Atšķirības starp "Vācbaltieši" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (36 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten'', kr. ''остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы'') | + | [[Attēls:Heimatortskarte.jpg|right|thumb|350px|]] |
| + | '''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten''; an. ''Baltic Germans, Baltgermans''; kr. ''остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы''); pašnosaukumā '''baltieši''' (''die Balten''),<ref>20. gs. 30.-40. gados [[Vācija]]s propagandas iespaidā sākti dēvēt arī par '''baltvāciešiem''' jeb '''Baltijas vāciešiem''' (vc. ''Baltendeutsche'')- ''die Deutschbalten'' sāka aizvietot ar ''Baltendeutsche'' - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.</ref> - vācu valodā runājošie iedzīvotāji mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās. Kā lingvistiska grupa izveidojās [[Livonija|Livonijā]] (Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā) 19. gs. 20 gs. pirmajā pusē sākās vācbaltiešu letonizācijas tendences, nomainot ne tikai valodu, bet pat uzvārdus<ref>Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.</ref>, ko apturēja politiskās izmainas pasaulē. | ||
| − | + | Kā kultūras fenomens - lokālās [[kārtu sabiedrība]]s sabiedrības elite, - sāka veidoties pēc reformācijas, pilsētās saplūstot kopumā ar vienotu kultūru un mentalitāti Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju<ref>"(..) veselas dzimtas kā [[Gillemond de Villebois]], [[Clapier de Colongues]], [[Girard de Soucanton]], [[Grandidier]], [[de la Trobe]] ir franču izcelsmes, citi, kā [[Loewis of Menar]], [[Armstaed]], [[Carlyle]], [[Pierson of Balmadis]] ir angļu, [[Barclay]] skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp.</ref>, kā arī vietējo [[Lībieši|lībiešu]], latviešu un igauņu sentautu elites pārstāvjiem, un iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas valodas un kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu kopumu ar savu kultūru un mentalitāti. | |
| − | Etnoģenēzes process ritēja no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, visu laiku no Eiropas pienākot jaunam komponentam, kā arī asimilējot izglītotāko latviešu un igauņu daļu. Principā 17.-19. gs. katrs "latvietis" (t.i. zemnieks, ''Landvolk''), kurš ieguva izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (''Deutschtum''), un "izsitās uz augšu", automātiski pārgāja uz vācu valodu un kļuva par "vācieti" jeb, kā mūsdienās teiktu, vācbaltieti. Taču kārtu saplūšanas procesu ievērojami bremzēja reliģiskais un sociālais aspekts | + | Etnoģenēzes process ritēja no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, visu laiku no Eiropas pienākot jaunam komponentam, kā arī asimilējot izglītotāko latviešu un igauņu daļu. Principā 17.-19. gs. katrs "latvietis" (t.i. zemnieks, ''Landvolk''), kurš ieguva izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (''Deutschtum''), un "izsitās uz augšu", automātiski pārgāja uz vācu valodu un kļuva par "vācieti" jeb, kā mūsdienās teiktu, vācbaltieti. Taču kārtu saplūšanas procesu ievērojami bremzēja reliģiskais un sociālais aspekts. |
| − | + | Pēc [[Reformācija]]s tika nodalītas vācu [[draudze]]s no nevācu draudzēm, savukārt pēc Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas iekļaušanas Krievijas impērijā, vietējās sabiedrības vāciski runājošā elite "iekonservējās" kārtu tradīciju sargāšanā. Tas bija efektīvākais līdzeklis cīnā pret [[Rusifikācija|rusifikāciju]] un zemes autonomijas ierobežošanu, taču vienlaikus kārtu privilēģiju un separācijas saglabāšana samazināja sociālo liftu skaitu un nošķīra latviski un igauniski runājošos iedzīvotājus no vāciski runājošajiem, sadalot sabiedrību divās "kastās", kaut kultūra bija viena. Zemniekus Livonijā dēvēja par "latviešiem", "igauņiem" vai vienkārši "nevāciem", bet visas pārējās izglītībā un mantiskā ziņā augstāk stāvošās [[kārta]]s tika dēvētas par "vāciem". | |
| − | + | Kā jau sabiedrība ar izteiktām viduslaiku iezīmēm, nacionālās pašidentifikācijas jautājums te nepastāvēja. Paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: Kurzemē dzīvojošie sevi dēvēja par kurzemniekiem (''Kurländer''), bet Vidzemē dzīvojošie – par vidzemniekiem (''Livländer''), savukārt ārpus dzimtenes pozicionējās kā baltieši (''die Balten''). Pirmo reizi šis apzīmējums parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija". Apzinājās savu vāciskumu (''Deutschtum'') un piederību vācu kultūras telpai. Šī iemesla dēļ citur viņus uztvēra kā "vāciešus". 19. g. otrajā pusē par "baltiešiem" sāka dēvēt arī latviešus, lietuviešus un igauņus, tāpēc šis apzīmējums zaudēja savu sākotnējo nozīmi, to aizvietojot ar "vācbaltieši", t.i. "vācu [valodas] baltieši" (''deutsche Balten'', jeb ''die Deutschbalten''). | |
