Atšķirības starp "Švābe Arveds" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Darbība zinātnē)
m
 
(37 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_portrets.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe]]
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_portrets.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe]]
−
'''Švābe Arveds''' (1888.-1959.) - jurists (Dr. iur.), literāts.
+
'''Arveds Švābe''' (1888.-1959.) - jurists, literāts, dzejnieks, publicists, vēsturnieks autodidakts, sabiedrisks darbinieks Latvijā, 1. republikas laikā.  
  
−
Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes [[Muiža|muižā]], tēvs - [[vagars]], [[stārasts]].  
+
Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes [[Muiža|muižā]], [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]]. Tēvs - [[vagars]], [[stārasts]].  Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs. 1904.-1905. gados mācījies Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā (nepilna vidusskolas līmeņa izglītība).  Tā kā izpildīt kvalifikācijas prasības un iegūt vidējās izglītības atetstātu Mītavā neizdevās, 1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā  dabas zinību mājskolotāja tiesības Pēterburgā. Dzejot Švābe sāka ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā ''Kāvi'' (parakstīta ar pseidonīmu "H2O"). Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot Rūjienas proģimnāzijā. 1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas [[draudze]]s skolā. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma ''Esperanto institūta'' profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes ''Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties'', Aspazijas dzeju un ''Sidraba šķidrautu''. 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā, Šaņavska Tautas universitātē - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas, pēc tam tiesību un tautsaimniecības fakultātē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. Augstskolu nepabeidzis, atgriezās Rīgā, kur piepelnījās ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē. 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos [[Krievijas impērija]]s pilsoņu karā un ka [[Antante|sabiedrotie]] deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja [[Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome|Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes]] centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus. Kā var redzēt no tā laika latviešu preses, Švābi lielāko tiesu lasītājiem piesaka kā dzejnieku.  
  
−
Bijis dziļi reliģiozs, nepiederēdams tomēr kādai konkrētai [[Baznīca]]i (tikai pirms nāves Švābe kļūst par [[Katolis|katoli]]).
+
1919. gada 20. novembrī atgriezās Latvijā. Iestājas [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas [[Valsts|valstu]] nodaļā. Kļuva par [[Satversmes sapulce]]s sociāldemokrātu frakcijas deputātu.  1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados ''Latvijas nacionalā teatra'' direkcijas loceklis (doktora disertācijas rakstīšanas laikā partijas biedri sociāldemokrāti izgādāja viņam labi atalgotu [[Sinekūra|sinekūru]] Nacionālā teātra direkcijā: Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā). 1924. -1925. gados ''Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības'' priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību: Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors. No 1932. gada ''[[Rīgas latviešu biedrība]]s'' zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada ''Latvijas vēstures institūta'' loceklis (no 1939.gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi). 1936. gadā sāka strādāt kā Latvijas vēstures profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasīja speckursus ''Latviešu zemnieks poļu laikos'' un ''Latviešu zemnieks zviedru laikos'', bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures tiesību kursu, krasi iestājās par vēstures interpretāciju no latviešu nacionālo interešu skatupunkta, iestājās par vācbaltiešu pasniedzēju atlaišanu no LU (piem. [[Arbuzovs Leonīds jaunākais|Arbuzovu jun.]]). 1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (izšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu). 1938. gadā kļuva par ''Preses biedrības'' goda biedru un ''Igauņu zinātņu biedrības'' korespondētājlocekli. 1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties [[Sarkanā armija|padomju armijai]] Švābe izceļoja uz [[Trešais reihs|Vāciju]] kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās ''[[Minhenes latviešu pagaidu komiteja]]s'' dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu ''Bavārijas Nacionālajā komitejā''. 1945. gada 15. augustā piedalījās ''[[Latviešu Centrālā komiteja|Latviešu Centrālās komitejas]]'' dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu [[okupācija]]s  zonā, kur izveidojās organizācijas centrs. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas ''Ziemeļu kapos''.
  
