Atšķirības starp "Eksāmeni" versijām

Pašreizējā versija, 2012. gada 18. janvāris, plkst. 08.05

Eksāmens - indivīda kopējā zināšanu līmeņa kādā jomā pārbaudījums.

Zināmas zināšanu un prasmju pārbaudes formas pastāvējušas cilvēku sabiedrībā vienmēr. Senajā Ēģiptē valsts eksāmenam bija pakļauti visi hemūnisuti, nosakot, kādā profesijā turpmāk tiem būs būt; Senajā Ķīnā eksāmenu sistēma bija izstrādāta jau ap 1115. gadu p.m.ē., kad par ierēdni vai virsnieku varēja kļūt tikai ja sekmīgi nokārtots standartizēts spēju un zināšanu pārbaudījums; Senajā Romā tika pārbaudītas gan maģistrātu, gan leģionāru u.c. zināšanas un prasmes, nosakot to atbilstību veicamajiem pienākumiem, u.tml. Antīkajā pasaulē un viduslaikos Eiropā bija zināmi intelektuālās attīstības līmeņa pārbaudījumi iestājoties korporācijā (klosterī, universitātē), virzoties augšup iekšējā hierarhijā (investitūra, pāreja augstākā mācību kursā), taču tie nebija eksāmeni mūsdienu izpratnē.

Viduslaiku Rietumeiropā XII-XIII gs. domskolas vai universitātes brīvo mākslu kursa absolventiem nācās stāties pasniedzēju kolēģijas (visbiežāk 9 vai 6 lektori) priekšā un atbildēt uz jautājumiem apgūtā kursa ietvaros. Mazliet vēlāk no šīs prakses attīstījās disputs, kurā studentam vajadzēja demonstrēt ne tikai to, ka uzmanīgi klausījies un atceras lektora teikto (zināšanu apguve ritēja mutiski), bet prot arī argumentēti pamatot un aizstāvēt apgūtos postulātus. Tā kā rakstītprasme nebija obligāti apgūstamo prasmju sarakstā, to pārbaudīja atsevišķi. Bet dažkārt nepārbaudīja, jo galvenais bija prasme iegaumēt un atkārtot. Augstākajās fakultātēs pārbaudījumu kā tādu nebija, vai arī ja bija, tad visai formāli - tās drīzāk bija pārrunas, kur pasniedzēji iztaujāja kandidātu par to, kas viņiem šķita tai brīdī svarīgs - nebija izstrādāta jautājumu kopuma, kas aptvertu visu mācību programmu, kuras arī kā tādas nebija, - eksāmens ritēja mutiski, atzīmju nebija. Attiecīgi, visus viduslaikus viena no lielākajām Baznīcas praktiskajām problēmām bija priesteru un mūku zemais izglītotības līmenis (kas saprotami pie uzstādījuma, ka primārais ir ticība un priestera/mūka kalpošanas kvalitāti nosaka tieši ticība un orientēšanās Svētajos Rakstos, nevis seno valodu, loģikas un matemātikas zināšanas), jo laju vēl lielākā tumsonība nebija tās kompetencē un interešu lokā. Zinām fantastiskus klēra analfabētisma piemērus, arhīvi pilni ar Baznīcas hierarhu aicinājumiem likvidēt intelektuālo tumsību. Tāpēc ar laiku atsevišķos klosteros sāka uzņemt tikai pēc kandidāta iztaujāšanas, savukārt domskolās, kuras sagatavoja ierindas garīdzniekus, uz kūriju instrukciju pamata laika gaitā tika izstrādāts zināms prasību minimums (orientēšanās tās vai citas grāmatas saturā, jāprot citēt Baznīcas tēvus, jāzina noteikumus u.tml.), ko būtu jāzina topošajam garīdzniekam. Arī universitātēs veidojās pārbaudījumu sistēma no gadu desmitu un simtu laikā uzkrātajiem dažādu instanču (vecās profesūras, inspektoru, mecenātu) ieteikumiem, norādēm par to, kas jāzina studentam un ko jājautā, pārbaudot, lai konstatētu, vai viņš mācību vielu apguvis pilnībā un nu cienīgs stāties līdzās iztaujātājiem kā līdzīgs līdzīgiem. Tā kā visu prasību apjomu izpildīt fiziski nav iespējams - tradīcija prasīja lasīt pārbaudes lekcijas dažādās disciplīnās, orientēšanos tādā literatūrā, kuru vairs neizmantoja mācību procesā u.tml. Attiecīgi, katru gadu eksaminatoru kolēģija no visas prasību gūzmas, balstoties uz jaunākajām vēsmām un veselo saprātu, atlasīja viņuprāt aktuālākos jautājumus, uz kuriem absolventam jāzina atbildes. Dažviet zinātniskā grāda ieguves eksāmens bija divkāršs: vispirms individuālais, kolēģijas priekšā, bet pēc tam publiskais disputs, piedaloties (ja vēlme) tajā arī citiem studentiem un mācībspēkiem.

Eksāmeni mūsdienu izpratnē parādās XVI gs. līdz ar nacionālo valstu parādīšanos. Valsts pamazām pārņēma patronāžu pār universitātēm (ja ne finansējot, tad pārraugot), bet iestādes pārraugošajai birokrātijai nepieciešami ir vienoti noteikumi, citādi nav nekādas skaidrības un katrs var noteikumus traktēt pa savam, apejot valsts varu, t.i. birokrātiju. Un līdz ar apstiprinātu mācību programmu rašanos, tām bija jāatbilst pārbaudījumi - kur iepriekš zināms, kas jāzina, - kas apliecināja, ka šī programma apgūta. Pārbaudījumus sāka kārtot rakstiski, lai pārbaudījuma darbs būtu dokuments, ko var pārbaudīt arī tas, kurš pašā eksāmenā klāt nav bijis. Tapa sistēma, kas vairāk vai mazāk atbilstoši darbojas līdz pat mūsu dienām.

Resursi internetā par šo tēmu

• Britain's oldest exam certificate found
• The Chinese: their education, philosophy, and letters. (1881)
• The Medieval University - bbc.co.uk

• Боревская Н.Е. Система императорских экзаменов в Китае.