Atšķirības starp "Tirdzniecība viduslaikos" versijām

Pašreizējā versija, 2020. gada 23. janvāris, plkst. 18.35

Lielākie tirdzniecības ceļi Eiropā

Lielākie tirdzniecības ceļi Āzijā

Tirdzniecība viduslaikos (an. Trade in Medieval Age, Medieval Trade, kr. торговля в cредние века) - tirgus attiecību principi un struktūras, kas izveidojās viduslaikos un lielā mērā turpinājās jaunajos laikos.

Šim periodam raksturīga aizvien lielāka tirdzniecības atsvešināšanās no valsts varas, attīstoties jau bez tās uzraugošās lomas. Eiropā, atkopjoties pēc Romas impērijas saimnieciskā un politiskā sabrukuma, tirdzniecības ceļu krustpunktos no jauna sāka veidoties tirdzniecības un amatniecības centri. Preču transportam pamatā tika izmantotas upes un jūras piekraste, savukārt sauszemes ceļu tīkls bija ļoti vāji attīstīts (lielākie bija vēl romiešu laikā būvētie kara ceļi, bet jaunu ceļu būve praktiski nenotika - par lielceļu jau tika uzskatītas divas iebrauktas riteņu sliedes). Šī iemesla dēļ amatniecība un tirdzniecība koncentrējās vietās, kuras tam bija visizdevīgākie ģeogrāfiskie apstākļi, kas agrajos viduslaikos pamatā bija Itālijā. Tā pamatā bija maiņas tirdzniecība - mainīja preci pret preci, - apgrozībā esošajam nelielajam monētu daudzumam spēlējot pakārtotu lomu. Sākotnēji galvenais Eiropas sauszemes ceļš gāja caur Marseļu, Lionu un Šampaņu uz Flandriju. Sauszemes ceļus iebrauca, ievērojot upju plūdumu. Neredzēti strauju uzplaukumu piedzīvoja Flandrija, kur izveidojās visbiezākais pilsētu tīkls Rietumeiropā, bet Šampaņa attīstījās par slavenu gadatirgu vietu, kur satikās ziemeļu un dienvidu tirgotāji. XIII gs. galvenā dienvidu–ziemeļu tirdzniecības ass pārvietojās vairāk uz austrumiem. Izaugsmes tempa ziņā visas Eiropas teritorijas pārspēja Itālija, kur izveidojās jauns pilsētu tips, t.s. tirgotāju pilsētrepublikas, kurās uzkrājās ievērojamas bagātības, kuras plauka pateicoties tikai tirdzniecībai. Tirdzniecības ceļi pamatā šķērsoja Vidusjūras baseinu, turpinot Antīkās pasaules tradīcijas, bet Itālijas tirgotāju pilsētvalstis kontrolēja tirdzniecību starp Rietumeiropu un Austrumiem. Regulējot savstarpējās attiecības un to pamatprincipus, pilsētās agro viduslaiku beigās tirgotāji sāka apvienoties ģildēs, kas pārņēma savās rokās daudzu pilsētu pašpārvadi un monopolizēja tirdzniecību pilsētā un tās apkaimē (tirgotājs vairs nevarēja darboties viens, bet tikai kā korporācijas loceklis). Protams, salīdzinot ar tirdzniecību Āzijā, Eiropa tālu atpalika, taču uzplaukums, salīdzinot ar laiku pēc Romas sabrukuma, ir nenoliedzams.

