Atšķirības starp "Verdzība" versijām

Versija, kas saglabāta 2021. gada 14. novembris, plkst. 12.05

Verdzība (angl., fr. servitude, an. slavery, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, bieži vien pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu, piemēram:

• patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest;
• klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā;
• parādu verdzība (kr. кабала, vc. Schuldknechtschaft) - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu.

u.c.

Verdzība kā tāda pastāvējusi visos laikos un visās sabiedrībās. Sākotnēji tie bija karagūstekņi, taču ar laiku jau patstāvīga sociālā grupa. Senajā Grieķijā līdz V gs.p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt Atēnās, bet pašā Helladā tikai kopš V-IV gs.p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī Senajā Romā agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. g.p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš III gs.p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar latifundiju saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi.

Viduslaikos Rietumeiropā pret verdzību cīņu 13. gs. uzsāka Romas Katoļu Baznīca, sākotnēji aizliedzot turēt verdzībā kristiešus, bet vēlāk - cilvēkus kā tādus. 1256. gadā verdzību likvidēja Sv. Romas impērijas Boloņas provincē (Liber Paradisus), 1315. gadā - Francijas karalistē, 1335. gadā - Zviedrijas karalistē, 1477. gadā - Kastīlijas karalistē, 1486. gadā - Aragonas karalistē. 1422. gadā parādu verdzību atcēla Livonijas ordeņa zemēs. 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā).

Pamazām verdzības aizliegumi skāra arī uz Eiropas valstu kolonijas. Tā 1542. gadā Spānijā pieņēma likumu, kas aizliedza padarīt par vergiem koloniju pamatiedzīvotājus; 1715. gadā verdzību atcēla Anglijas kolonijās abās Karolīnās Jaunajā pasaulē. 1777. gadā verdzību atcēla neatkarību ieguvušajā britu kolonijā Vermontā, 1780. gadā - Pensilvānijā, 1783. gadā Masačūsetā un Ņuhempšīrā, 1784. gadā - Konektikutā. 1787. gadā Anglija nodibināja Sjeraleones koloniju, kas bija domāta atbrīvotajiem vergiem. Pēc vēsturnieka Olivjē Grenujo (Olivier Petré-Grenouilleau; 1962) aprēķiniem, Āfrikas kontinentā jaunajos laikos lokālā verdzība skāra vismaz 14 000 000 cilvēku; musulmaņu vergu tirgotāji uz Austrumiem izveda aptuveni 17 000 000 vergu, savukārt eiropiešu vergu uzpircēji un tirgotāji uz Rietumiem - 11 000 000 vergu.

Apgaismības ideju tietekmē Eiropā attieksme pret verdzīvu pamazām mainījās, tā kļuva nosodāma.

Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.^[1]

1807. gadā Anglijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vispār. 1815. gadā Vīnes kongresā pieņēma arī īpašu deklarāciju, kas vēlāk tika nostiprināta arī Āhenas kongresā, un aizliedza verdzību visā Eiropā un Eiropas valstu kolonijās. 1841. gadā Anglijas. Francijas, Austrijas, Prūsijas un Krievijas delegācijas parakstīja t.s. Londonas vienošanos, saskaņā ar kuru vergu tirdzniecība tika pielīdzināta pirātismam (Krievijas impērijā verdzība tika aizliegta 1842. gadā ar īpašu Nikolaja I ukazu).

Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzības ierobežošana sākās 1860. gada prezidenta vēlēšanās, kad visiespējamākais kandidāts uz šo posteni bija Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln). Viņa programma pirms vēlēšanām tika deklarēta skaidri: verdzību saglabāt štatos, kuros tā bija tradicionāla - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri, - publisko tiesību neattiecināšanu uz brīvlaistajiem, nepieļaut verdzību un melnādaino brīvlaisto ienākšanu jaunajās rietumu teritorijās, jo uzskatīja, ka ASV attīstības nākotne ir brīvo fermeru zeme, un to īstenos nabadzīgie imigranti no Eiropas. Baltais rasisms dominēja visā sabiedrībā, un baltādainie amerikāņi nevēlējās jaunajos štatos redzēt krāsainos iedzīvotājus. ASV pilsoņu kars laikā, 1863. gada 1. janvārī pieņēma Proklamāciju par visu vergu atbrīvošanu Amerikas Valstu Konfederācijas teritorijās, saglabājot verdzību Vašingtonas valdībai lojālajos štatos. Pilnībā verdzību ASV atcēla jau pēc pilsoņu kara, 1865. gada decembrī.

Brazīlijā verdzību aizliedza 1888. gadā. Āfrikā un Āzijā verdzība legāli turpināja pastāvēt arī pēc tam, kad Rietumos tā tika aizliegta. Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs.

Skat. arī: abolicionisms, manumisija, dzimtbūšana, heloti, perioiki, libertini, vardumi, drellis

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29., 227. lpp.
• Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995. - 119 lpp.
• Veinbergs J. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1965. - 215 lpp.

• Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
• Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
• Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
• Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
• Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
• Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
• Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
• Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
• Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
• Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
• Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
• Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
• William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403

• Абрамова С.Ю. Африка: четыре столетия работорговли. - Москва, 1992

Resursi internetā par šo tēmu

• Slavery Resource Guide, from the Library of Congress
• Encyclopædia Britannica's Guide to Black History
• British Slaves on the Barbary Coast
• Parliament & The British Slave Trade 1600 - 1807
• Digital History - Slavery Fact Sheets
• The West African Squadron and slave trade
• African Holocaust
• Transatlantic Slavery Gallery, Merseyside Maritime Museum
• International Slavery Museum
• The Underground Railroad: Escape from Slavery | Scholastic.com
• British documents on slave holding and the slave trade, 1788-1793 (a searchable facsimile at the University of Georgia Libraries)
• The slave trade: myths and preconceptions
• The slavery debate
• Servus

• Оценочные данные по современной работорговле
• Говард Зинн. Создание межрасовых барьеров (история рабства в Америке) // Зинн Говард. Народная история США: с 1492 года до наших дней. - Москва, 2006, с. 37-55
• Download file: Кузищин В. И. Античное классическое рабство как экономическая система. - Изд-во МГУ: Москва, 1990. - 270 с. ISBN 5-211-01052-3