Atšķirības starp "Jaunlatvieši" versijām
No ''Vēsture''
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| (21 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Jaunlatvieši''' (vc. ''Jungletten'', kr. ''младолатыши'') - topošās latviešu [[inteliģence]]s radīta un uzturēta nacionālās emancipācijas kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. | + | '''Jaunlatvieši''' (vc. ''Jungletten'', kr. ''младолатыши'') - daļas no topošās latviešu [[inteliģence]]s radīta un uzturēta nacionālās emancipācijas kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Jaunlatvieši pirmie postulēja, ka "latvieši" nav vis vienkāršo sabiedrības slāņu apzīmējums, bet gan etnonīms, tautas nosaukums, par savu mērķi izvirzīja latviešu politisko un saimniecisko emancipāciju. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu [[Valdemārs Krišjānis|Kr.Valdemāru]] Tartu universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš: [[Alunāns Juris|J.Alunāns]], [[Kronvalds Atis|A.Kronvalds]], [[Barons Krišjānis|K.Barons]], [[Biezbārdis Kaspars|K.Biezbārdis]], [[Spāģis Andrejs|A.Spāģis]] u.c., kas vācu sabiedriskās kustības [[Jaunvācija]] (''Junges Deutschland'') inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "[[Mājas Viesis]]" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "[[Pēterburgas Avīzes]]". |
| − | + | Sākotnēji apzīmējums "jaunlatvieši" tika lietots nievājošā nozīmē, taču pašiem jaunlatvieši to labprāt pieņēma kā pašnosaukumu. Tā bija apzināta un organizēta, taču visai mazskaitlīga - daži desmiti sociāli aktīvu cilvēku, - pretestība [[vācbaltieši|baltiešu]] kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, [[kārtu sabiedrība]]s atliekām, un tās sākuma gados ir diezgan grūti nodalīt ekonomisko, sociālo un nacionālo motīvu ietekmi uz jaunlatviešu un viņu atbalstītāju prātiem. | |
| − | |||
| − | |||
| − | + | XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tartu/Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskā un politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu [[Nacionālisms|romantiskā nacionālisma]] modeļa pārņemšanu. ''Jaunlatvieši'' (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). 60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - ''jaunlatviešu'' darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā [[Rīgas Latviešu biedrība]] un nedēļas laikraksts "[[Baltijas Vēstnesis]]" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, [[Kalniņš Krišjānis|K.Kalniņu]], [[Veinbergs Fricis|F.Veinbergu]], [[Dīriķis Bernhards|B.Dīriķi]], [[Vēbers Aleksandrs|A.Vēberu]] u.c. | |
| − | + | Diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu ''jaunlatviešu'' virzienu izveidošanos un pastāvēšanu: viens [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] – Tērbatā un Rīgā –, otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu ''jaunlatviešu'' virzienu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē: iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, tautiskums. Pretstāve vācbaltu elitei bija nevis etniska, bet saimnieciska: jaunlatviešu prasības bija emancipējošas, nevis nacionālistiskas. | |
| + | * '''Pēterburgas jaunlatvieši''' jeb t.s. Valdemāra grupa (Valdemārs, Biezbārdis, u.c.) vēlējās meklēt sakarus krievu [[Slavofili|slavofilu]] aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]] politiskajai ietekmei, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Viens no ceļiem šķita maksimāla krievu valodas ieviešana un pat latviešu valodā latīņu alfabēta nomaiņa uz kirilicu. Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā (vienīgā iespēja, kā izrauties no savas kārtas augstākā un veidot karjeru, latviešu zemniekiem bija tikai caur izglītību), kas ļautu latviešiem no zemnieku kārtas kļūt par līdzvērtīgu valsts iedzīvotāju daļu, iekļauties kultūras, valsts pārvaldes u.c. procesos. Postulēja, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, savukārt caur izglītošanos var tikt pie turības un politiskajām tiesībām. Lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, vēsturi, filosofiju, dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnēm, lauksaimniecības zinātnēm, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji. Pēterburgas jaunlatviešu uzmanības centrā bija arī agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, tā laika Krievijas impērijas apstākļos arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. | ||
| + | * '''Rīgas jaunlatviešu grupas''' darbības pamatā bia romantiskais nacionālisms, daudz lielāks uzsvars tika likts uz latviešu kultūras un valodas attīstību. Te viņi kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot tautiskuma etalonu. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko "tautiskumu", kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem "piemaisījumiem", kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Jaunlatvieši radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot Baltijā dominējošajai vācu kultūrai. Divas izcilākās šīs grupas personības – [[Kronvaldu Atis]] un [[Rihards Tomsons]] –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. Uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto nācijas koncepciju ar oriģinālu saturu: jāapkopo īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk Eiropas tautas, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves mantojumam. Par uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot baltiešu kultūrai. Ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu [[Narodņicisms|narodņicisma]] idejas, vācbaltu pētnieku atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G. Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J. Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem. Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu literārās valodas kopšana - lai veicinātu latviešu atzīšanu par pilnvērtīgu tautu (kas, savukārt, likvidētu sociālo un politisko diskrimināciju). | ||
