Atšķirības starp "Zīda ceļš" versijām

Pašreizējā versija, 2022. gada 21. oktobris, plkst. 05.35

Centrālie tirdzniecības ceļi Eirāzijā viduslaikos.

Zīda ceļš (an. Silk Road or Silk Route, vc. Seidenstraße, kr. Великий шёлковый путь) - 1877. gadā vācu ceļotāja un ģeogrāfa Ferdinanda fon Rihthofena dots nosaukums Eirāzijas sauszemes tirdzniecības ceļu tīklam virzienā no Senās Ķīnas līdz Levantei. Kā tirdzniecības sakaru plūsmas maršruts tiek izmantots jau kopš bronzas laikmeta, bet savu maksimālo uzplaukumu - ar speciāli tirgotāju karavānām izbūvētām naktsmītnēm karavānas dienas gājiena attālumā, akām, tiltiem, sargu patruļām u.c. infrastruktūras elementiem, - piedzīvoja Mongoļu impērijas laikā.

Par vienotu un stabilu tirdzniecības ceļu sistēmu var sākt runāt kopš I g.tk. p.m.ē., kad izveidojās pirmā kontinentālā valsts - Ahemenīdu impērija, - kuras robežas pletās no Indas upes līdz Nīlai un no Indijas okeāna līdz Kaspijas jūrai. Pa nu drošajiem tirdzniecības ceļiem aizvien vairāk pārvietojās ļaudis, tehnoloģijas, reliģijas un idejas, mijiedarbojās kultūras. Maķedonijas Aleksandra iekarojumi tikai paplašināja šo starptautisko tirdzniecību, iekļaujot tajā Seno Grieķiju. Pastāvīgu tirdzniecības ceļu tīkls pārklāja Eirāzijas centrālo daļu no Indijas līdz Vidusjūrai. II gs. p.m.ē. par tirdzniecību ar rietumu zemēm sāka izrādīt Senā Ķīna (kur tirdzniecība bija stingrā valsts kontrolē). No Ķīnas pamatā eksportēja zīdu, rotaslietas, keramiku, bet uz Ķīnu veda zirgus, paklājus, kokvolnu, ziloņkaulu, zvērādas, pusdārgakmeņus. Tirdzniecības intensitāte starp Ķīnu un Centrālāzijas zemēm ievērojami pieauga Tanu dinastijas laikā, kad tā veica ievērojamus iekarojumus rietumos, līdz pat Ferganas ielejai.

III gs. pastāvēja trīs stabili tirdzniecības virzieni no Ķīnas uz Centrālāziju: Dienvidu, Vidusceļš un Jaunais jeb ziemeļu ceļš. Dienvidu ceļš virzījās no Jarkendas uz Taškurganu, tad tālāk uz Vahanu, kur sazarojās divos virzienos: viens veda uz Balhu un Mervu mūsdienu Afganistānā, tad tālāk pa seno Ahemenīdu ceļu cauri Divupei uz Sīriju; otrs pagriezās uz dienvidiem cauri Kašmirai, tad gar Indas upi līdz tās grīvai, kur tālāk preces tika vestas kuģos pa Indijas okeānu. Vidusceļš, kas veda gar Taklamahana tuksnesi cauri Septiņupei un tad līdz Baktrijai un Sogdianai, bija senākais un lielākais, kas savienoja Ķīnu ar Centrālāziju. Jaunais jeb Ziemeļu ceļš sākās Turfanas oāzē, veda gar Tjanšana grēdu un Pamiru, caur Maveranahru uz Kaspijas jūru. Tur tas sadalījās divos atzaros: viens ceļš veda uz Krimas pussalu, bet otrs augšup pa Volgu līdz mežu joslai (ar atzaru uz Donas upi, Azovas jūru un Krimu).

Lielāko tiesu tirgotāju karavānas neveica visu ceļu no Ķīnas līdz Vidusjūrai, bet tikai kādu tā posmu līdz nākošajai lielākai tirdzniecības pilsētai, kur pārdeva preci vietējiem tirgotājiem, iepirkās un griezās atpakaļ, bet prece ceļoja tālāk jau citu tirgotāju vesta. Katrs ceļa posms bija savas, vietējās tirgotāju korporācijas ziņā, kura nodrošināja to ar speciāli izbūvētām naktsmītnēm karavānas dienas gājiena attālumā, akām, karavānu apsardzi u.c. infrastruktūras elementiem. IV-IX gs. lielākās tirgotāju korporācijas bija izspiedušas no tirgus individuālos tirgotājus un mazākos tirgotāju namus, un nu Zīda ceļu no Vidusjūras līdz Himalajiem kontrolēja divi lieli tirgotāju karteļi: rietumos rahdani, bet austrumos sogdu tirgotāju nami (Melnās jūras piekrastes pilsētas bija Venēcijas un Dženovas tirdzniecības namu kontrolē).