| − | [[ | + | Raksturojot šo etnisko grupu, tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām. Ievērojamu lomu vācbaltiešu kultūras veidošanā un konsolidēšanā spēlēja Tērbatas vācu [[universitāte]]. Taču tas vairāk attiecas uz bruņniecībai un muižniecībai piederīgajiem (kas veidoja noslēgtu korporāciju pašu vācbaltiešu vidū), jo [[literāti]] (vienkārši ļaudis ar augstāku izglītību), amatnieki un tirgotāji līdz 19. gs. otrajai pusei dēvēja par "[[mazvācieši]]em" (''kleindeutsch''). Tikai 5% piederēja muižniecībai (dižciltīgi), bet - 10% turīgajam un izglītotajam augšslānim. Pārējie bija zemnieki, amatnieki, strādnieki vai sīkpilsoņi. |
| − | + | Līdz 20 gs. pirmajai pusei vācbaltieši veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (19. gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušajiem zemniekiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācu valodas telpā). Būt vācbaltietim vairāk nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību. Identificējas ar vācu valodu un kultūras telpu. Līdz 19. gs vidum jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un Situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu 19. gs. vidū, šīm etniskajām grupām norobežojoties no visa vāciskā un atstumjot vāciski runājošos kā "svešus" pēc valodas pazīmes. 1897. gadā, kad Krievijas impērijā pirmo reizi sāka statistikā fiksēt pavalstnieku tautību, Baltijas guberņās tika reģistrēti 166 000 vācbaltiešu. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. | |
| − | + | [[1905. gada revolūcija]]s laikā tikai par piederību "kungu kārtai" tika nogalināti 82 vācbaltieši, nodedzinātas 117 [[muiža]]s. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā vācbaltiešu tiesības tika ievērojami ierobežotas un tie ievērojami diskriminēti kā etniska grupa (skat. [[likvidācijas likumi]]). Šajā laikā parādās arī vācbaltiešu politiskais nacionālisms, bet pati vācbaltiešu sabiedrība sašķēlās - vieni pozicionējās kā baltieši, kam ar Vāciju ir tikai valodas saistība (no 119 [[Kurzemes bruņniecības matrikulā]] reģistrētajām dzimtām 60 bija nevācu izcelsmes), bet daļa sāka identificēt sevi ar vāciešiem vai krieviem (memuārliteratūrā sastopam norādas, ka pat vienā ģimenē daļa pašpozicionējās kā "krievi", daļa kā "vācieši", bet daļa kā "baltieši"). | |
| − | + | Kopiena smagi cieta 1. pasaules kara laikā (skat. [[likvidācijas likumi]]) Krievijas impērijā, pēc kara [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|LSPR]] laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. Tos vajāja jau nevis pēc šķiriskās, bet etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu vācbaltiešu padomju varas teritorijā (skat. [[Zaķusalas koncentrācijas nometne]], [[Mītavas nāves gājiens]], [[Ventspils slaktiņš]]). | |
| − | + | 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas Republikas bruņoto spēku - [[Latvijas zemessardze]]s (t.s. Baltijas landesvēra) - pamatsastāva lielāko daļu<ref>1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar [[LkO]] (apbalvoja tikai par varonību pēc 1919. gada jūlija), vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.</ref>, sakaujot [[LSPR armija|LSPR armiju]] un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Pēc Neatkarības kara vācbaltiešu skaits genocīda un emigrācijas dēļ bija samazinājies vairāk nekā uz pusi, to vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas, [[Agrārreforma Latvijā|agrārreformas]] un [[Ulmaņa apvērsums|Ulmaņa apvērsuma]] rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas<ref>Piemēram, vēsturnieka [[Arbuzovs Leonīds jaunākais|Arbuzova]] padzīšana no pasniedzēja darba LU, [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]]s likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana, 1935. gadā sākās vācbaltiešu arhīvu konfiskācija, uzņēmumu piespiedu pārņemšana u.tml.</ref>. Tikai 1922. gadā vācbaltiešiem ar likumu piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības. Ievērojamā daļā vācbaltiešu izplatījās vācu [[nacionālisms]] un sarūgtinājums pret Latvijas valsti, kas viņus bija "piekrāpusi". Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. | |
