Atšķirības starp "Muiža" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(63 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Plan_mediaeval_manor.jpg‎|right|thumb|200px|]]
 
[[Attēls:Plan_mediaeval_manor.jpg‎|right|thumb|200px|]]
−
'''Muiža''' (an. ''Manor'', vc. ''Landgut, Herrenhaus'', kr. ''мыза, имение'') - īpašums, saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, saimniecības kompleksu, darbnīcām, kūtīm un staļļiem, ieskaitot īpašnieka rezidences ēku kompleksu. Šaurākā nozīmē tikai šīs teritorijas rezidence ar saimniecības ēku kompleksu, kurā koncentrējās muižas novada saimnieciskā un administratīvā pārvalde. Šaurākā nozīmē pats šis komplekss. Varēja būt gan [[lēnis]], gan [[alods]], gan kroņa īpašums vai privātīpašums.
+
'''Muiža''' (an. ''Manor'', vc. ''Landgut, Gutshof'', kr. ''мыза, имение, поместье'') - lauku saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar savu policiju un tiesu, lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, ieskaitot īpašnieka vai valdītāja rezidenci un saimniecības ēku kompleksu. Šaurākā nozīmē muižnieka rezidence ar saimniecības ēku kompleksu.  
  
−
Kā saimniecības veids radās V-IV gs.p.m.ē. [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]], tālāk attīstoties jau [[Senā Roma|Romas impērijā]]. Šīs muižas balstījās uz [[Verdzība|vergu]] darbaspēku, sezonāli piesaistot arī zināmu skaitu brīvo algādžu. Specializējās tieši uz pārtikas virsprodukta ražošanu, lai apgādātu [[pilsēta]]s, kurās aizvien vairāk nostiprinājās darba dalīšana un aizvien vairāk iedzīvotāju zaudēja saistību ar lauksaimniecību. Romā 240 jugeru (~60 ha) lielas muižiņas izveidošana (''ager publicus'' rente, vismaz 10 vergu iegāde un uzturēšana, inventāra, lopu, stādu, sēklas iegāde, saimniecības ēku un kunga dzīvojamā nama būve u.tt.) izmaksāja ap 220 000 [[Sestercija|sesterciju]]. Vēl dārgāk viss izmaksāja, ja zemi nevis rentēja no valsts, bet pirka: 100 jugeru zemes (25 ha) maksāja vidēji 100 000 sestercijas). Vidējas muižas lielums bija 150-250 jugeru, bet lielāko platība varēja pārsniegt pat 400-500 jugerus. Tā kā labības audzēšana Apenīnu pussalā zaudēja savu nozīmi (tika iekarotas auglīgākās Sicīlija, Kartāga, savukārt Ēģipte kļuva par sava veida protektorātu), muižas pussalā pārorientējās uz citu lauksaimniecības kultūru audzēšanu (vīnogas, olīvas, svaigi dārzeņi, ziedi), vai lopkopību (kaut gaļu pārtikā lietoja samērā maz, tas bija dārgs produkts). Zemkopji pazina kultūraugus un tiem nepieciešamo, pastāvēja speciāla literatūra agronomijā, kas apkopoja arī sengrieķu un feniķiešu pieredzi. Vidējās muižās bija tiem laikiem augsta ražošanas kultūra, augsts agrotehniskais līmenis, būt par labi apsaimniekotas muižas īpašnieku ar lieliem ienākumiem bija ļoti prestiži. I-II gs.p.m.ē. mijā sākās jauns process Vidusjūras zemju lauksaimniecībā: muižu pakāpeniska panīkšana un latifundiju uzplaukums.
+
Varēja būt gan [[lēnis]], gan [[alods]], gan lietošanā piešķirts kroņa īpašums vai privātīpašums (mūsdienu Latvijas teritorijā tās pēc piederības iedalīja valsts jeb kroņa, privātās, bruņniecības, mācītāju un valsts ierēdņu muižās). 19.-20. gs. mijā muiža bija lauku lielsaimniecība ar kultivētu un nekultivētu zemi, uz tās esošiem zemnieku sētām, miestiem un ciemiem, ūdeņiem. Tās centrā bija īpašnieka rezidence (kungu māja - vc. ''Herrenhaus'', kr. ''усадьба'') ar saimniecības ēku kompleksu (darbnīcas, kūtis, staļļi, ratnīca, kalte, rijas, klētis, šķūņi, magazīna, feldšera mītne, skola un citas ēkas). Caur muižām zemnieku dzīvē ienāca visas novitātes, sākot ar jaunām agrotehnikas metodēm un lauksaimniecības tehniku, un beidzot ar jaunām dārzeņu, ogulāju, augļu koku šķirnēm, dārzkopību un ēdienu receptēm. Pateicoties īpašnieku izglītotībai un ieinteresētībai, visai daudz muižu specializējās lauksaimniecības kultūru un mājlopu selekcijā. Muižā koncentrējās saimnieciskā un administratīvā pārvalde un apkaimes kultūras dzīve.  
  