−
==== Izglītība ====
+
'''Literārā darbība'''
 +
[[Attēls:Arveds_Shvabe_1920.jpg‎|right|thumb|400px|Arveds Švābe (1920.)]]
 +
1913. gadā publicē poēmu ''Pilsēta'', 1920. gadā dzejoļu krājumu ''Bulvāri'' (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. ''pilsētas dzeja'') 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Gong-Gong'' (kur imitēts japaņu ''tanku'' stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu ''Klusie ciemi'', kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Sajonara'' (jap. val. "uz redzēšanos") '''Balādes:''' ''Pilsēta'' (1913.), ''Sēļpils Janelis'', ''Kapa atslēga''. '''Soneti:''' ''Res derelictae'' (mīlas lirika). '''Stāsti, romāni un lugas:''' ''Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos'' (1911.), ''Inteliģenti'' (1912), stāstu krājums ''Ceļā'' (1920.), stāstu krājums ''Salauztais gredzens'' (1923.), ''Likteņu saistības'' (1927.), romāns ''Darbs'' (1915., grāmatā publicēts 1922.), ''Vārds'' (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga ''Piebalgas audēji'' (1929. gadā izrādīta ''Dailes teatrī'' kā ''Piebaldzēni vēverīši'', publicēt grāmatā 1930.). '''Apceres un publicistika:''' ''Rainis vai Plūdonis?'' (1912.), ''Stils un juteklība'' (''Domas'', 1914.), ''Domas par mākslu'' (''Ritums'', 1921.), ''Jānis Jaunsudrabiņš'' (''Ritums'', 1921.), ''Rainis'' (''Ritums'', 1925.), ''Kārļa Skalbes pasakas'' (''Ritums'', 1921.) u.c. '''Tulkojumi:''' ''Japaņu lirika'' (1921.), Longfello ''Dziesma par Haijavatu'' (1921.), Šekspīrs ''Vindzoras jautrās sievas'' (1922.). 1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.
  
−
Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs.
+
'''Darbība zinātnē'''
  
−
1904.-1905. gados Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā.  
+
Kā pētnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi kā publicists autodidakts publicējies arī par [[folklora]]s un [[vēsture]]s tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru. Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: ''Latviešu Dievs un latviešu velns'' (''Domās'', 1915. g. Nr 1. un 3.), ''Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве'' (''Голос Минувшаго'', 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpausmēm latviešu folklorā (''Ozols un liepa latviešu reliģijā'', 1920.). Publicējis 9 burtnīcas ''Latviešu pasakas'' (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa ''Latvju dainu'' izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (''Brāļu lielģimene'', V, 1930.; ''Mīlestības simbolika'', VI, 1930.; ''Tālās un tuvās tautas'' un ''Tilta un laipas simbolika'', VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā ''Raksti par latvju folkloru''(1923).  Jau 1921. gada darbā ''Latvju kulturas vēsture'' vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi".  1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads ''Livonijas feodalā satversme'' (''Latvju kulturas vēsture'', II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums ''Pagasta vēsture'' (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai [[Tautu savienība|Tautu savienībā]]), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā ''Grundriβ der Agrargeschichte Lettland''s (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: ''Agrarian History of Latvia'', ''Histoire agraire de la Lettonie''), bet 1930. gadā publicēja latviski (''Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā''). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par [[Livonija]]s [[Bruņinieks|bruņinieku]] tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: ''Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis'' (''Straumes un avoti'', I, 1938.), ''Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671.'' (''Jurists'', 1928. Nr 4. un 6.), ''Kārļa XI kara sodu likumi'' (TMV., 1935. Nr 1.), ''Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads'', ''Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā'' (TMV., 1936., Nr 4.), ''Latvijas cilšu tiesības'' (''Darbam un tiesībām'', 1939.) u.c.  1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (''Jersikas karaļvalsts'' / ''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 1.; ''Tālava'' / ''Sējējs'', 1936., Nr 2. un 4.; ''Kuršu valstis'' / ''Sējējs'', 1937., Nr 1. un 12.), ''Latvijas vēstures uzdevumi'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats ''Sigismunda Augusta Livonijas politika'' (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), ''Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā'' (''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 4.), ''Latvietis Indriķis un viņa chronika'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.), ''Mūsu senās naudas sistemas'' (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.). Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: ''Kurzemes muižas tiesības'' (1931.), ''Die älteste schwedische Landrevision Livlands'' (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), ''Senās Latvijas vēstures avoti'' (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un ''Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568.'' (''Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam'', 1939.) u.c.  Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli ''Latvijas vēsture skolām'' (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru ''Enciclopedia Italiana''. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija ''Latvju enciklopēdijas'' 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).
  