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | 1880. gadu sākumā jaunlatviešu kustībā iestājās zināma stagnācija, t.s. "Valdemāra grupai" zaudējot savu ietekmi un tautas vairuma intereses zudumu par vietējo [[Tautiskums|tautībnieku]] nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - mainījās dzīves apstākļi un šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā: strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpniecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa –, iziršanu. Kultūras un nācijas jēdzienu līdzšinējais traktējums nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Pragmatiski orientētie latviešu uzņēmēji pieņēma tikai idealizēto tautībnieku postulēto etniskās kultūras identitāti, bet aizvien lielāku popularitāti gūstošais kreisais diskurss ([[marksisms]]) kritizēja etniskās kultūras idealizāciju kā arhaisku un modernas politiskas nācijas veidošanos bremzējošu. T.i. līdzšinējās idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu [[Proletariāts|strādniecību]] pilsētās, ''jaunlatviešu'' kustība apsīka, transformējoties t.s. [[Tautiskums|tautiskumā]]. |
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001. - 151. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001. - 151. lpp. | ||
* Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 575 lpp. | * Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 575 lpp. | ||
| + | * Apals Guntis. Jaunlatviešu kustības politiskā orientācija 19. gs. 60. gados. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.1., 69.-80. lpp. | ||
| + | * Šalda Vitālijs. Jaunlatvieši Maskavā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2000. Nr.2., 53. - 73. lpp. | ||
---- | ---- | ||
| − | * | + | * Ostseeprovinzen, Baltische Staaten und das Nationale: Festschrift für Gert von Pistohlkors zum 70. Geburtstag. / Herausgeber Norbert Angermann, Michael Garleff, Wilhelm Lenz - LIT Verlag Münster, 2005. ISBN 3825890864 |
| − | |||
---- | ---- | ||
* Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103 | * Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103 | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.latvianforyou.com/cgi-bin/l.pl?word=jaunlatvieði&pos=262921 Jaunlatvieši. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca] | * [http://www.latvianforyou.com/cgi-bin/l.pl?word=jaunlatvieði&pos=262921 Jaunlatvieši. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca] | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 28. oktobris, plkst. 21.18
Jaunlatvieši (vc. Jungletten, kr. младолатыши) - daļas no topošās latviešu inteliģences radīta un uzturēta nacionālās emancipācijas kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Jaunlatvieši pirmie postulēja, ka "latvieši" nav vis vienkāršo sabiedrības slāņu apzīmējums, bet gan etnonīms, tautas nosaukums, par savu mērķi izvirzīja latviešu politisko un saimniecisko emancipāciju. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Kr.Valdemāru Tartu universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš: J.Alunāns, A.Kronvalds, K.Barons, K.Biezbārdis, A.Spāģis u.c., kas vācu sabiedriskās kustības Jaunvācija (Junges Deutschland) inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "Mājas Viesis" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "Pēterburgas Avīzes".
Sākotnēji apzīmējums "jaunlatvieši" tika lietots nievājošā nozīmē, taču pašiem jaunlatvieši to labprāt pieņēma kā pašnosaukumu. Tā bija apzināta un organizēta, taču visai mazskaitlīga - daži desmiti sociāli aktīvu cilvēku, - pretestība baltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, kārtu sabiedrības atliekām, un tās sākuma gados ir diezgan grūti nodalīt ekonomisko, sociālo un nacionālo motīvu ietekmi uz jaunlatviešu un viņu atbalstītāju prātiem.
XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tartu/Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskā un politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu romantiskā nacionālisma modeļa pārņemšanu. Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). 60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - jaunlatviešu darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, K.Kalniņu, F.Veinbergu, B.Dīriķi, A.Vēberu u.c.
Diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu jaunlatviešu virzienu izveidošanos un pastāvēšanu: viens Baltijas guberņās – Tērbatā un Rīgā –, otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu virzienu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē: iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, tautiskums. Pretstāve vācbaltu elitei bija nevis etniska, bet saimnieciska: jaunlatviešu prasības bija emancipējošas, nevis nacionālistiskas.
