Atšķirības starp "Beks" versijām

'''Bejs''', arī '''beks''', '''begs''' (no tjurk. ''bəq/bəy'' - "vadonis") - [[Valdnieks|valdnieka]], arī augstākās [[aristokrātija]]s tituls [[Mazāzija|Mazāzijā]] un [[Centrālāzija|Centrālāzijā]] [[tjurki|tjurku]] ciltīs. Viduslaikos pēc statusa hierarhijā līdzvērtīgs eiropiešu [[kņazs]] vai [[princis]]. VII gs. sastopam avotos '''bejus''', kuri no cilts vadoņa vai provinces vietvalža bij kļuvuši jau par valdniekiem, lietojot titulu '''beglerbeg''' (burt. "beju bejs" - pēc ranga jau atbilstošs suverēnam [[Monarhs|monarham]]). [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] ''beji'' bija pirmie trīs osmaņu valdnieki., bet pēc 1383. gada, kad ''bejam'' Muradam I [[kalifs]] piešķīra titulu „[[sultāns]]”, titula statuss pazeminājās un bija domāts tikai bijušo galvaspilsētu Bursas un Edirnes vietvalžiem, Samas salas vietvaldim, Valahijas un Moldāvijas [[Gospodars|gospodariem]]. Jaunajos laikos itulu '''bejs''' lietoja tiem virsniekiem un amatpersonām, kurām pēc sociālā ranga nevarēja dot tik augstu titulu kā ''pašā'' un šis tituls līdz ar to kļuva par apzīmējumu nedaudz zemākai pakāpei, bet augstāks par "aga" un ''efendi''. Tomēr, šie divi zemākie tituli bieži tika lietoti kopā ar "bejs", piemēram,  ''bejs-efendi''  kā apzīmēja valdnieka nama princeses vīru (pilns apzīmējums: ''Damads Šahjars bejs-[[efendi]]'') un dēlu (''Sultanzade bejs efendi''), bet viņu dēlus sauca par ''bejzade'' (beja dēls), kas faktiski bija apzīmējums valdošā nama mazdēlam. XIX gs. impērijā par ''bejiem'' sāka dēvēt vienkārši cienījamus pilsoņus, pārvēršoties par uzrunu, līdzīgi kā līdzīgi kā britu ''[[ser]]s'', vai latviešu valodā - ''kungs''.