−
1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā  dabas zinību mājskolotāja tiesības.
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
−
 
 
−
Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā ''Šaņavska universitātē'' - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē.
 
−
 
 
−
1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu.
 
−
 
 
−
==== Biogrāfija ====
 
−
[[Attēls:Arveds_Shvabe_1920.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe 1920. gadā]]
 
−
1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas [[draudze]]s skolā, 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā.
 
−
 
 
−
1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam dzīvoja Maskavā. Kad nauda bija - apmeklēja lekcijas Šaņavska universitātē, kad aptrūkās - atgriezās Rīgā, lai piepelnītos ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē.
 
−
 
 
−
1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa.
 
−
 
 
−
1917. gada [[Februāra revolūcija Krievijā|februāra]] un [[Oktobra revolūcija Krievijā|oktobra]] revolūcijās Švābe nepiedalās, jo uzskata to par "krievu iekšējo lietu".
 
−
 
 
−
1918. gada septembrī latviešu [[sociāldemokrāti]] Vladivostokā nodibināja ''Latvijas pašnolemšanās savienības'' nodaļu. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos [[Krievijas impērija]]s pilsoņu karā un ka [[Antante|sabiedrotie]] deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja ''Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes'' centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus, paralēli nodarbojoties ar militāro spiegošanu (kad lai paātrinātu [[Imantas pulks|Imantas]] un [[Troickas pulks|Troickas]] pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī viņš delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi esot bijis koferis, kurā šifrētas [[admirālis|admirāļa]] [[Kolčaks Aleksandrs|Kolčaka]] telegrammu kopijas un slepeno rīkojumu noraksti). Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpa Imantas pulka karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka baltgvardu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus.
 
−
 
 
−
1919. gadā atgriezās Latvijā. Iestājas [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas [[Valsts|valstu]] nodaļā. Kļuva par [[Satversmes sapulce]]s sociāldemokrātu frakcijas deputātu. 1926.-1928. gados ''Latvijas nacionalā teatra'' direkcijas loceklis (ar sociāldemokrātu gādību Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā)
 
−
 
 
−
1924. -1925. gados ''Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības'' priekšsēdētājs.
 
−
 
 
−
1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās.
 
−
 
 
−
No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors.
 
−
 
 
−
1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors.
 
−
 
 
−
No 1932. gada ''[[Rīgas latviešu biedrība]]s'' zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada ''Latvijas vēstures institūta'' loceklis (no 1939.gada vicedirektors).
 
−
 
 
−
1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi).
 
−
 
 
−
1936. gadā sāka strādāt kā profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasa speckursus ''Latviešu zemnieks poļu laikos'' un ''Latviešu zemnieks zviedru laikos'', bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures kursu.
 
−
 
 
−
1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (zšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu).
 
−
 
 
−
1938. gadā kļuva par ''Preses biedrības'' goda biedru un ''Igauņu zinātņu biedrības'' korespondētājlocekli.
 
−
 
 
−
1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties [[Sarkanā armija|padomju armijai]] Švābe izceļoja uz [[Trešais reihs|Vāciju]] kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās ''[[Minhenes latviešu pagaidu komiteja]]s'' dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu ''Bavārijas Nacionālajā komitejā''. 1945. gada 15. augustā piedalījās ''[[Latviešu Centrālās komiteja]]s'' dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu [[okupācija]]s  zonā, kur izveidojās organizācijas centrs.
 
−
 
 
−
1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē.
 
−
 
 
−
Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas ''Ziemeļu kapos''.
 
−
 
 
−
==== Literārā darbība ====
 
−
 
 
−
Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot [[Rūjiena]]s proģimnāzijā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar skolotāju [[Jānis Grīns|Jāni Grīnu]] – vēlāko rakstnieku un literatūrkritiķi, kurš arī tieši šeit uzsāk intensīvu literāro darbību. Dzejot Švābe sācka jau agrāk – ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā ''Kāvi'' (parakstīta ar pseidonīmu "H2O").
 