| + | |||
| + | Saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra [[Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu|Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu]], tika pakļauti ekspatriācijai, t.i. bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, [[Vācbaltiešu izceļošana|izceļojot]], lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju (kas varēja atļauties, uz citām zemēm). 1939. gada beigās Latvijas varas iestādes nolēma slēgt visas vācbaltiešu izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas. Tomēr tobrīd 10 tūkstoši vācbaltiešu izvēlējās palikt dzimtenē pat tad, ja nāktos atteikties no savas valodas un kultūras. 1939.-1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Otrs izceļošanas vilnis bija jau pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]], 1941. gadā. Vācijā ieceļojušajiem vācbaltiešiem (aptuveni 70% no visiem izceļotājiem) Gotenhāfenā nācās iziet rasu tīrības pārbaudi. No 100 iespējamiem vāciskuma punktiem vācbaltiešiem bija tikai 65 (35% bija nevāciskas izcelsmes), kas ievērojami ierobežoja to karjeras iespējas Vācijā (piemēram, vācbaltiešiem bija grūtības iestāties [[NSDAP]]). Apmēram 20% gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Tas ir divreiz augstāks skaitlis nekā vidēji Latvijas pilsoņiem. | ||
| + | |||
| + | Pēc otrā pasaules kara lielākā daļa palika Vācijas teritorijā, bet apmēram 10% izceļoja uz Kanādu, ASV vai Austrāliju. Pēc kara bija gadījumi, kad vācbaltieši vēlējās saņemt Latvijas pases sūtniecībā Londonā. Taču viņiem tika atteikts. Latviešu norobežošanās no vācbaltiešiem trimdā tupinājās - kad kādi mēģināja pievienoties latviešu bēgļu nometnēm Vācijā, tie tika atraidīti administrācijas nostājas dēļ. Kā etniska grupa pastāv vēl mūsdienās, dzīvojot trimdā, saglabājot savu "baltiskumu" (''Baltentum''), kaut ievērojami sarukuši skaitā. Pastāv virkne sabiedrisko organizāciju, kas ļauj vācbaltiešiem arī trimdā saglabāt savu baltiskumu. Getingenē darbojas Baltijas vēstures komisija, kas nodarbojas ar vācbaltiešu vēstures pētīšanu. Jau vairāk nekā 70 gadus iznāk gadagrāmata "Jahrbuch des baltischen Deutschtums". | ||
Skat. arī: [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]], [[Baltijas vēstures un senatnes pētniecības biedrība]], [[Likvidācijas likumi]], [[Baltijas landesvērs]], [[Vācbaltiešu izceļošana]] | Skat. arī: [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]], [[Baltijas vēstures un senatnes pētniecības biedrība]], [[Likvidācijas likumi]], [[Baltijas landesvērs]], [[Vācbaltiešu izceļošana]] | ||
| 27. rindiņa: | 32. rindiņa: | ||
==== Avoti un literatūra par šo tēmu ==== | ==== Avoti un literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | * Rubenis Rūdolfs. Vācbaltiešu sociālpolitiskā ietekme uz Latvijas augstāko izglītību Politiskās pārvaldes redzeslokā parlamentārisma perioda beigās. // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2022. 207.-217. lpp. | ||
* LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.) | * LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.) | ||
* LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt. | * LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt. | ||
| 34. rindiņa: | 40. rindiņa: | ||
* Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.) | * Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.) | ||
* Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998. | * Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998. | ||
| − | * Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993 | + | * Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. |
* Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971 | * Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971 | ||
* Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680 | * Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680 | ||
| 54. rindiņa: | 60. rindiņa: | ||
* 800 gadi. Mūsu kopējā Rīga. : vācbaltiešu autoru apcerējumi - Karla Širrena biedrība Līneburgā: Rīga, 2001. | * 800 gadi. Mūsu kopējā Rīga. : vācbaltiešu autoru apcerējumi - Karla Širrena biedrība Līneburgā: Rīga, 2001. | ||