- Pēterburgas jaunlatvieši jeb t.s. Valdemāra grupa (Valdemārs, Biezbārdis, u.c.) vēlējās meklēt sakarus krievu slavofilu aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācbaltiešu politiskajai ietekmei, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Viens no ceļiem šķita maksimāla krievu valodas ieviešana un pat latviešu valodā latīņu alfabēta nomaiņa uz kirilicu. Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā (vienīgā iespēja, kā izrauties no savas kārtas augstākā un veidot karjeru, latviešu zemniekiem bija tikai caur izglītību), kas ļautu latviešiem no zemnieku kārtas kļūt par līdzvērtīgu valsts iedzīvotāju daļu, iekļauties kultūras, valsts pārvaldes u.c. procesos. Postulēja, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, savukārt caur izglītošanos var tikt pie turības un politiskajām tiesībām. Lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, vēsturi, filosofiju, dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnēm, lauksaimniecības zinātnēm, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji. Pēterburgas jaunlatviešu uzmanības centrā bija arī agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, tā laika Krievijas impērijas apstākļos arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas.
- Rīgas jaunlatviešu grupas darbības pamatā bia romantiskais nacionālisms, daudz lielāks uzsvars tika likts uz latviešu kultūras un valodas attīstību. Te viņi kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot tautiskuma etalonu. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko "tautiskumu", kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem "piemaisījumiem", kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Jaunlatvieši radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot Baltijā dominējošajai vācu kultūrai. Divas izcilākās šīs grupas personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. Uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto nācijas koncepciju ar oriģinālu saturu: jāapkopo īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk Eiropas tautas, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves mantojumam. Par uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot baltiešu kultūrai. Ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu narodņicisma idejas, vācbaltu pētnieku atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G. Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J. Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem. Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu literārās valodas kopšana - lai veicinātu latviešu atzīšanu par pilnvērtīgu tautu (kas, savukārt, likvidētu sociālo un politisko diskrimināciju).
1880. gadu sākumā jaunlatviešu kustībā iestājās zināma stagnācija, t.s. "Valdemāra grupai" zaudējot savu ietekmi un tautas vairuma intereses zudumu par vietējo tautībnieku nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - mainījās dzīves apstākļi un šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā: strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpniecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa –, iziršanu. Kultūras un nācijas jēdzienu līdzšinējais traktējums nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Pragmatiski orientētie latviešu uzņēmēji pieņēma tikai idealizēto tautībnieku postulēto etniskās kultūras identitāti, bet aizvien lielāku popularitāti gūstošais kreisais diskurss (marksisms) kritizēja etniskās kultūras idealizāciju kā arhaisku un modernas politiskas nācijas veidošanos bremzējošu. T.i. līdzšinējās idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu strādniecību pilsētās, jaunlatviešu kustība apsīka, transformējoties t.s. tautiskumā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001. - 151. lpp.
- Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 575 lpp.
- Apals Guntis. Jaunlatviešu kustības politiskā orientācija 19. gs. 60. gados. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.1., 69.-80. lpp.
- Šalda Vitālijs. Jaunlatvieši Maskavā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2000. Nr.2., 53. - 73. lpp.
- Ostseeprovinzen, Baltische Staaten und das Nationale: Festschrift für Gert von Pistohlkors zum 70. Geburtstag. / Herausgeber Norbert Angermann, Michael Garleff, Wilhelm Lenz - LIT Verlag Münster, 2005. ISBN 3825890864
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
Resursi internetā par šo tēmu
- Jaunlatvieši. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca
- Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība.
- Kvaskova V. Izstāde "Nācijas veidošanās: jaunlatvieši un Krišjānis Valdemārs" // Arhīvu dzīve. (.pdf)
- “Pēterburgas Avīžu” pirmais gada gājums.
- Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
- Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
- Zeiferts T. Latviešu kustība četrdesmitos gados.
- Jungletten - Definition
- Klavins (Kļaviņš), K. Die Interpretationen des Mittelalters un Lettland während des nationalen Erwachens der Letten. // Baltica: Die Vierteljahresschrift für Baltische Kultur. 2000, Heft 3, Herbst. S. 10-21
- Значение слова "Младолатыши" в Большой Советской Энциклопедии
- Младолатыши. // Academic Dictionaries and Encyclopedias
- Кирчанов М. Zemnieki, latvieši, pilsoņi : идентичность, национализм и модернизация в Латвии. - Научная книга: Воронежь, 2009, 203 c. ISBN 978-5-98222-461-3
- Гудрике. Латышская литература второй половины XIX в.
- Кирчанов М. Между реальностью и идеологией латышского и немецкого национализма.
- Кирчанов М.В. Основные идеологические концепции латышского национального движения в России (1860 – 1870-е гг.)
- Зандерс В. Деятельность первых латышских книгоиздателей (60-70-е годы XIX века).
- Рыжакова C. Латышская национальная история: о культурных механизмах в конструировании и реферировании прошлого. (.pdf)
- Шалда В. К вопросу о пророссийской ориентации младолатышского движения (вторая половина ХIХ века).