Veidojās katram reģionam vai pat pilsētai raksturīga mērvienību sistēma, līdz ar to ar vienu un to pašu nosaukumu var figurēt visai dažādi mēri - mārciņa Rīgā varēja ievērojami atšķirties no mārciņas Amsterdamā, - kas saistāms gan ar izmaiņām vietējos likumos un politikā, gan kultūras un reliģijas īpatnībām. Piemēram, kristīgā ētika tirdzniecībā pieprasīja "vienu cenu" par preci - par cik nopirki, par tik pārdod, - sedzot tikai ceļa izdevumus. Pārlieku lieli ienākumi 20, 50 vai pat 100% apmērā bija grēks un noziegšanās pret ticību. Peļņa drīkstēja būt tikai kā atalgojums par darbu, nepieciešamais dzīvošanai. Var rasties jautājums: ja tirgotāji pārdeva preci Lībekā par to pašu cenu, par kādu iepirka Novgorodā vai Pleskavā, tad kā var pastāvēt un attīstīties tirdzniecība? Atbilde rodama tieši šķietamajā haosā, kas valdīja mērvienību klāstā, kur it kā viens un tas pats mērs dažādas vietās nozīmē pavisam citu preces skaitu/svaru/tilpumu. Piemēram, viena šiftmārciņa Novgorodā bija 480 mārciņas, Rīgā vairs 400 mārciņas, bet Lībekā - tikai 320 mārciņas, t.i. par vienu summu tirgotājs nopirka šiftmārciņu vaska Novgorodā un par to pašu summu pārdeva vienu šiftmārciņu Lībekā, nopelnot 160 mārciņas, t.i. juridiski par cik nopirka, par tik pārdeva. Tas pats uz tirdzniecības virziena otru pusi: sāls lasts Rēvelē bija 15 maisi, bet Novgorodā lasts jau bija vairs 12 maisi (fiksējot atšķirības mērvienībās, vēsturnieki gūt netiešu informāciju, kādos virzienos virzījās eksports, un kādos - imports). Jautājums bija tik svarīgs, ka pat starpzemju tirdzniecības līgumos viens no svarīgākajiem punktiem bija vienošanās nesvērt ievesto preci (nefiksēt tās reālo svaru), bet tirgot tikai vietējās mērvienībās - mucās, siekos, podos, birkavos utt.

Attīstītajos viduslaikos Centrālāzija nonāca Mongoļu impērijas (pēc tam tās mantinieku) varā, kas likvidēja daudzās sīkvalstiņas, savaldīja nomadu laupītājus, ieviesa vienotu muitas tarifu sistēmu un varas atbalstītu tirdzniecības ceļu tīkla - t.s. Lielā Zīda ceļa izveidi ar speciāli tirgotāju karavānām izbūvētām naktsmītnēm, akām, sargposteņiem u.c. infrastruktūras elementiem. Dominēja posmu tirdzniecība: reti kura tirgotāju karavāna mēroja visu ceļu no Ķīnas līdz Bizantijai, lielākā daļa pārvadāja preces no viena centra līdz nākošajam, kur pārdeva preci vietējiem tirgotājiem, kas to transportēja tālāk. Katru posmu kontrolēja viena vai vairākas tirgotāju korporācijas, kas darbojās kopēju savu biedru vārdā. Strauji uzplauka tirdzniecība starp Austrumāziju un Rietumiem. Eiropā tirdzniecības kapitāla centri sāka izvietoties arī ziemeļos, kur vācu zemēs radās bagātie ziemeļu-dienvidu maiņas tirgi. Te no Austrumeiropas (Pleskava, Novgoroda) ieveda rūpnieciskās izejvielas - ādas, vasks, kokmateriāli, labība, - savukārt no dienvidiem ieveda luksusa preces, ko savstarpēji mainīja. Starpreģionālā tirdzniecība Eiropā iedalāma 2 pamatzonās:

• Dienvidu zonā, kas aptvēra Vidusjūras baseinu, izmantoja antīkās pasaules tirdzniecības ceļus, saistīja savā starpā Eiropas rietumus un dienvidaustrumus (Spānija, Francija, Itālija un Bizantija).
• Ziemeļu zona aptvēra Baltijas jūru un Ziemeļjūru.