−
 
 
−
Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma ''Esperanto institūta'' profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes ''Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties'', Aspazijas dzeju un ''Sidraba šķidrautu''.
 
−
 
 
−
1913. gadā publicē poēmu ''Pilsēta'', 1920. gadā dzejoļu krājumu ''Bulvāri'' (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. ''pilsētas dzeja'') 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Gong-Gong'' (kur imitēts japaņu ''tanku'' stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu ''Klusie ciemi'', kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Sajonara'' (jap. val. "uz redzēšanos") '''Balādes:''' ''Pilsēta'' (1913.), ''Sēļpils Janelis'', ''Kapa atslēga''. '''Soneti:''' ''Res derelictae'' (mīlas lirika). '''Stāsti, romāni un lugas:''' ''Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos'' (1911.), ''Inteliģenti'' (1912), stāstu krājums ''Ceļā'' (1920.), stāstu krājums ''Salauztais gredzens'' (1923.), ''Likteņu saistības'' (1927.), romāns ''Darbs'' (1915., grāmatā publicēts 1922.), ''Vārds'' (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga ''Piebalgas audēji'' (1929. gadā izrādīta ''Dailes teatrī'' kā ''Piebaldzēni vēverīši'', publicēt grāmatā 1930.). '''Apceres un publicistika:''' ''Rainis vai Plūdonis?'' (1912.), ''Stils un juteklība'' (''Domas'', 1914.), ''Domas par mākslu'' (''Ritums'', 1921.), ''Jānis Jaunsudrabiņš'' (''Ritums'', 1921.), ''Rainis'' (''Ritums'', 1925.), ''Kārļa Skalbes pasakas'' (''Ritums'', 1921.) u.c. '''Tulkojumi:''' ''Japaņu lirika'' (1921.), Longfello ''Dziesma par Haijavatu'' (1921.), Šekspīrs ''Vindzoras jautrās sievas'' (1922.).
 
−
 
 
−
1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.
 
−
 
 
−
==== Darbība zinātnē ====
 
−
 
 
−
Kā zinātnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi ari kā publicists autodidakts publicējies par [[folklora]]s un [[vēsture]]s tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru.
 
−
 
 
−
Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: ''Latviešu Dievs un latviešu velns'' (''Domās'', 1915. g. Nr 1. un 3.), ''Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве'' (''Голос Минувшаго'', 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpasumēm latviešu folklorā (''Ozols un liepa latviešū reliģijā'', 1920.). Publicējis 9 burtnīcas ''Latviešu pasakas'' (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa ''Latvju dainu'' izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (''Brāļu lielģimene'', V, 1930.; ''Mīlestības simbolika'', VI, 1930.; ''Tālās un tuvās tautas'' un ''Tilta un laipas simbolika'', VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā ''Raksti par latvju folkloru''(1923).
 
−
 
 
−
Jau 1921. gada darbā ''Latvju kulturas vēsture'' vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi".
 
−
 
 
−
1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads ''Livonijas feodalā satversme'' (''Latvju kulturas vēsture'', II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums ''Pagasta vēsture'' (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai [[Tautu savienība|Tautu savienībā]]), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā ''Grundriβ der Agrargeschichte Lettland''s (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: ''Agrarian History of Latvia'', ''Histoire agraire de la Lettonie''), bet 1930. gadā publicēja latviski (''Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā''). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par [[Livonija]]s [[Bruņinieks|bruņinieku]] tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: ''Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis'' (''Straumes un avoti'', I, 1938.), ''Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671.'' (''Jurists'', 1928. Nr 4. un 6.), ''Kārļa XI kara sodu likumi'' (TMV., 1935. Nr 1.), ''Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads'', ''Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā'' (TMV., 1936., Nr 4.), ''Latvijas cilšu tiesības'' (''Darbam un tiesībām'', 1939.) u.c.
 
−
 
 
−
1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (''Jersikas karaļvalsts'' / ''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 1.; ''Tālava'' / ''Sējējs'', 1936., Nr 2. un 4.; ''Kuršu valstis'' / ''Sējējs'', 1937., Nr 1. un 12.), ''Latvijas vēstures uzdevumi'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats ''Sigismunda Augusta Livonijas politika'' (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), ''Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā'' (''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 4.), ''Latvietis Indriķis un viņa chronika'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.), ''Mūsu senās naudas sistemas'' (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.).
 