* Daija Pauls. Latvieši un vācbaltieši 19. un 20. gadsimta mijas literārajā kultūrā. // Kalnačs B., Daija P., Eglāja-Kristsone E., Vērdiņš K. Fin de siècle : literārā kultūra Latvijā. - LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts: Rīga, 2017, 99.-201. lpp. ISBN 978-9984-893-31-0 | * Daija Pauls. Latvieši un vācbaltieši 19. un 20. gadsimta mijas literārajā kultūrā. // Kalnačs B., Daija P., Eglāja-Kristsone E., Vērdiņš K. Fin de siècle : literārā kultūra Latvijā. - LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts: Rīga, 2017, 99.-201. lpp. ISBN 978-9984-893-31-0 | ||
| + | * Vācbaltietes Luīzes Meijeres atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2018, Nr. 2 (107) | ||
---- | ---- | ||
* Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52 | * Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52 | ||
| 69. rindiņa: | 76. rindiņa: | ||
* Rozenberg Eduard von. Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland. - Riga, 1928 | * Rozenberg Eduard von. Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland. - Riga, 1928 | ||
* Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon. Band I-II - Köln, 1970 | * Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon. Band I-II - Köln, 1970 | ||
| + | * Gero von Wilpert. Deutschbaltische Literaturgeschichte. - C.H.Beck, 2005. ISBN 3406535259 | ||
---- | ---- | ||
* Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с. | * Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с. | ||
| 81. rindiņa: | 89. rindiņa: | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | * [https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/vacbaltiesu-vidu-vairakums-bija-zemnieki-amatnieki-un-stradnieki-muiznieki--vien-5-.a486619/ Vācbaltiešu vidū vairākums bija zemnieki, amatnieki un strādnieki; muižnieki – vien 5%. / LSM, 17. decembris, 2022.] | ||
* [https://luis.lu.lv/pls/pub/luj.fprnt?l=1&fn=F1851071274/Rasa%20Parpuce%202010.pdf Pārpuce R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā : disertācija - LU: Rīga, 2012.] | * [https://luis.lu.lv/pls/pub/luj.fprnt?l=1&fn=F1851071274/Rasa%20Parpuce%202010.pdf Pārpuce R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā : disertācija - LU: Rīga, 2012.] | ||
* [http://www.lza.lv/LZA_VestisA/Kreslins%20-%20PREVIEW.pdf Krēsliņš Jānis. Baltvācieši un Vācija. // Zinātņu akadēmijas vēstis. 2010., Nr.5./6. (.pdf)] | * [http://www.lza.lv/LZA_VestisA/Kreslins%20-%20PREVIEW.pdf Krēsliņš Jānis. Baltvācieši un Vācija. // Zinātņu akadēmijas vēstis. 2010., Nr.5./6. (.pdf)] | ||
| 103. rindiņa: | 112. rindiņa: | ||
* [http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/778451-vacbaltiesi_no_vestures_izsvitrotie diskusija "Vācbaltieši - no vēstures izsvītrotie?" // Domuzīme, 03.2018.] | * [http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/778451-vacbaltiesi_no_vestures_izsvitrotie diskusija "Vācbaltieši - no vēstures izsvītrotie?" // Domuzīme, 03.2018.] | ||
* [https://www.vestnesis.lv/ta/id/42230?fbclid=IwAR2xl3hfsoZOuQyhN5pXg9jv21LwqhmBVxEMeBwkMu63Tx-eSsp7Xg389KA Prof. Dītrihs Andrejs Lēbers. “Vācbaltieši” tomēr ir “vācbaltieši”. // Latvijas vēstnesis. 14.02.1997., Nr. 48 (763)] | * [https://www.vestnesis.lv/ta/id/42230?fbclid=IwAR2xl3hfsoZOuQyhN5pXg9jv21LwqhmBVxEMeBwkMu63Tx-eSsp7Xg389KA Prof. Dītrihs Andrejs Lēbers. “Vācbaltieši” tomēr ir “vācbaltieši”. // Latvijas vēstnesis. 14.02.1997., Nr. 48 (763)] | ||
| + | * [https://core.ac.uk/download/pdf/74513357.pdf Raimonds Cerūzis. Vācu faktors Latvijā (1918-1939): politiskie un starpnacionālie aspekti. / promocijas darbs, LU: Rīga, 2002.] | ||
| + | * [https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/39425 Grūbe Ilze. Vācbaltiešu nacionālās komitejas ietekme Latvijas politikā 1918.-1920.g. / bakalaura darbs, LU, VFF: Rīga, 2018.] | ||
---- | ---- | ||
* [http://www.deutschbalten.de/ Deutsch-Baltische Gesellschaft e.V.] | * [http://www.deutschbalten.de/ Deutsch-Baltische Gesellschaft e.V.] | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 22. jūnijs, plkst. 11.02
Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten; an. Baltic Germans, Baltgermans; kr. остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы); pašnosaukumā baltieši (die Balten),[1] - vācu valodā runājošie iedzīvotāji mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās. Kā lingvistiska grupa izveidojās Livonijā (Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā) 19. gs. 20 gs. pirmajā pusē sākās vācbaltiešu letonizācijas tendences, nomainot ne tikai valodu, bet pat uzvārdus[2], ko apturēja politiskās izmainas pasaulē.
