Atšķirības starp "Marksisms" versijām
m |
m |
||
| (52 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Marksisms''' - [[Markss Kārlis|K.Marksa]] teorija | + | '''Marksisms''' (an. ''Marxism'', vc. ''Marxismus'', kr. ''марксизм'') - pasaules skatījums caur formulu "apspiestie/apspiedēji" jeb "ekspluatējamie/ekspluatatori" un apspiesto glābšanas prizmu, jeb uz [[Sociālisms|sociālistu]] idejām balstīta ekonomistu [[Markss Kārlis|K. Marksa]] un [[Engelss Frīdrihs|Fr. Engelsa]] sociālpolitiska teorija, ka ražošanas veids nosaka sabiedriskās attiecības, bet cilvēces vēstures "dzinējspēks" ir ekspluatējamo (darba ņēmēju) un ekspluatatoru (darba devēju) mūžīgais antagonisms. Paredzēja [[Kapitālisms|kapitālisma]] uzplaukumu un neizbēgamo bojā eju sabiedrībā valdošo pretrunu dēļ, traktējot [[Brīvā tirgus ekonomika|brīvā tirgus sabiedrību]] kā ekspluatācijas un apspiešanas sabiedrību. Savukārt mērķis ir [[Komunisms|komunisma]] kā ideālas sabiedriski politiskās iekārtas ieviešana visā pasaulē. Kā jau no sociālisma atvasinātai ideoloģijai, centrā ir nevainīgais apspiešanas upuris, kurš saceļas, lai celtu jaunu laimes sabiedrību. Ja sākotnējais marksisms to visu attiecināja vien uz 19. gs. aktuālo sociālo šķiru struktūru - apspiestajiem "darbaļaudīm", - tad neomarksisms mūsdienās to bezgalīgi paplašina, atrodot jaunus un jaunus apspiestos. |
| + | |||
| + | Šīs doktrīnas pamatā ir Marksa traktētais virsvērtības jēdziens, neapmaksātais darbs un tā augļu piesavināšanās mehānisms. Šādā brīvas konkurences sabiedrībā agri vai vēlu saimniecība un ražošana nonāks mazākās sabiedrības daļas īpašumā un kontrolē, pārējai sabiedrībai kļūstot par slikti apmaksātu darbaspēku bez iespējas pašiem uzkrāt kapitālu. Kapitāla uzkrāšana mazākuma rokās likumsakarīgi novedīšot pie [[Proletariāts|proletariāta]] absolūtas un relatīvas nabadzības. Tālāk - sabiedrības vairākuma stagnēšana nabadzībā, samazinoties pirkstpējai. Rezultātā radīsies pārprodukcijas krīzes, bezdarbs, noieta tirgus sašaurināšanās, un katrs jauns krīzes cikls tuvina sociālo eksploziju - [[Revolūcija|revolūciju]]. T.i. saasināsies pretrunas starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto saražotā produkta piesavināšanās formu, kā sekas - neizbēgams sociāls apvērsums, vardarbīga (t.s. [[sociālistiskā revolūcija]] un [[pasaules revolūcija]]) vai mierīga pāreja uz [[Sociālisms|sociālismu]] un tālāk uz [[Komunisms|komunismu]]. | ||
| + | |||
| + | Laika gaitā teorijas autori - K.Markss un Fr.Engelss - vairākkārt koriģēja savas idejas, mainoties pašu autoru uzskatiem, kā rezultātā marksisma sekotāji guva visai pretrunīgus priekšstatus par teoriju, kuras pamatkoncepcija tika izstrādāta 19. gs. 40.-50. gados, bet ievērojami papildināta un mainīta gadsimta otrajā pusē. Līdz ar to marksisms lika pamatus virknei dažbrīd pat visai atšķirīgu komunistisku, [[Sociāldemokrātija|sociāldemokrātisku]] un sociālistisku politisku kustību, kā arī ievērojami inspirēja [[anarhisms|anarhismu]] u.c. 19-20. gs. kreisās ideoloģijas. Vērsās pret [[Nacionālisms|nacionālismu]] kā vēsturiski jaunu fenomenu, kas esot "ierocis buržuāzijas rokās", lai strādniecība aizmirstu savas pamatproblēmas - "proletariātam nav nācijas", sabiedrība vēsturiski vienmēr dalījusies šķirās, apspiestajs un apspiedējos, līdz ar to tikai [[internacionālisms]] ir ceļš pie sociāla taisnīguma visā pasaulē. | ||
| + | |||
| + | 19 gs. beigās kapitālismam humanizējoties, arī marksisma ideju sekotāji koriģēja savu attieksmi pret pastāvošo pasauli, izveidojot divus pamatvirzienus. | ||