−
 
 
−
Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: ''Kurzemes muižas tiesības'' (1931.), ''Die älteste schwedische Landrevision Livlands'' (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), ''Senās Latvijas vēstures avoti'' (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un ''Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568.'' (''Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam'', 1939.) u.c.
 
−
 
 
−
Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli ''Latvijas vēsture skolām'' (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.).
 
−
 
 
−
No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru ''Enciclopedia Italiana''.
 
−
 
 
−
No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija ''Latvju enciklopēdijas'' 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).
 
−
 
 
−
----
 
−
Profesors Labsvīrs J. trimdā nodibināja A. Švābes balvu, ko piešķir par pētījumiem vēsturē. Kopš 1996. gada arī Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir A. Švābes balvu.
 
−
 
 
−
==== Bibliogrāfija ====
 
−
 
 
−
* Jersikas karaļvalsts. / Senatne un Māksla. 1936. Nr.1.
 
−
* Kas bija Latviešu Indriķis. / Senatne un Māksla. 1938. Nr.4.
 
−
* Senā Kursa. / Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.
 
−
* Tālava. / Sējējs. 1936. Nr.2, 135.-141.lpp.; Nr.4.
 
−
* Tālava. / Straumes un avoti. III sējums. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965.
 
−
* Vecpiebalgas zemnieku sūdzība Zviedrijas karalim Kārlim XI. 1695.g. / Latvijas Vēstures pirmavoti. I burtnīca. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927.
 
−
 
 
−
== Laikabiedru atmiņas ==
 
−
 
 
−
"Attiecībās ar studentiem profesors ietur zināmu distanci. Viņš ģērbjas konservatīvi kā angļu diplomāts, daudz neievēro studentus, bet profesora lekcijas saista no sākuma līdz beigām. «Nav noslēpums, ka studentes par viņu jūsmoja viņa stājas un izskata dēļ, bet studenti dziļi respektēja un cienīja. Vēl tagad viņa bijušie skolnieki, kas paši jau doktori un profesori, savās vēstulēs piemin viņu tikai kā Profesoru,» atklāj Edgars Andersons. «Viņš tomēr ziedoja daudz laika studentiem, kuru studijas un sasniegumi liecināja, ka viņi ir daudzsološi, un viņa attiecības ar šiem studentiem bija ļoti sirsnīgas. Nolaidību un paviršību viņš necieta, un studēt pie viņa nebija viegli.» Par vēstures eksāmena kārtošanu pie Švābes atmiņās raksta sociāldemokrāta Voldemāra Bastjāņa dēls Ilmārs Bastjānis-Krasts: "Profesors Švābe sēdēja pie savas katedras, atbalstījis zodu uz delnas. Viņš gandrīz nemitīgi smēķēja. Pelnu trauks bija papirosu galu pilns pāri malām, un daļa pelnu jau nobrukusi katedras priekšā uz grīdas. Profesors jautāja, vai es gribot stāstīt to, kas minēts biļetē, vai kaut ko citu. Stāstīju par uzdoto tematu. [..] Tie, kas bija jau cauri, stāstīja pārējiem, ka Švābe ļaujot visiem runāt, par ko paši grib. Brūveris, atnācis tāpat paskatīties, jo varēja atbildēt arī sekojošā nedēļā, saberzēja rokas. [..] izlasīja un iemācījās lekciju pašu pirmo nodaļu par Livonijas ordeņa dibināšanu. Pie Švābes viņš iegāja kā pēdējais no pārbaudāmiem. Pēc piecām minūtēm viņš iznāca, galīgi nosvīdis, kaut arī telpas bija pavēsas. «Suņa laime,» viņš sacīja. Profesors esot teicis, ka visu dienu viņš studentiem ļāvis klāstīt, ko vien katrs gribējis, bet Brūveris, lūk, lai nu stāstot par profesora izvēlēto tematu — Livonijas ordeņa dibināšanu."" [http://www.apollo.lv/portal/news/73/articles/47949/0 citēts no]
 