Saskarsme starp abām šīm zonām notika pāri Alpiem, tad pa Reinu, kuras baseinā visas pilsētas bija iesaistītas tranzīttirdzniecībā. Strauji attīstījās Nīderlandes ostas, reģionā uzplauka pirmās nepieciešamības priekšmetu amatniecība (atšķirībā no Itālijas, kur amatnieki specializējās uz luksusa izstrādājumiem). Preču-naudas attiecību attīstība radīja iespēju veidot naudas uzkrājumus un veicināja finanšu tirgus rašanos. Bremzēja tirdzniecības attīstību biežās muitas nodevas, tirgotāju apvienību merkantīlisms. Liela daļa pilsētas tirgotāju, tāpat kā amatnieku, bija saistīti radniecības saitēm un veidoja tirdzniecības namus, t.i. ģimeņu tirdzniecības kompānijas.Ievērjamu ietekmi guva pilsētas tirdzniecības namu apvienības - ģildes - kuru locekļiem pilsētas rāte nodrošināja monopolu konkrētās pilsētas ietekmes sfērā, nodrošināja tiesisko aizsardzību citās pilsē†ās, kuru locekļi savstarpēji apdrošināja preces un risku, nodrošinoties pret nelaimes gadījumiem utt. Arī pilsētu ģildes dažkārt veidoja savienības kopīgai darbībai un cīnījās par virskundzību pār tirdzniecības ceļiem (ieskaitot pirātiskus uzbrukumus konkurējošo ģilžu kuģiem). Piemēram, Ziemeļeiropā šāda izveidojās Hanzas savienība, kas ilgu laiku bija ievērojamākais politiskais un ekonomiskais spēks reģionā.

Literatūra par šo tēmu

• Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
• Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
• Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
• Hamels-Kīzovs R. Hanza. / no vācu val. tulk. Valda Kvaskova - LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds: Rīga, 2003. - 118 lpp.

• Epstein Steven A. An Economic and Social History of Later Medieval Europe, 1000–1500. - Cambridge University Press: Cambridge (UK), 2009. ISBN 978-0-521-70653-7
• Susan Rose. The Wine Trade in Medieval Europe 1000-1500. - Continuum, 2011. - 224 p. ISBN 0826425844
• Money, Markets and Trade in Late Medieval Europe: Essays in Honour of John H. A. Munro. / Armstrong, Lawrin, Ivana Elbl and Martin M. Elbl. (eds) - Brill: Leiden, 2007. ISBN 978-90-04-15633-3
• Hodgett Gerald. A Social and Economic History of Medieval Europe. - Routledge: Abingdon (UK), 2006. ISBN 978-0-415-37707-2
• Kermode Jenny. Medieval Merchants: York, Beverley and Hull in the Later Middle Ages. - Cambridge University Press: Cambridge, 1998. ISBN 978-0-521-52274-8
• Postan M.M. The Medieval Economy and Society. - Penguin: Harmondsworth (UK), 1972. ISBN 0-14-020896-8
• Wood Diana. Medieval Economic Thought. - Cambridge University Press: Cambridge, 2002. ISBN 978-0-521-45893-1
• de la Vaissière E. Sogdian Traders. A History. - Brill: Leiden, 2005. ISBN 90-04-14252-5
• Tuladhar Kamal Ratna. Caravan to Lhasa: A Merchant of Kathmandu in Traditional Tibet. - Lijala & Tisa: Kathmandu, 2011. ISBN 99946-58-91-3
• Sheilagh Ogilvie. Institutions and European Trade. Merchant Guilds, 1000–1800. - Cambridge University Press, 2011

• Фрейденберг M.M. Хозяйство и общество на Балканах в средние века. - Калинин. ун-т: Калинин, 1978 - 152 c.

Resursi internetā par šo tēmu

• Saimniecība un sabiedrība 12.-13. gs. - uzdevumi.lv
• Saimniecība un sabiedrība 14.-15. gs. - uzdevumi.lv

• Money and Trading
• Medieval Trade Italy
• Simon Newman. Economy in the Middle Ages
• Economic and Social History - British History Online
• The End of Europe's Middle Ages : Economy - University of Calgary
• Medieval Merchants
• Medieval Trade - the Scientia Review (.pdf)
• Medieval Sourcebook: Medieval Prices
• The EH.Net Encyclopedia of Economic and Business History

• Развитие торговли в Западной Европе в Средние века
• Торговля и денежное обращение в Средние века
• Внешняя торговля в период средневековья. // История экономики.
• Дживелегов А.К. Торговля на Западе в средние века: История Европы по эпохам и странам в средние века и новое время. / Под ред.: Н.И. Кареев, И.В. Лучицкий. – Тип. АО Брокгауз-Ефрон: СПб., 1904. – 229 с.