| + | * Vienā daļā (t.s. sociāldemokrātiskajā virzienā) prevalēja sabiedrības stabilitātes un sociālā taisnīguma nodrošināšanas vēlme, izmantojot demokrātijas institūtus, t.i. iekļaujoties pastāvošajā kārtībā panākt nabadzīgo slāņu un sieviešu politiskās tiesības, regulētu darba likumdošanu, nodrošinājumu darba spēju zaudēšanas vai vecuma gadījumā, tiesības uz neatliekamo veselības aprūpi un izglītību utt. uz turīgāko slāņu rēķina, ko panāktu likumdošanas reformu ceļā. | ||
| + | * Otra daļa (t.s. komunistiskais virziens) sliecās uz radikālismu (Krievijas impērijā tie bija [[lielinieki]]) - [[ļeņinisms]], [[trockisms]], [[maoisms]], - postulē, ka sociālā spriedze sabiedrībā tikai pieaug un tas izvirza strādniecībai uzdevumu veikt savu "vēsturisko misiju", t.i. sagrābt politisko varu bruņotā ceļā, lai pēc tam ar šīs politiskās varas instrumentiem veiktu sociālekonomiskos pārkārtojumus sabiedrībā. Marksistiskā pieeja jebkuram sociālās pasaules fenomenam uzsver prakses svarīgumu, teorētiskajai izpētei atstājot pakārtotu lomu. | ||
| + | |||
| + | Marksisma pamatvirzieni 20. gs.: | ||
| + | * '''Strukturālais marksisms''' (''Structural Marxism'') - galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (''Louis Althusser'') un tā sekotāju darbiem Rietumeiropā 1960.-1970. gados. | ||
| + | * '''Neomarksisms''' (''Neo-Marxism'') - orientējas uz tiem Kārļa Marksa darbiem, kas tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. | ||
| + | * '''Frankfurtes skola''' (''The Frankfurt School'') - neomarksisma virziens, radies Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātes mācībspēku un studentu vidē. | ||
| + | * '''Kulturmarksisms''' (''Cultural Marxism'') - akcentē kultūras lomu sabiedrībā. | ||
| + | * '''Analītiskais marksisms''' (''Analytical Marxism'') - 1980. gados intelektuāļu vidē izveidojies teorētiskā marksisma virziens Rietumeiropā. | ||
| + | * '''Marksistiskais humānisms''' (''Marxist humanism'') - neomarksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, it īpaši atsvešinātības teorijai, un postulējot, ka vēlākie Marksa interpretatori novirzījušies no patiesā marksisma un diskreditējuši to. | ||
| + | * '''Postmarksisms''' (''Post Marxism'') - virziens sociālpolitiskajā domā, kas balstās uz marksisma konceptuālajiem pamatiem - piemēram, pasaules dalījums apspiestajos un apspiedējos, cīņa pret apspiešanu un apspiesto diskrimināciju, - taču veido jaunas doktrīnas un koncepcijas. | ||
| + | * '''Marksistiskais feminisms''' (''Marxist Feminism'') - feminisma paveids, kurš pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai novērstu sieviešu diskrimināciju. | ||
| + | * '''Freidomarksisms''' (''Freudo-Marxism'') - virziens, kura piekritēji (Ē. Fromms, V. Reihs, A. Lorencers u.c.) skaidroja marksisma pamatpostulātus no psiholoģijas koncepciju skatu punkta, noliedza [[Proletariāts|proletariāta]] kā gaidāmās revolūcijas izņēmuma lomu, uzskatot, ka uz dumpi un vēlmi mainīt pasauli spējīgas daudzas sociālās grupas, kā arī rasu un reliģiskās minoritātes, postulēja, ka pirms sociālistiskas revolūcijas jānotiek cilvēku "iekšējai revolūcijai" (seksuālā izglītība visiem, abortu legalizācija, šķiršanās liberalizācija, laulības fakta nebūtiska ietekme uz ģimeni u.c.). | ||
| + | |||
| + | Skat. arī: [[blankisms]], [[Internacionāle]], [[marksisms-ļeņinisms]], [[staļinisms]], [[šuļatikovisms]], [[zinātniskais komunisms]], [[VK(b)P]], [[eseri]], [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija]], [[Spartaka savienība]], [[Latviešu sociāldemokrātu savienība]], [[Latvijas Komunistiskā partija]], [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija]], [[Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība]], [[austromarksisms]], [[anarhisms]] | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Callinicos Alex. The Revolutionary Ideas of Karl Marx. Bloomsbury. - Bookmarks: London, 2010 (1983). ISBN 978-1-905192-68-7 | ||
