Atšķirības starp "Aizsargi" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Aizsargi''' - paramilitāra organizācija Latvijas Republikā 1919.-1940. gados, kas [[policija]]s vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu | + | '''Aizsargi''' - paramilitāra organizācija Latvijas Republikā 1919.-1940. gados, kas [[policija]]s vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu, pildot palīgpolicijas funkcijas, bet kara gadījumā kalpojot kā armijas atbalsta vienības. Dibināta 1919. gada 20. martā ar iekšlietu ministra [[Valters Miķelis|M.Valtera]] rīkojumu Nr.838. "Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos", kuru daļēji (vidēji 1/3 no budžeta) finansēja valsts. Dibināšanas un darbības pirmsākumos ''aizsargi'' bija administratīvās varas palīgspēks: uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās. Savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā ''aizsargi'' tika pielīdzināti policijas dienesta personām. Aizsargu zīmotne bija zeltīta ozola lapa un nacionālo krāsu lenta. |
Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija [[Latvijas aizsargu kongress]]. 1923. gada 26. augustā ''Latvijas aizsargu kongresa'' apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja ''Aizsargu nodaļu padome'', komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1921. gadā kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja [[Aizsargu valde]]. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu ''aizsargu'' organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko statusu noteica: | Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija [[Latvijas aizsargu kongress]]. 1923. gada 26. augustā ''Latvijas aizsargu kongresa'' apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja ''Aizsargu nodaļu padome'', komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1921. gadā kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja [[Aizsargu valde]]. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu ''aizsargu'' organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko statusu noteica: | ||
| 40. rindiņa: | 40. rindiņa: | ||
* Butulis I. Žurnāls "Aizsargs" gadu ritumā (1923.-1940.) // Latvijas vēsture. 2(5)/1992., 41.-49. lpp. | * Butulis I. Žurnāls "Aizsargs" gadu ritumā (1923.-1940.) // Latvijas vēsture. 2(5)/1992., 41.-49. lpp. | ||
* Butulis Ilgvars. Latvijas aizsardzes (1923-1940). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.2., 98.-116. lpp. | * Butulis Ilgvars. Latvijas aizsardzes (1923-1940). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.2., 98.-116. lpp. | ||
| − | |||
* Butulis Ilgvars. Sveiki, aizsargi! Aizsargu organizācija Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē 1919.–1940. gadā. - Jumava: Rīga, 2011. - 261 lpp. ISBN 9789984388465 | * Butulis Ilgvars. Sveiki, aizsargi! Aizsargu organizācija Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē 1919.–1940. gadā. - Jumava: Rīga, 2011. - 261 lpp. ISBN 9789984388465 | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 7. decembris, plkst. 20.07
Aizsargi - paramilitāra organizācija Latvijas Republikā 1919.-1940. gados, kas policijas vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu, pildot palīgpolicijas funkcijas, bet kara gadījumā kalpojot kā armijas atbalsta vienības. Dibināta 1919. gada 20. martā ar iekšlietu ministra M.Valtera rīkojumu Nr.838. "Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos", kuru daļēji (vidēji 1/3 no budžeta) finansēja valsts. Dibināšanas un darbības pirmsākumos aizsargi bija administratīvās varas palīgspēks: uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās. Savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā aizsargi tika pielīdzināti policijas dienesta personām. Aizsargu zīmotne bija zeltīta ozola lapa un nacionālo krāsu lenta.
Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress. 1923. gada 26. augustā Latvijas aizsargu kongresa apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja Aizsargu nodaļu padome, komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1921. gadā kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja Aizsargu valde. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu aizsargu organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko statusu noteica:
- Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos (1919.)
- Likums par Aizsargu organizāciju (1936.)
- Sabiedrisko lietu ministrijas iekārta. I daļas 3. punkts par Aizsargu organizācijas statusu (1937.)
- Noteikumi par aizsargu organizācijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācībām (1938.)
- Tieslietu ministra 1937. gada raksts sabiedrisko lietu ministram par aizsargu organizācijas juridisko statusu.
