķās islāma zemēs, piemēram [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] nācās pat ar likumu ierobežot pāriešanu islāmā, lai nesamazinātos nodokļu maksātāju skaits.</ref> Taču vēlākajās sūrās (t.s. Medinas sūrās) ir lasāmi daudzi izteikumi par [[Džihāds|džihādu]] tā vardarbības formās, neticīgo iznīcināšanu, ja tie nepieņem islāmu u.tml. Piemēram, 9. sūra skan: "Tiekat atbrīvoti no visiem līgumiem (solījumiem), kas doti neticīgajiem"; Korāns (9:5) norāda: "Nogaliniet elku pielūdzējus, lai kur tos atrastu"; (9:29) "Uzbrūciet jūdiem un kristiešiem, līdz tie padodas un sāk maksāt nodevas". Tāpēc nav jābrīnās, ka gan pats Pravietis pēdējos savas dzīves 10 gados organizēja 86 uzbrukumus citām ciltīm, gan pēc viņa nāves tā sekotāji ar uguni un zobenu turpināja tiem zināmās pasaules iekarošanu un islāma likumu uzspiešanu.
 +
 
 +
=== Pieci islāma pīlāri ===
 +
 
 +
Islāmā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.
 +
 
 +
Sīkāk skat. [[Pieci islama pīlāri]]
 +
 
 +
==== Garīdzniecība ====
 +
 
 +
Šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība, kuru vismaz nosacīti var salīdzināt ar atsevišķu kristiešu konfesiju garīdzniecību; sunnītiem tādas nav.
 +
 
 +
==== Virzieni un sektas ====
 +
 
 +
Jau VII gs. vidū islāms sašķēlās, no klasiskā [[sunnīti|sunnītisma]] atdalījās [[šiīti]] un [[haridžīti]]. Centrbēdzes procesi turpinājās arī pašā sunnītismā, kur izveidojās vairākas teologu tiesību zinātāju skolas, veidojot iekšējos strāvojumus, kur atšķīrās atsevišķu tiesību jautājumu traktējumi, rituālu elementi u.tml. VII-VIII gs. mijā izveidojās savrups askētisku mistiķu virziens – [[sūfisms]]. XVIII-IX gs. mijā pilsētnieku un izglītotās militārās elites vidū plašu popularitāti ieguva racionālistu virziens, t.s. [[mutazalīti]].
 +
 
 +
X gs. sunnītu teologi al-Ašari un al-Maturidi lika pamatus islāma sholastikai, kura pilnībā tika izstrādāta XI-XII gs. mijā. T.s. "īstenticīgo kalams", balstoties uz filosofijas un loģikas argumentāciju, lai nostiprinātu dogmatismu un aizstāvētu tradīciju no herēzēm un postulējot, ka filosofija kalpo ticībai, nevis otrādi.
 +
 
 +
Skat. arī: [[Arābu filosofija|islama filosofija]], [[vahabītisms]], [[ismaīlīti]], [[ajatolla]], [[imāms]], [[maržā]], [[maulānā]], [[muftijs]], [[mudžtahids]], [[mulla]], [[saijids]], [[fakīhs]], [[hodžatulislāms]]
 +
 
 +
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 +
 
 +
{{atsauces}}
 +
 
 +
==== Literatūra par šo tēmu ====
 +
 
 +
* Jāko Hemēns-Antila. Islāma rokasgrāmata. - Neputns: Rīga, 2019.
 +
----
 +
* G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970
 +
----
 +
* Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
 +
* Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
 +
* Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
 +
* Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://209.85.129.132/search?q=cache:DCgcet3rSXEJ:home.lu.lv/~rbalodis/Baznicu%2520Tiesibas/Raksti/Kas%2520ir%2520ISLAMS.doc+šiīti&cd=47&hl=lv&ct=clnk&gl=lv Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.]
 
* [http://209.85.129.132/search?q=cache:DCgcet3rSXEJ:home.lu.lv/~rbalodis/Baznicu%2520Tiesibas/Raksti/Kas%2520ir%2520ISLAMS.doc+šiīti&cd=47&hl=lv&ct=clnk&gl=lv Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.]
 +
* [http://www.scribd.com/doc/53962723/null Leons Taivans. Paradigmu atšķirības civilizāciju dialogā (J.Ratcingera 2006. g. 12. septembra tēzes Rēgensburgas Universitātē) // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika.  722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 84.-90. lpp.] ISBN 978-9984-825-58-8
 +
* [http://www.scribd.com/doc/53962723/null Katrīne Anspaha. Hizb al-Tahrir al-Islami rašanās vēsture un ideoloģija. // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika.  722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 91.-104. lpp.] ISBN 978-9984-825-58-8
 +
* [http://home.lu.lv/~rbalodis/Articles/Baznicu%20ties/Musulmaņu_ties_Rudevskis.pdf Rudevskis Juris. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. // Jurista Vārds. Nr.3 (650) Otrdiena, 2011. gada 18. janvāris]
 
----
 
----
 
* [http://www.usc.edu/schools/college/crcc/engagement/resources/texts/muslim/ Islamic Religious Texts - Center for Muslim-Jewish Engagement (CMJE) / University of Southern California]
 
* [http://www.usc.edu/schools/college/crcc/engagement/resources/texts/muslim/ Islamic Religious Texts - Center for Muslim-Jewish Engagement (CMJE) / University of Southern California]
 +
----
 +
* [http://enoth.narod.ru/Philosophy/Philosophy.htm Арабская философия / в переводах А.В. Сагадеева]
  
 
[[Kategorija:Islams]]
 
[[Kategorija:Islams]]

Pašreizējā versija, 2019. gada 15. septembris, plkst. 10.09

lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās

Islāms[1] (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms, musulmanisms, busurmanisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam Dievam (Allā'h = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’.

Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, valstij ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir kalifāts. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.

Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).

Galvenais islāma konceptuālais pamats ir tavhīd: Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islāma ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:

  • ticība vienam Dievam (ar.: الله - Alla:h);
  • ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
  • ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
  • ticība Dieva sūtītajām Grāmatām (Svētajiem Rakstiem);
  • ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
  • ticība laba un ļauna predestinācijai.

Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem un to vēsturiskai lomai. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabriels), kā dievišķa saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju, Miriam). Džibrīls 610. gadā Muhamedam netālu no Mekas (toreiz Mukaha), Hiras alā - kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, - nodiktēja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina Sunna, Hadīsas un Sahabaha, bet tiesību principi apkopoti Šariatā.

Pestīšana jeb glābšana īstenam islāmticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa un īstenticīgo dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēka dvēseli pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida sods vai balva. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem un tiesāti.

Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu atveidošanas mākslā. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.

Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, pareizāk sakot, kristietība un islāms ir jūdaisla atvasinājumi, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēkces pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (zimmu), nošķirot tos no "neticīgajiem" (kuffar), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.

Agrīnajās sūrās (t.s.Mekas sūrās) tiek postulēts, ka “ticībā nav piespiešanas” (Korāns, 2:256).[2] Taču vēlākajās sūrās (t.s. Medinas sūrās) ir lasāmi daudzi izteikumi par džihādu tā vardarbības formās, neticīgo iznīcināšanu, ja tie nepieņem islāmu u.tml. Piemēram, 9. sūra skan: "Tiekat atbrīvoti no visiem līgumiem (solījumiem), kas doti neticīgajiem"; Korāns (9:5) norāda: "Nogaliniet elku pielūdzējus, lai kur tos atrastu"; (9:29) "Uzbrūciet jūdiem un kristiešiem, līdz tie padodas un sāk maksāt nodevas". Tāpēc nav jābrīnās, ka gan pats Pravietis pēdējos savas dzīves 10 gados organizēja 86 uzbrukumus citām ciltīm, gan pēc viņa nāves tā sekotāji ar uguni un zobenu turpināja tiem zināmās pasaules iekarošanu un islāma likumu uzspiešanu.

Pieci islāma pīlāri

Islāmā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.

Sīkāk skat. Pieci islama pīlāri

Garīdzniecība

Šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība, kuru vismaz nosacīti var salīdzināt ar atsevišķu kristiešu konfesiju garīdzniecību; sunnītiem tādas nav.

Virzieni un sektas

Jau VII gs. vidū islāms sašķēlās, no klasiskā sunnītisma atdalījās šiīti un haridžīti. Centrbēdzes procesi turpinājās arī pašā sunnītismā, kur izveidojās vairākas teologu tiesību zinātāju skolas, veidojot iekšējos strāvojumus, kur atšķīrās atsevišķu tiesību jautājumu traktējumi, rituālu elementi u.tml. VII-VIII gs. mijā izveidojās savrups askētisku mistiķu virziens – sūfisms. XVIII-IX gs. mijā pilsētnieku un izglītotās militārās elites vidū plašu popularitāti ieguva racionālistu virziens, t.s. mutazalīti.

X gs. sunnītu teologi al-Ašari un al-Maturidi lika pamatus islāma sholastikai, kura pilnībā tika izstrādāta XI-XII gs. mijā. T.s. "īstenticīgo kalams", balstoties uz filosofijas un loģikas argumentāciju, lai nostiprinātu dogmatismu un aizstāvētu tradīciju no herēzēm un postulējot, ka filosofija kalpo ticībai, nevis otrādi.

Skat. arī: islama filosofija, vahabītisms, ismaīlīti, ajatolla, imāms, maržā, maulānā, muftijs, mudžtahids, mulla, saijids, fakīhs, hodžatulislāms

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVEK 2015. gada 14. oktobrī (protokola Nr. 45) lēma par vārda "islams" pareizrakstību latviešu valodā: turpmāk lietot garo "ā" - "islāms", - kas saglabājams arī atvasinājumos un salikteņos, piemēram, islāmisms, islāmticīgais.
  2. ↑ Tā kā musulmaņi bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, kuru smagums gūlās uz nepareizi ticīgajiem jeb grāmatu ļaudīm - jūdaistiem un kristiešiem, - kā arī kafiriem jeb neticīgajiem - ugunspielūdzējiem, budistiem u.c., - tad liela daļa iekaroto zemju iedzīvotāju konvertējās tīri saimnieciska aprēķina dēļ. Atsevišķās islāma zemēs, piemēram Osmaņu impērijā nācās pat ar likumu ierobežot pāriešanu islāmā, lai nesamazinātos nodokļu maksātāju skaits.

Literatūra par šo tēmu

  • Jāko Hemēns-Antila. Islāma rokasgrāmata. - Neputns: Rīga, 2019.
  • G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970
  • Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
  • Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
  • Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
  • Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Islams&oldid=70671"