| + | * Avineri Shlomo. The Social and Political Thought of Karl Marx. - Cambridge University Press, 1968 | ||
| + | * Cedric J. Robinson. Black Marxism: The Making of the Black Radical Tradition. - University of North Carolina Press, 2000, ISBN 0-8078-4829-8 | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://marxists.org/ Marxists Internet Archive] | ||
| + | * [http://www.ucl.ac.uk/philosophy/LPSG/Marx.htm Marxism - University College London] | ||
| + | * [http://leninist.biz/en/1980/MP399/04.2.2-Inorganic.to.Living.to.Thinking.Matter Marxist Philosophy] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://scepsis.net/tags/id_30.html Марксизм - scepsis.net] | ||
[[Kategorija:Marksisms]] | [[Kategorija:Marksisms]] | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 7. jūlijs, plkst. 05.13
Marksisms (an. Marxism, vc. Marxismus, kr. марксизм) - pasaules skatījums caur formulu "apspiestie/apspiedēji" jeb "ekspluatējamie/ekspluatatori" un apspiesto glābšanas prizmu, jeb uz sociālistu idejām balstīta ekonomistu K. Marksa un Fr. Engelsa sociālpolitiska teorija, ka ražošanas veids nosaka sabiedriskās attiecības, bet cilvēces vēstures "dzinējspēks" ir ekspluatējamo (darba ņēmēju) un ekspluatatoru (darba devēju) mūžīgais antagonisms. Paredzēja kapitālisma uzplaukumu un neizbēgamo bojā eju sabiedrībā valdošo pretrunu dēļ, traktējot brīvā tirgus sabiedrību kā ekspluatācijas un apspiešanas sabiedrību. Savukārt mērķis ir komunisma kā ideālas sabiedriski politiskās iekārtas ieviešana visā pasaulē. Kā jau no sociālisma atvasinātai ideoloģijai, centrā ir nevainīgais apspiešanas upuris, kurš saceļas, lai celtu jaunu laimes sabiedrību. Ja sākotnējais marksisms to visu attiecināja vien uz 19. gs. aktuālo sociālo šķiru struktūru - apspiestajiem "darbaļaudīm", - tad neomarksisms mūsdienās to bezgalīgi paplašina, atrodot jaunus un jaunus apspiestos.
Šīs doktrīnas pamatā ir Marksa traktētais virsvērtības jēdziens, neapmaksātais darbs un tā augļu piesavināšanās mehānisms. Šādā brīvas konkurences sabiedrībā agri vai vēlu saimniecība un ražošana nonāks mazākās sabiedrības daļas īpašumā un kontrolē, pārējai sabiedrībai kļūstot par slikti apmaksātu darbaspēku bez iespējas pašiem uzkrāt kapitālu. Kapitāla uzkrāšana mazākuma rokās likumsakarīgi novedīšot pie proletariāta absolūtas un relatīvas nabadzības. Tālāk - sabiedrības vairākuma stagnēšana nabadzībā, samazinoties pirkstpējai. Rezultātā radīsies pārprodukcijas krīzes, bezdarbs, noieta tirgus sašaurināšanās, un katrs jauns krīzes cikls tuvina sociālo eksploziju - revolūciju. T.i. saasināsies pretrunas starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto saražotā produkta piesavināšanās formu, kā sekas - neizbēgams sociāls apvērsums, vardarbīga (t.s. sociālistiskā revolūcija un pasaules revolūcija) vai mierīga pāreja uz sociālismu un tālāk uz komunismu.
Laika gaitā teorijas autori - K.Markss un Fr.Engelss - vairākkārt koriģēja savas idejas, mainoties pašu autoru uzskatiem, kā rezultātā marksisma sekotāji guva visai pretrunīgus priekšstatus par teoriju, kuras pamatkoncepcija tika izstrādāta 19. gs. 40.-50. gados, bet ievērojami papildināta un mainīta gadsimta otrajā pusē. Līdz ar to marksisms lika pamatus virknei dažbrīd pat visai atšķirīgu komunistisku, sociāldemokrātisku un sociālistisku politisku kustību, kā arī ievērojami inspirēja anarhismu u.c. 19-20. gs. kreisās ideoloģijas. Vērsās pret nacionālismu kā vēsturiski jaunu fenomenu, kas esot "ierocis buržuāzijas rokās", lai strādniecība aizmirstu savas pamatproblēmas - "proletariātam nav nācijas", sabiedrība vēsturiski vienmēr dalījusies šķirās, apspiestajs un apspiedējos, līdz ar to tikai internacionālisms ir ceļš pie sociāla taisnīguma visā pasaulē.
