Atšķirības starp "Kijevas Krievzeme" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls:Kievan Rus (1054-1132).jpeg|right|thumb| | + | [[Attēls:Kievan Rus (1054-1132).jpeg|right|thumb|300px|1054-1132]] |
'''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'') - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums vēstures posmam Austrumeiropā, kad tur pastāvēja vairāki desmiti protovalstisku veidojumu - [[kņaziste]]s, - starp kuriem dominēja '''Kijevas lielkņaziste''' jeb '''Kijevas kaganāts'''.<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma 969. gadā Kijevas kņazi sāka titulēties kā [[Kagans|kagani]].</ref> Šis konglomerāts izveidojās IX gs., pēc tam, kad 882. gadā Kijevu ieņēma (nogalinot tās [[Varjagi|varjagu]] kņazus Askoldu un Dīru) Novgorodas [[kņazs]] Helge (Oļegs), pakāpeniski pakļaujot savai ietekmei apkārtējās [[Dregoviči|dregoviču]], [[Drevļani|drevļanu]], [[Kriviči|kriviču]], [[Poļani|poļanu]], [[Radimiči|radimiču]], [[Vjatiči|vjatiču]] u.c. austrumslāvu cilšu savienības. | '''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'') - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums vēstures posmam Austrumeiropā, kad tur pastāvēja vairāki desmiti protovalstisku veidojumu - [[kņaziste]]s, - starp kuriem dominēja '''Kijevas lielkņaziste''' jeb '''Kijevas kaganāts'''.<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma 969. gadā Kijevas kņazi sāka titulēties kā [[Kagans|kagani]].</ref> Šis konglomerāts izveidojās IX gs., pēc tam, kad 882. gadā Kijevu ieņēma (nogalinot tās [[Varjagi|varjagu]] kņazus Askoldu un Dīru) Novgorodas [[kņazs]] Helge (Oļegs), pakāpeniski pakļaujot savai ietekmei apkārtējās [[Dregoviči|dregoviču]], [[Drevļani|drevļanu]], [[Kriviči|kriviču]], [[Poļani|poļanu]], [[Radimiči|radimiču]], [[Vjatiči|vjatiču]] u.c. austrumslāvu cilšu savienības. | ||
Versija, kas saglabāta 2021. gada 4. jūlijs, plkst. 09.26
.jpeg)
Kijevas Krievzeme (kr. Киевская Русь) - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums vēstures posmam Austrumeiropā, kad tur pastāvēja vairāki desmiti protovalstisku veidojumu - kņazistes, - starp kuriem dominēja Kijevas lielkņaziste jeb Kijevas kaganāts.[1] Šis konglomerāts izveidojās IX gs., pēc tam, kad 882. gadā Kijevu ieņēma (nogalinot tās varjagu kņazus Askoldu un Dīru) Novgorodas kņazs Helge (Oļegs), pakāpeniski pakļaujot savai ietekmei apkārtējās dregoviču, drevļanu, kriviču, poļanu, radimiču, vjatiču u.c. austrumslāvu cilšu savienības.
Tipiska vēlīnās vadonības sabiedrība ar monarhijas elementiem (varu pārmantoja radinieki). Kijevas kņazistei pakļautās zemes aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Līdz 969. gadam Hazāru kaganāta vasaļvalsts. 988.-989. gados kristījās pats kņazs un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot kristietību arī padoto vidū. XI gs. vidū sākās pašas lielkņazistes teritorijas administratīva saskaldīšanās dalienu kņazistēs, Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti[2] Monarhs bija lielkņazs (Vladimirs - 980.-1015. - gan titulējās kā kagans), kurš pārvaldīja zemes ar kņaza padomes palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza tiuni un bajāri. Jaroslava Gudrā laikā (1019.-1054.) jau bija izveidojusies visai stabila pārvaldes sistēma, kodificēta likumdošana (Krievu tiesa). Visai liela loma saglabājās ari večei. XII gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu, bet XIII gs. otrajā pusē kļūstot par Mongoļu impērijas vasaļzemēm.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 57. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Внутренний строй Киевского княжества в X в.
- Древнейшиие государства государства Восточной Европы: 2000 год: Проблемы источниковедения. – Вост. лит.: Москва, 2003. – 446 с. – ISBN 5-02-018271-0
- Новосельцев А.П. (отв. ред.) Древнейшие государства на территории СССР. Материалы и исследования, 1987
- Рукописные памятники Древней Руси
- Исторические источники на русском языке в Интернете // Электронная библиотека Исторического факультета МГУ