Kā kultūras fenomens - lokālās kārtu sabiedrības sabiedrības elite, - sāka veidoties pēc reformācijas, pilsētās saplūstot kopumā ar vienotu kultūru un mentalitāti Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju[3], kā arī vietējo lībiešu, latviešu un igauņu sentautu elites pārstāvjiem, un iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas valodas un kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu kopumu ar savu kultūru un mentalitāti.
Etnoģenēzes process ritēja no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, visu laiku no Eiropas pienākot jaunam komponentam, kā arī asimilējot izglītotāko latviešu un igauņu daļu. Principā 17.-19. gs. katrs "latvietis" (t.i. zemnieks, Landvolk), kurš ieguva izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (Deutschtum), un "izsitās uz augšu", automātiski pārgāja uz vācu valodu un kļuva par "vācieti" jeb, kā mūsdienās teiktu, vācbaltieti. Taču kārtu saplūšanas procesu ievērojami bremzēja reliģiskais un sociālais aspekts.
Pēc Reformācijas tika nodalītas vācu draudzes no nevācu draudzēm, savukārt pēc Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas iekļaušanas Krievijas impērijā, vietējās sabiedrības vāciski runājošā elite "iekonservējās" kārtu tradīciju sargāšanā. Tas bija efektīvākais līdzeklis cīnā pret rusifikāciju un zemes autonomijas ierobežošanu, taču vienlaikus kārtu privilēģiju un separācijas saglabāšana samazināja sociālo liftu skaitu un nošķīra latviski un igauniski runājošos iedzīvotājus no vāciski runājošajiem, sadalot sabiedrību divās "kastās", kaut kultūra bija viena. Zemniekus Livonijā dēvēja par "latviešiem", "igauņiem" vai vienkārši "nevāciem", bet visas pārējās izglītībā un mantiskā ziņā augstāk stāvošās kārtas tika dēvētas par "vāciem".
Kā jau sabiedrība ar izteiktām viduslaiku iezīmēm, nacionālās pašidentifikācijas jautājums te nepastāvēja. Paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: Kurzemē dzīvojošie sevi dēvēja par kurzemniekiem (Kurländer), bet Vidzemē dzīvojošie – par vidzemniekiem (Livländer), savukārt ārpus dzimtenes pozicionējās kā baltieši (die Balten). Pirmo reizi šis apzīmējums parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija". Apzinājās savu vāciskumu (Deutschtum) un piederību vācu kultūras telpai. Šī iemesla dēļ citur viņus uztvēra kā "vāciešus". 19. g. otrajā pusē par "baltiešiem" sāka dēvēt arī latviešus, lietuviešus un igauņus, tāpēc šis apzīmējums zaudēja savu sākotnējo nozīmi, to aizvietojot ar "vācbaltieši", t.i. "vācu [valodas] baltieši" (deutsche Balten, jeb die Deutschbalten).
Raksturojot šo etnisko grupu, tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām. Ievērojamu lomu vācbaltiešu kultūras veidošanā un konsolidēšanā spēlēja Tērbatas vācu universitāte. Taču tas vairāk attiecas uz bruņniecībai un muižniecībai piederīgajiem (kas veidoja noslēgtu korporāciju pašu vācbaltiešu vidū), jo literāti (vienkārši ļaudis ar augstāku izglītību), amatnieki un tirgotāji līdz 19. gs. otrajai pusei dēvēja par "mazvāciešiem" (kleindeutsch). Tikai 5% piederēja muižniecībai (dižciltīgi), bet - 10% turīgajam un izglītotajam augšslānim. Pārējie bija zemnieki, amatnieki, strādnieki vai sīkpilsoņi.
Līdz 20 gs. pirmajai pusei vācbaltieši veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (19. gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušajiem zemniekiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācu valodas telpā). Būt vācbaltietim vairāk nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību. Identificējas ar vācu valodu un kultūras telpu. Līdz 19. gs vidum jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un Situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu 19. gs. vidū, šīm etniskajām grupām norobežojoties no visa vāciskā un atstumjot vāciski runājošos kā "svešus" pēc valodas pazīmes. 1897. gadā, kad Krievijas impērijā pirmo reizi sāka statistikā fiksēt pavalstnieku tautību, Baltijas guberņās tika reģistrēti 166 000 vācbaltiešu. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji.
1905. gada revolūcijas laikā tikai par piederību "kungu kārtai" tika nogalināti 82 vācbaltieši, nodedzinātas 117 muižas. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā vācbaltiešu tiesības tika ievērojami ierobežotas un tie ievērojami diskriminēti kā etniska grupa (skat. likvidācijas likumi). Šajā laikā parādās arī vācbaltiešu politiskais nacionālisms, bet pati vācbaltiešu sabiedrība sašķēlās - vieni pozicionējās kā baltieši, kam ar Vāciju ir tikai valodas saistība (no 119 Kurzemes bruņniecības matrikulā reģistrētajām dzimtām 60 bija nevācu izcelsmes), bet daļa sāka identificēt sevi ar vāciešiem vai krieviem (memuārliteratūrā sastopam norādas, ka pat vienā ģimenē daļa pašpozicionējās kā "krievi", daļa kā "vācieši", bet daļa kā "baltieši").