19 gs. beigās kapitālismam humanizējoties, arī marksisma ideju sekotāji koriģēja savu attieksmi pret pastāvošo pasauli, izveidojot divus pamatvirzienus.
- Vienā daļā (t.s. sociāldemokrātiskajā virzienā) prevalēja sabiedrības stabilitātes un sociālā taisnīguma nodrošināšanas vēlme, izmantojot demokrātijas institūtus, t.i. iekļaujoties pastāvošajā kārtībā panākt nabadzīgo slāņu un sieviešu politiskās tiesības, regulētu darba likumdošanu, nodrošinājumu darba spēju zaudēšanas vai vecuma gadījumā, tiesības uz neatliekamo veselības aprūpi un izglītību utt. uz turīgāko slāņu rēķina, ko panāktu likumdošanas reformu ceļā.
- Otra daļa (t.s. komunistiskais virziens) sliecās uz radikālismu (Krievijas impērijā tie bija lielinieki) - ļeņinisms, trockisms, maoisms, - postulē, ka sociālā spriedze sabiedrībā tikai pieaug un tas izvirza strādniecībai uzdevumu veikt savu "vēsturisko misiju", t.i. sagrābt politisko varu bruņotā ceļā, lai pēc tam ar šīs politiskās varas instrumentiem veiktu sociālekonomiskos pārkārtojumus sabiedrībā. Marksistiskā pieeja jebkuram sociālās pasaules fenomenam uzsver prakses svarīgumu, teorētiskajai izpētei atstājot pakārtotu lomu.
Marksisma pamatvirzieni 20. gs.:
- Strukturālais marksisms (Structural Marxism) - galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser) un tā sekotāju darbiem Rietumeiropā 1960.-1970. gados.
- Neomarksisms (Neo-Marxism) - orientējas uz tiem Kārļa Marksa darbiem, kas tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes.
- Frankfurtes skola (The Frankfurt School) - neomarksisma virziens, radies Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātes mācībspēku un studentu vidē.
- Kulturmarksisms (Cultural Marxism) - akcentē kultūras lomu sabiedrībā.
- Analītiskais marksisms (Analytical Marxism) - 1980. gados intelektuāļu vidē izveidojies teorētiskā marksisma virziens Rietumeiropā.
- Marksistiskais humānisms (Marxist humanism) - neomarksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, it īpaši atsvešinātības teorijai, un postulējot, ka vēlākie Marksa interpretatori novirzījušies no patiesā marksisma un diskreditējuši to.
- Postmarksisms (Post Marxism) - virziens sociālpolitiskajā domā, kas balstās uz marksisma konceptuālajiem pamatiem - piemēram, pasaules dalījums apspiestajos un apspiedējos, cīņa pret apspiešanu un apspiesto diskrimināciju, - taču veido jaunas doktrīnas un koncepcijas.
- Marksistiskais feminisms (Marxist Feminism) - feminisma paveids, kurš pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai novērstu sieviešu diskrimināciju.
- Freidomarksisms (Freudo-Marxism) - virziens, kura piekritēji (Ē. Fromms, V. Reihs, A. Lorencers u.c.) skaidroja marksisma pamatpostulātus no psiholoģijas koncepciju skatu punkta, noliedza proletariāta kā gaidāmās revolūcijas izņēmuma lomu, uzskatot, ka uz dumpi un vēlmi mainīt pasauli spējīgas daudzas sociālās grupas, kā arī rasu un reliģiskās minoritātes, postulēja, ka pirms sociālistiskas revolūcijas jānotiek cilvēku "iekšējai revolūcijai" (seksuālā izglītība visiem, abortu legalizācija, šķiršanās liberalizācija, laulības fakta nebūtiska ietekme uz ģimeni u.c.).
Skat. arī: blankisms, Internacionāle, marksisms-ļeņinisms, staļinisms, šuļatikovisms, zinātniskais komunisms, VK(b)P, eseri, Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Spartaka savienība, Latviešu sociāldemokrātu savienība, Latvijas Komunistiskā partija, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība, austromarksisms, anarhisms
Literatūra par šo tēmu
- Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7
- Callinicos Alex. The Revolutionary Ideas of Karl Marx. Bloomsbury. - Bookmarks: London, 2010 (1983). ISBN 978-1-905192-68-7
- Avineri Shlomo. The Social and Political Thought of Karl Marx. - Cambridge University Press, 1968
- Cedric J. Robinson. Black Marxism: The Making of the Black Radical Tradition. - University of North Carolina Press, 2000, ISBN 0-8078-4829-8