−
 
 
−
Alfons Reins: "Bija patīkami ar viņu sadarboties. Jau minēju, ka viņš bija reizē jurists, vēsturnieks un rakstnieks, manuprāt, galvenā kārtā jurists. Viņa juridiskie apsvērumi nebija sausi. Tie bija labi apdomāti, precīzi izteikti un visiem saprotami. Švābe bija arī diezgan neiecietīgs. Viņš labprāt uzņēmās cīņu, lai aizstāvētu savu viedokli. Likās pat, ka viņam patika cīņa cīņas dēļ, īpaši ja arī pretinieks bija apveltīts ar asu prātu. Kustībās palēns, Švābe sēdēja pie konferenču galda noliektu galvu, un varēja domāt, ka viņš kā cilvēks nav īpaši aktīvs, bet viņš pilnīgi pārvērtās, kad argumentēja kādu jautājumu." Latvijas Vēstnesis, 19.09.2000  Nr. 325/326 (2236/2237)
 
−
 
 
−
Jānis Grīns: "Švābe aptvēra Latvijas vēsturi kā ar traktora daudzlemešu arklu tā, ka tur komunistiem ar savu spīļu arkliņu atliek tikai nožēlojama rušināšanās. Švābe atļāvās dažkārt palīksmot un iedzert, bet viņa dziļākā mīlestība piederēja grāmatu skapjiem. Viņa bibliotēkā šie skapji visapkārt istabai atgādināja gara cietoksni, pareizāk – katedrāli." [http://www.edruva.lv/?kas=news&readmore=5331 citēts no]
 
−
 
 
−
== Avoti ==
 
  
 
* Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 41947.-41951. sleja.
 
* Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 41947.-41951. sleja.
117. rindiņa: 25. rindiņa:
 
* Šteimans, J. ''Edgars Andersons un Arveds Švābe.'' / ''Latvijas Vēstures pētnieki.'' Daugavpils: Saule, 1997. 49.–63. lpp.
 
* Šteimans, J. ''Edgars Andersons un Arveds Švābe.'' / ''Latvijas Vēstures pētnieki.'' Daugavpils: Saule, 1997. 49.–63. lpp.
 
* Timšāns S. ''Vēsturnieks par vēsturnieku''. / Latvijas Vēstnesis, 26. maijs, 1998, 17. lpp.
 
* Timšāns S. ''Vēsturnieks par vēsturnieku''. / Latvijas Vēstnesis, 26. maijs, 1998, 17. lpp.
 +
* Zeids T. A. Švābes ieguldījums Latvijas feodālisma vēstures pētniecībā // LZA Vēstis. - 1990. - Nr. 12. - 23.-29. lpp.
 +
* Šterns Indriķis. Arveda Švābes vēstures filozofija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.2., 129.-145. lpp.
  
−
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.lu.lv/print/biblioteka/izstades/virtualas/svabe/biografija.html Biogrāfija]
 
* [http://www.lu.lv/print/biblioteka/izstades/virtualas/svabe/biografija.html Biogrāfija]
128. rindiņa: 38. rindiņa:
 
* [http://www.liis.lv/latval/Darbinieki/Jauniecit/Endzelins.htm Dr. philol. Grīsle Rasma. Švābe pret Endzelīnu]
 
* [http://www.liis.lv/latval/Darbinieki/Jauniecit/Endzelins.htm Dr. philol. Grīsle Rasma. Švābe pret Endzelīnu]
 
* [http://www.senzeme.lv/Pakulu_krekls.htm Par Švābes "pakulu bruņu krekla" rekonstrukciju]
 
* [http://www.senzeme.lv/Pakulu_krekls.htm Par Švābes "pakulu bruņu krekla" rekonstrukciju]
 +
* [http://www.latvijasluteranis.lv/2013/04/05/arveds-svabe/ Agita Misāne. Arveds Švābe. // Latvijas luterānis. 05.04.2013.]
 +
* [http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/daudzskaldnis-par-latviesu-literatu-un-vesturnieku-arvedu-svabi.d?id=46923567 Agita Misāne. Daudzskaldnis. Par latviešu literātu un vēsturnieku Arvedu Švābi. // Žurnāls "Domuzīme", 08.01.2016.]
  