Maksimālo uzplaukumu Zīda ceļa tirdzniecība piedzīvoja Mongoļu impērijas laikā XIII-XIV gs., kad tirgotājiem tika piešķirtas plašas privilēģijas, Centrālāzijas tirgotāju nami ienāca Ķīnas zemēs, valsts vara nodrošināja tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu un pasta staciju izbūvi un uzturēšanu kārtībā. No Zelta ordas galvaspilsētas Sarajas līdz Saraičikai karavānas pārgājiens ilga 10 dienas, tad līdz Urgenčai Horezmā – 40 dienas, no Urgenčas līdz Buhārai 18 dienas, tad līdz Kjatai 4 dienas, tad līdz Otrarai ceļš ilga 18 dienas, no Otraras ceļš veda uz Almaliku un tālāk caur Kamsu un Gandžou uz Juaņu impērijas galvaspilsētu Hanbaliku (netālu no mūsd. Pekinas) Ķīnā. Viss šis ceļš no Sarajas līdz Hanbalikai prasīja 270-275 dienas.

XV gs. līdz ar Tamerlana karagājieniem, kad lokālie kari pārņēma visu Centrālāziju un paralizēja tirdzniecību. Jaunu, drošu tirdzniecības ceļu inspirēto Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā tika atklāts jūras ceļš no Eiropas uz Āziju ap Āfriku, un sākās Zīda ceļa noriets.

Skat. arī: tirdzniecība viduslaikos

Literatūra par šo tēmu

• Boulnois Luce. The Silk Road. - Dutton, 1966
• Boulnois Luce. Silk Road: Monks, Warriors and Merchants on the Silk Road. - Odyssey Publications, 2005. ISBN 962-217-720-4
• Wood Frances. The Silk Road: Two Thousand Years in the Heart of Asia. - University of California Press: Berkeley/Los Angeles, 2002. ISBN 0-520-24340-4
• Chen Yan. Maritime Silk Route and Chinese-Foreign Cultural Exchanges. - Peking University Press: Beijing, 2002. ISBN 7-301-03029-0
• Hopkirk Peter. Foreign Devils on the Silk Road: The Search for the Lost Cities and Treasures of Chinese Central Asia. - The University of Massachusetts Press: Amherst, 1980 (1984). ISBN 0-87023-435-8
• Liu Xinru. The Silk Road in World History. - Oxford University Press, 2010. ISBN 978-0-19-516174-8
• Hansen Valerie. The Silk Road: A New History. - Oxford University Press, 2012 - 304 p.
• Kuzmina E. E. The Prehistory of the Silk Road. / Edited by Victor H. Mair - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 2008. ISBN 978-0-8122-4041-2
• Baumer Christoph. The History of Central Asia: The Age of the Silk Roads. - I.B.Tauris & Co Ltd., 2014. ISBN 9781780768328

• Thomas O. Höllmann. Die Seidenstraße. - München, 2004, ISBN 3-406-50854-5
• Die Seidenstraße. Handel und Kulturaustausch in einem eurasiatischen Wegenetz. / Ulrich Hübner u. a. (Hrsg.) - EB Verlag: Hamburg, 2005 (2. Auflage, Asien und Afrika 3), ISBN 3-930826-63-1
• Hans-Joachim Klimkeit. Die Seidenstraße. Kulturbrücke zwischen Morgen- und Abendland. - DuMont Buchverlag: Köln, 1988. ISBN 3-7701-1790-5
• Helmut Uhlig. Die Seidenstraße. Antike Weltkultur zwischen China und Rom. - Bastei Lübbe AG Verlag: Bergisch Gladbach, 1986. ISBN 3-7857-0446-1
• Frances Wood. Entlang der Seidenstraße. Mythos und Geschichte. - Theiss: Stuttgart, 2007 ISBN 3806220689

• Бартольд В. О колесном и верховом движении в Средней Азии // Бартольд. В.В. Сочинения. Т. 4. - Издательство 'Наука'. Главная редакция восточной литературы: Москва, 1966
• Ртвеладзе Э.В. Великий шелковый путь: Энциклопедический справочник: Древность и раннее средневековье. - Узбекистан миллий энциклопедияси: Ташкент, 1999. ISBN 5898901531

Resursi internetā par šo tēmu

• The Electronic Cultural Atlas Initiative (ECAI) Silk Road Atlas.
• Silk Road Seattle by the Simpson Center for the Humanities at the University of Washington.
• The Silkroad Foundation
• Armour and Warriors of the Silk Road
• TRAVELERS ON THE SILK ROAD
• The Silk Road: Linking Europe and Asia Through Trade
• Silk Road Atlas (ECAI)
• Silk Road Atlas - University of Washington
• Mongols China and the Silk Road - Archaeology and History of the Silk Road
• Popular Silk Road Books
• Silk Road Museum
• Lily Johnson. What Was Traded On the Silk Road?

• Мамлева Л.А. Становление Великого шёлкового пути в системе трансцивилизационного взаимодействия народов Евразии. // Vita Antiqua. 1999. № 2. С. 53-61.
• Бартольд В.В. О колесном и верховом движении в Средней Азии (Конспект последнего доклада, сделанного 10 мая 1930 г. в ГАИМК)

• Мирзаев Р. Возникновение Великого шелкового пути