Kopiena smagi cieta 1. pasaules kara laikā (skat. likvidācijas likumi) Krievijas impērijā, pēc kara LSPR laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. Tos vajāja jau nevis pēc šķiriskās, bet etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu vācbaltiešu padomju varas teritorijā (skat. Zaķusalas koncentrācijas nometne, Mītavas nāves gājiens, Ventspils slaktiņš).
1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas Republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. Baltijas landesvēra) - pamatsastāva lielāko daļu[4], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Pēc Neatkarības kara vācbaltiešu skaits genocīda un emigrācijas dēļ bija samazinājies vairāk nekā uz pusi, to vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[5]. Tikai 1922. gadā vācbaltiešiem ar likumu piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības. Ievērojamā daļā vācbaltiešu izplatījās vācu nacionālisms un sarūgtinājums pret Latvijas valsti, kas viņus bija "piekrāpusi". Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs.
Saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu, tika pakļauti ekspatriācijai, t.i. bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, izceļojot, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju (kas varēja atļauties, uz citām zemēm). 1939. gada beigās Latvijas varas iestādes nolēma slēgt visas vācbaltiešu izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas. Tomēr tobrīd 10 tūkstoši vācbaltiešu izvēlējās palikt dzimtenē pat tad, ja nāktos atteikties no savas valodas un kultūras. 1939.-1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Otrs izceļošanas vilnis bija jau pēc Latvijas okupācijas, 1941. gadā. Vācijā ieceļojušajiem vācbaltiešiem (aptuveni 70% no visiem izceļotājiem) Gotenhāfenā nācās iziet rasu tīrības pārbaudi. No 100 iespējamiem vāciskuma punktiem vācbaltiešiem bija tikai 65 (35% bija nevāciskas izcelsmes), kas ievērojami ierobežoja to karjeras iespējas Vācijā (piemēram, vācbaltiešiem bija grūtības iestāties NSDAP). Apmēram 20% gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Tas ir divreiz augstāks skaitlis nekā vidēji Latvijas pilsoņiem.
Pēc otrā pasaules kara lielākā daļa palika Vācijas teritorijā, bet apmēram 10% izceļoja uz Kanādu, ASV vai Austrāliju. Pēc kara bija gadījumi, kad vācbaltieši vēlējās saņemt Latvijas pases sūtniecībā Londonā. Taču viņiem tika atteikts. Latviešu norobežošanās no vācbaltiešiem trimdā tupinājās - kad kādi mēģināja pievienoties latviešu bēgļu nometnēm Vācijā, tie tika atraidīti administrācijas nostājas dēļ. Kā etniska grupa pastāv vēl mūsdienās, dzīvojot trimdā, saglabājot savu "baltiskumu" (Baltentum), kaut ievērojami sarukuši skaitā. Pastāv virkne sabiedrisko organizāciju, kas ļauj vācbaltiešiem arī trimdā saglabāt savu baltiskumu. Getingenē darbojas Baltijas vēstures komisija, kas nodarbojas ar vācbaltiešu vēstures pētīšanu. Jau vairāk nekā 70 gadus iznāk gadagrāmata "Jahrbuch des baltischen Deutschtums".
Skat. arī: Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, Baltijas vēstures un senatnes pētniecības biedrība, Likvidācijas likumi, Baltijas landesvērs, Vācbaltiešu izceļošana
Atsauces un piezīmes
- ↑ 20. gs. 30.-40. gados Vācijas propagandas iespaidā sākti dēvēt arī par baltvāciešiem jeb Baltijas vāciešiem (vc. Baltendeutsche)- die Deutschbalten sāka aizvietot ar Baltendeutsche - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.
- ↑ Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.
- ↑ "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, de la Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp.
- ↑ 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO (apbalvoja tikai par varonību pēc 1919. gada jūlija), vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
- ↑ Piemēram, vēsturnieka Arbuzova padzīšana no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana, 1935. gadā sākās vācbaltiešu arhīvu konfiskācija, uzņēmumu piespiedu pārņemšana u.tml.
Avoti un literatūra par šo tēmu
- Rubenis Rūdolfs. Vācbaltiešu sociālpolitiskā ietekme uz Latvijas augstāko izglītību Politiskās pārvaldes redzeslokā parlamentārisma perioda beigās. // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2022. 207.-217. lpp.
- LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
- LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
- Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
- Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
- Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
- Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
- Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
- Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993.
- Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
- Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680
- Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
- Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi). // Latvijas arhīvi. 2008. Nr.4. 102.-123. lpp. ISSN 1407-2270
- Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.3. 52.-73. lpp. ISSN 1407-2270
- Feldmanis I. Vācu vēsturnieki par nacisma ietekmi Latvijas vāciešos // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr. 2. - 40.-46. lpp
- Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
- Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
- Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.3., 112.-121. lpp.
- Butulis Ilgvars. Baltvācieši latviešu presē no 1930. līdz 1934. gadam. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.4., 108.-127. lpp.
- Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
- Jānis Straubergs. Baltvācu izcelšanās. // Rīts, 06.01.1937.; Bez dabiska pamata. Turpat, 07.01.1937.; Pārtautotie latvieši. Turpat, 08.01.1937.; Turīgo latviešu ievilkšana vāciešos. Turpat, 09.01.1937.; Atlauzts zars. Turpat, 10.01.1937.
- Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). / Sērija: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums / sast. Dr. hist. Inesis Feldmanis - Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016., 246 lpp.
- Treijs Rihards. Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā. // Latvijas vēstnesis. 2003., Nr.49, Nr.50
- Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1993., Nr3. - 112.-121. lpp.
- Baiba Jaunslaviete. Ieskats vācbaltiešu dziesmu svētku vēsturē. // Mūzikas akadēmijas raksti. - Latvijas Mūzikas akadēmija: Rīga, 2007. 33.-53. lpp. ISBN 978–9984–588–38–4
- Karls Oto Šlaus. Lielinieku laiki Jelgavā: 1919. gada 9. janvāris – 18. marts. - Harro fon Hiršheita izdevniecība, 1999.
- 800 gadi. Mūsu kopējā Rīga. : vācbaltiešu autoru apcerējumi - Karla Širrena biedrība Līneburgā: Rīga, 2001.
- Daija Pauls. Latvieši un vācbaltieši 19. un 20. gadsimta mijas literārajā kultūrā. // Kalnačs B., Daija P., Eglāja-Kristsone E., Vērdiņš K. Fin de siècle : literārā kultūra Latvijā. - LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts: Rīga, 2017, 99.-201. lpp. ISBN 978-9984-893-31-0
- Vācbaltietes Luīzes Meijeres atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2018, Nr. 2 (107)
- Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52
- Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
- Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
- Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.
- Eggers Alexander. Baltische Lebenserinnerungen. - E. Salzer: Heilbronn, 1926, 348 S.
- Zwischen Reval und St. Petersburg: Erinnerungen von Estlandern aus zwei Jahrhunderten : im Auftrag der Estländischen Ritterschaft. / Henning von Wistinghausen Hrsg. - Anton H. Konrad Verlag, 1993, 443 S. ISBN 3874373517
- Aabrams V. “Mehr nurrige Gesicht”. Vier Gedichte in estni-schem Halbdeutsch. Aus einer karnevalesken Umbruchszeit. Magis-terarbeit Universität. - Tartu, 2007
- Bender R. Oskar Masing und die Geschichte des Deutschbalti-schen Wörterbuchs. Diss. Phil. - Tartu, 2009
- Bergengruen W. Schnaps und Sakuska. Baltisches Lese-buch. / Hrsg. N. Luise Hackelsberger. - München, 1992
- Eckardt J. Die baltischen Provinzen Russlands. Politische und culturgeschichtliche Aufsätze. - Leipzig, 1868
- Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit. Mit einem Ausblick in die Moderne. / Garber K., Klöker M. Hrsg. - Tübingen, 2003
- Rozenberg Eduard von. Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland. - Riga, 1928
- Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon. Band I-II - Köln, 1970
- Gero von Wilpert. Deutschbaltische Literaturgeschichte. - C.H.Beck, 2005. ISBN 3406535259
- Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с.
- Андреева Н.С. Кто такие «остзейцы»? // Вопросы истории. 2001. № 10. С. 173-175
- Андреева Н.С. Статус немецкого дворянства в Прибалтике в начале XX в. // Вопросы истории. 2002. № 2. С. 44-61
- Андреева Н.С. «Остзейский вопрос» и Первая мировая война // Россия и Балтия: эпоха перемен (1914-1924). Москва, 2002. С. 26-47
- Андреева Н.С. Прибалтийско-немецкое дворянство и политика российского правительства в начале XX в. // Вопросы истории. 2008. № 1. С. 103-111
- Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования. 1652-1917 / Сост. В.Ф. Дизендорф - Москва, 2006. 784 с.