−
[[Category:Vēstures filozofi, vēsturnieki]]
+
[[Kategorija:Š]]
 +
[[Kategorija:Vēsturnieki]]

Pašreizējā versija, 2023. gada 2. jūlijs, plkst. 18.08

Arveds Švābe

Arveds Švābe (1888.-1959.) - jurists, literāts, dzejnieks, publicists, vēsturnieks autodidakts, sabiedrisks darbinieks Latvijā, 1. republikas laikā.

Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes muižā, Vidzemes guberņā. Tēvs - vagars, stārasts. Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs. 1904.-1905. gados mācījies Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā (nepilna vidusskolas līmeņa izglītība). Tā kā izpildīt kvalifikācijas prasības un iegūt vidējās izglītības atetstātu Mītavā neizdevās, 1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā dabas zinību mājskolotāja tiesības Pēterburgā. Dzejot Švābe sāka ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā Kāvi (parakstīta ar pseidonīmu "H2O"). Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot Rūjienas proģimnāzijā. 1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas draudzes skolā. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma Esperanto institūta profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, Aspazijas dzeju un Sidraba šķidrautu. 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā, Šaņavska Tautas universitātē - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas, pēc tam tiesību un tautsaimniecības fakultātē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. Augstskolu nepabeidzis, atgriezās Rīgā, kur piepelnījās ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē. 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret Vācijas impēriju (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos Krievijas impērijas pilsoņu karā un ka sabiedrotie deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus. Kā var redzēt no tā laika latviešu preses, Švābi lielāko tiesu lasītājiem piesaka kā dzejnieku.

1919. gada 20. novembrī atgriezās Latvijā. Iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļā. Kļuva par Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijas deputātu. 1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados Latvijas nacionalā teatra direkcijas loceklis (doktora disertācijas rakstīšanas laikā partijas biedri sociāldemokrāti izgādāja viņam labi atalgotu sinekūru Nacionālā teātra direkcijā: Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā). 1924. -1925. gados Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību: Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors. No 1932. gada Rīgas latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada Latvijas vēstures institūta loceklis (no 1939.gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi). 1936. gadā sāka strādāt kā Latvijas vēstures profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasīja speckursus Latviešu zemnieks poļu laikos un Latviešu zemnieks zviedru laikos, bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures tiesību kursu, krasi iestājās par vēstures interpretāciju no latviešu nacionālo interešu skatupunkta, iestājās par vācbaltiešu pasniedzēju atlaišanu no LU (piem. Arbuzovu jun.). 1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (izšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu). 1938. gadā kļuva par Preses biedrības goda biedru un Igauņu zinātņu biedrības korespondētājlocekli. 1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties padomju armijai Švābe izceļoja uz Vāciju kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās Minhenes latviešu pagaidu komitejas dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu Bavārijas Nacionālajā komitejā. 1945. gada 15. augustā piedalījās Latviešu Centrālās komitejas dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu okupācijas zonā, kur izveidojās organizācijas centrs. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas Ziemeļu kapos.

Literārā darbība

Arveds Švābe (1920.)

1913. gadā publicē poēmu Pilsēta, 1920. gadā dzejoļu krājumu Bulvāri (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. pilsētas dzeja) 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu Gong-Gong (kur imitēts japaņu tanku stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu Klusie ciemi, kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu Sajonara (jap. val. "uz redzēšanos") Balādes: Pilsēta (1913.), Sēļpils Janelis, Kapa atslēga. Soneti: Res derelictae (mīlas lirika). Stāsti, romāni un lugas: Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos (1911.), Inteliģenti (1912), stāstu krājums Ceļā (1920.), stāstu krājums Salauztais gredzens (1923.), Likteņu saistības (1927.), romāns Darbs (1915., grāmatā publicēts 1922.), Vārds (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga Piebalgas audēji (1929. gadā izrādīta Dailes teatrī kā Piebaldzēni vēverīši, publicēt grāmatā 1930.). Apceres un publicistika: Rainis vai Plūdonis? (1912.), Stils un juteklība (Domas, 1914.), Domas par mākslu (Ritums, 1921.), Jānis Jaunsudrabiņš (Ritums, 1921.), Rainis (Ritums, 1925.), Kārļa Skalbes pasakas (Ritums, 1921.) u.c. Tulkojumi: Japaņu lirika (1921.), Longfello Dziesma par Haijavatu (1921.), Šekspīrs Vindzoras jautrās sievas (1922.). 1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.