Sākotnēji dienestam aizsargos bija pakļauti visi 18-60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Ja nebija brīvprātīgo, aizsargus obligātā kārtā ievēlēja pagasta saimnieku sapulcē. Tika formēti pēc teritoriālā principa. Apriņķis veidoja pulka teritoriju, pagasts – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi): 1. Talsu aizsargu pulks, 2. Ventspils aizsargu pulks, 3. Ludzas aizsargu pulks, 4. Jēkabpils aizsargu pulks, 5. Rīgas aizsargu pulks, 6. Aizputes aizsargu pulks, 7. Valkas aizsargu pulks, 8. Valmieras aizsargu pulks, 9. Madonas aizsargu pulks, 10. Cēsu aizsargu pulks, 11. Tukuma aizsargu pulks, 13. Bauskas aizsargu pulks, 14. Kuldīgas aizsargu pulks, 15. Liepājas aizsargu pulks, 16. Jelgavas aizsargu pulks, 17.Rēzeknes aizsargu pulks, 18. Daugavpils aizsargu pulks, 19. Abrenes aizsargu pulks, Dzelzceļu aizsargu pulks, Aizsargu aviācijas pulks. Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un Aizsargu štābs. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti aizsargu organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo aizsargu skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā pagastā. Bruņoti bija ar vieglajiem strēlnieku ieročiem: Ross-Enfield M.14 britu šautenēm, ložmetējiem. 1930. gadā Jelgavas pulks iegādājās britu tanketi Carden Loyd Mark VI. Aizsargu aviācijas rīcībā bija 31 lidmašīna (no tām 4 vietējā ražojuma VEF I-12).
1920. gados aizsargu organizācija bija apolitiska - valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās. Kā lielākā masu organizācija ārpus pilsētām, aktīvi organizēja sporta s un kultūras dzīvi laukos. Kā suborganizācijas tika izveidota organizācija sievietēm: aizsardzes, - un jauniešiem: jaunsargi (16-21 gadu vecumam). 30. gadu sākumā tās vadība nonāca Latviešu zemnieku savienības ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu no t.s. Ulmaņa režīma balstiem. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā Latviju okupējot PSRS karaspēkam. Oficiālā versija bija, ka jaunajos apstākļos aizsargi esot zaudējuši nozīmi un nepieciešams "visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju". Aizsargus, kas pēc vecuma bija derīgi karadienestam, ieskaitīja armijas rezervē, bet pārējos – zemessargos. Visa organizācijas manta un ieroči formāli pārgāja Sabiedrisko lietu un Kara ministriju rīcībā. Atbruņošana sākās 25. jūnijā, kad ar sabiedrisko lietu ministra Blaua un aizsargu priekšnieka ģenerāļa Praula rīkojumu trīs dienu laikā aizsargiem pienācās nodot ieročus, jo ar valsts aizsardzību turpmāk nodarbošoties "Latvijas armija ciešā sadraudzībā ar mums draudzīgās Padomju Savienības karaspēku". Gandrīz visa bijusī organizācijas vadība 1940.-1941. gados (daži 1946. gadā un vēlāk) tika arestēti un vai nu nošauti, vai kopā ar ģimenēm deportēti.[1]
Satura rādītājs
Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos
ģen. Prauls un aizsargu delegācija Polijā (1933.)
Bauskas aizsargu pulka 15. gadadienas un 10. gadadienas karoga pasniegšanas svinības
sporta spēles Staicelē (1935.)
aizsardzes
Bejas aizsargu riteņbraucēji
15. Liepājas aizsargu pulka jātnieku nodaļas aizsargi 15. maija parādē
gājiens
parāde (1940.)
Atsauces un piezīmes
- ↑ LVVA 1640. f., 1. apr., 839. l.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 132. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999. ISBN 9984-00-395-7 - 44.-48. lpp.
- Vēstures avoti. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.2(17), 61.-64. lpp.
- Policijas Vēstnesis. 1923., Nr.35, 31. augustā; Nr.36, 4.septembrī.
- Ščerbinskis V. Aizsargu klaušu dienests 1918.-1921. gadā. // Latvijas vēsture. 4(28)/1997., 44.-53.lpp.
- Ščerbinskis Valters. Aizsargu īpašās vienības. 1928.-1940. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1998., Nr3., - 100.-123. lpp.
- Butulis I. Latvijas Aizsardzības biedrības veikums Latvijas Aizsargu organizācijas izveidē (1923.-1928.) // Latvijas vēsture. 3(22)/1996., 28.-33. lpp.
- Butulis I. Žurnāls "Aizsargs" gadu ritumā (1923.-1940.) // Latvijas vēsture. 2(5)/1992., 41.-49. lpp.
- Butulis Ilgvars. Latvijas aizsardzes (1923-1940). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.2., 98.-116. lpp.
- Butulis Ilgvars. Sveiki, aizsargi! Aizsargu organizācija Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē 1919.–1940. gadā. - Jumava: Rīga, 2011. - 261 lpp. ISBN 9789984388465