- Исаков С. Г. Остзейский вопрос в русской печати 1860-х го-дов // Ученые зап. Тартуского гос. ун-таб Тарту, 1961. Вып. 107.
- Зутис Я.Я. Остзейский вопрос в XVIII веке. - Рига, 1946.
Resursi internetā par šo tēmu
- Vācbaltiešu vidū vairākums bija zemnieki, amatnieki un strādnieki; muižnieki – vien 5%. / LSM, 17. decembris, 2022.
- Pārpuce R. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā : disertācija - LU: Rīga, 2012.
- Krēsliņš Jānis. Baltvācieši un Vācija. // Zinātņu akadēmijas vēstis. 2010., Nr.5./6. (.pdf)
- Pārpuce R. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // Latvijas Arhīvi. 2006. Nr.2.
- Zirnis E. Uz neatgriešanos. // gulags.lv
- Dr.hist. Cerūzis R. Vācbaltiešu fenomens. // Diena. 18.06.2005.
- Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918–1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti.
- Cerūzis Raimonds. Latvieši un vācbaltieši starpkaru periodā: no kopīgas kultūras identitātes līdz "pieminekļu karam".
- Zvirgzdiņš K. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1835. gada rudens). // Latvijas arhīvi
- Dr. habil. hist. Treijs R., Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā. // Latvijas Vēstnesis. 04.01.2003.
- Vācbaltu brīvprātīgo darba dienesta dalībnieki fotogrāfijās, 1930. gadi - zudusilatvija.lv
- Dokumenti pie šķirkļa Vācbaltiešu izceļošana - hostoria.lv
- Latvijas Ārlietu ministra Vilhelma Muntera informatīva vēstule Latvijas sūtnim Vācijā Edgaram Krieviņam par vācbaltiešu attieksmi pret Latviju. 1939. gada 17. aprīlis - historia.lv
- 800 gadi : Mūsu kopējā Rīga (vācbaltiešu autoru apcerējumi) - Karla Širrena biedrība: Rīga, 2001 (.pdf)
- Mankusa Zanda. Svešinieki un savējie: baltvācieši Latvijā.
- Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi) // Latvijas Arhīvi. 2008. Nr.4.
- Pētersone P. Vēstures liecības barona Hansa Johana Otto fon Rozena atmiņās. // Latvijas arhīvi. Nr.3, 2007
- Dribins Leo. Vāciešu un ebreju deportācija no Kurzemes un Vidzemes guberņām. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2015, Nr. 1(94)
- Guntars Laganovskis. Analītisks pētījums: Latvijas valdība apņemas atlaist no Latvijas pavalstniecības... // Latvijas vēstnesis. 22.08.2007.
- Zanda Mankusa. Svešinieki un savējie: baltvācieši Latvijā. // Latvijas vēstnesis. 21.06.2007.
- Baranovska Anastasija. Identitātes saglabāšanos ietekmējošo faktoru analīze vācbaltiešu biedrībās Vācijā, Latvijā un Igaunijā : maģistra darbs. – Latvijas Kultūras akadēmija: Rīga, 2016.
- diskusija "Vācbaltieši - no vēstures izsvītrotie?" // Domuzīme, 03.2018.
- Prof. Dītrihs Andrejs Lēbers. “Vācbaltieši” tomēr ir “vācbaltieši”. // Latvijas vēstnesis. 14.02.1997., Nr. 48 (763)
- Raimonds Cerūzis. Vācu faktors Latvijā (1918-1939): politiskie un starpnacionālie aspekti. / promocijas darbs, LU: Rīga, 2002.
- Grūbe Ilze. Vācbaltiešu nacionālās komitejas ietekme Latvijas politikā 1918.-1920.g. / bakalaura darbs, LU, VFF: Rīga, 2018.
- Deutsch-Baltische Gesellschaft e.V.
- Das digital Baltische Biographische Lexikon
- Baltikum 010208_03 (.pdf)
- Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften
- Wir harren des Tages! Lieder aus baltischer Not. - Ostland-Verlag: Charlottenburg, 1916
- Deutschbalten - ihre Umsiedlungen aus Lettland und Estland 1939 und 1941
- Deutsch-Baltischen Genealogischen Gesellschaft
- Аннелоре Энгель-Брауншмидт. Прибалтийские немцы о себе и о других (.pdf)
- Гаврилов Сергей. Остзейские немцы в Санкт-Петербурге. Российская Империя Между Шлезвигом И Гольштейном. 1710–1918
- Катин-Ярцев М.Ю. Балтийско-немецкое дворянство на российской службе, конец XVIII - начало XX вв. - автореферат диссертации, 2000
- Аннелопе Энгель-Брауншмидт. Прибалтийские немцы о себе и о других