Darbība zinātnē

Kā pētnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi kā publicists autodidakts publicējies arī par folkloras un vēstures tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru. Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: Latviešu Dievs un latviešu velns (Domās, 1915. g. Nr 1. un 3.), Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве (Голос Минувшаго, 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpausmēm latviešu folklorā (Ozols un liepa latviešu reliģijā, 1920.). Publicējis 9 burtnīcas Latviešu pasakas (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa Latvju dainu izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (Brāļu lielģimene, V, 1930.; Mīlestības simbolika, VI, 1930.; Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika, VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā Raksti par latvju folkloru(1923). Jau 1921. gada darbā Latvju kulturas vēsture vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi". 1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads Livonijas feodalā satversme (Latvju kulturas vēsture, II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums Pagasta vēsture (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai Tautu savienībā), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā Grundriβ der Agrargeschichte Lettlands (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: Agrarian History of Latvia, Histoire agraire de la Lettonie), bet 1930. gadā publicēja latviski (Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par Livonijas bruņinieku tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (Straumes un avoti, I, 1938.), Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671. (Jurists, 1928. Nr 4. un 6.), Kārļa XI kara sodu likumi (TMV., 1935. Nr 1.), Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads, Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā (TMV., 1936., Nr 4.), Latvijas cilšu tiesības (Darbam un tiesībām, 1939.) u.c. 1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (Jersikas karaļvalsts / Senatne un Māksla, 1936., Nr 1.; Tālava / Sējējs, 1936., Nr 2. un 4.; Kuršu valstis / Sējējs, 1937., Nr 1. un 12.), Latvijas vēstures uzdevumi (Straumes un avoti, II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats Sigismunda Augusta Livonijas politika (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā (Senatne un Māksla, 1936., Nr 4.), Latvietis Indriķis un viņa chronika (Straumes un avoti, II, 1940.), Mūsu senās naudas sistemas (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.). Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: Kurzemes muižas tiesības (1931.), Die älteste schwedische Landrevision Livlands (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), Senās Latvijas vēstures avoti (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568. (Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam, 1939.) u.c. Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli Latvijas vēsture skolām (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru Enciclopedia Italiana. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija Latvju enciklopēdijas 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).

Literatūra par šo tēmu

  • Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 41947.-41951. sleja.
  • Blese E. Arveds Švābe / Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5/6, 1938, 634.–641. lpp.
  • Strods Heinrihs. LU profesoram Arvedam Švābem – 110. / Latvijas Vēsture, Nr. 3, 1998, 80.–88.lpp.
  • Dombrovska Baiba. Ievads. No: Švābe, Arveds. Strazda ticība : dzejas izlase. Rīga: Liesma, 1991. 5.–20. lpp.
  • Keiša Ruta. „Gars ritēs atpakaļ...” : Par rakstnieku, dzejnieku un kultūras pētnieku Arvedu Švābi (1888-1959). / Izglītība, 12.09.1991., 13.lpp.
  • Zeids T. Profesors Dr. iur. Arveds Švābe. / Senatne un Māksla, Nr. 3, 1938, 145.–154. lpp.
  • Zeids, T. Arveda Švābes ieguldījums Latvijas feodālisma vēstures pētniecībā. / Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 12, 1990, 23.–29. lpp.
  • Šteimans, J. Edgars Andersons un Arveds Švābe. / Latvijas Vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997. 49.–63. lpp.
  • Timšāns S. Vēsturnieks par vēsturnieku. / Latvijas Vēstnesis, 26. maijs, 1998, 17. lpp.
  • Zeids T. A. Švābes ieguldījums Latvijas feodālisma vēstures pētniecībā // LZA Vēstis. - 1990. - Nr. 12. - 23.-29. lpp.
  • Šterns Indriķis. Arveda Švābes vēstures filozofija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.2., 129.-145. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Švābe_Arveds&oldid=73767"