−
No jauna kā saimniekošanas veids parādās vēlajos viduslaikos, kad [[Vasalis|vasaļi]] vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti [[dzimtcilvēki]] (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi. Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām [[Livonija|Livonijā]] attiecas uz 1339. gadu. Livonijā jēdzienam „muiža” mūsdienu izpratnē ir vairākas nianses: ar to saprot visu kunga ēku un zemes kopumu jeb lēni, tomēr visu lēņa novadu parasti par muižu neuzskata; ar muižu saprot kunga dzīvojamo māju (Herrenhaus); kā muiža tiek apzīmēta arī kunga sēta, t. i. kunga dzīvojamā māja kopā ar saimniecības ēkām, kā lopu kūtīm, zirgu staļļiem, rijām, klētīm, dzirnavām, pagrabiem u. c. (''Hof, Gut''); muiža ir arī kungu sētas novads (klaušu muiža), ko tās valdītājs apstrādā [[Klaušas|klaušu]] kārtā – ar nealgotu jeb neapmaksātu darba spēku; tradicionālā jeb klasiskā nozīmē ar muižu saprot to kunga zemes vai lēņa daļu, ko viņš pats apsaimnieko (''Hofsland, Gutshof''), lēņa dokumentos to sauc par kunga sētas novadu, latviešu literatūrā: muižas zeme.
+
Eiropā no jauna kā lielsaimniecības parādās vēlajos viduslaikos, kad [[Klosteris|klosteri]] un [[Mūku bruņinieku ordeņi|mūku bruņinieku ordeņi]] sāka iedibināt t.s. komtureju muižas (''curia'') savos valdījumos ordeņa saimniecības nostiprināšanai un ienākumu vairošanai. XII gs. tekstos muižu dēvē par ''allodium'' un to aprakstīja vārdiem "celt, taisīt, buvēt" (''facere, construere, aedificare''). Vācu avotos ''allodium'' tulkoja kā ''Vorwerk'', kas nozīmē, ka muižas sāka veidoties ārpus piļu un pilsētu mūriem. Visticamāk, par centru, ap kuru sāka veidoties muiža, jāuzskata magazīnu zemnieku desmitās tiesas savākšanai un glabāšanai, un dzirnavas tās malšanai - bieži avotos min "muižas jeb sudmalas" (''allodia sive moleudina''). Kad [[Vasalis|vasaļi]] vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti [[dzimtcilvēki]] (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi.  
  
−
XX gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 ''muižas'' ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no visas teritorijas. Muižu zeme sastāvēja no muižas tieši apsaimniekotajām zemēm, par ko muižniekiem nebija jāmaksā nodokļi un kas sastāvēja no:
+
Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām [[Livonija|Livonijā]] attiecas uz 1339. gadu, kad tās tiek dēvētas par ''curia'' jeb ''hof''. 1663. gadā [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (''Amtsordnung''), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Piemēram, hercogs Ernsts Johans noteica, ka katrā muižā jābūt audējam, muciniekam, galdniekam, vairākiem namdariem, mūrniekam un kalējam, bet muižu pārvaldniekiem jārūpējas, lai šos amatus apgūtu jaunieši no muižas ļaudīm, t. i., latvieši (zemnieki).  Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un [[vaku grāmata]]s. Jaunākajos laikos [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] muiža bija kā "valsts valstī" - [[muižas ļaudis]] nebija pakļauti pagasta tiesai, muižas turētājs bija atbildīgs valsts priekšā par visu savu zemnieku un ļaužu publiski tiesiskajiem nodokļiem un klaušām valsts labā. Tas nodrošināja sociālo aprūpi (gādāja par bāreņiem un darba nespējīgiem), medicīnas aprūpi (algoja ārstu vai pats ārstēja), apdrošināšanu (neražas, lopu sērgas vai ugunsgrēka gadījumā nodrošināja zemnieku ar sēklu, lopiem, būvniecību).
−
* atpūtušās krūmzemes vai meža zemes, derīgas jaunu līdumu ierīkošanai;
 
−
* līdumiem krūmzemē, mežos;
 
−
* pastāvīgiem tīrumiem, ko izmantoja ik gadus;
 
−
* izmantotām atmatām un krūmzemes, kas bija atstāta atpūtā;
 
−
* izmantotas meža zemes un citiem mežiem;
 
−
* dārzu zemes, kas parasti bija pastāvīgā lietošanā tuvu pie muižas centra;
 
−
* pļavām un ganībām, kas Senlivonijā parasti bija kā piedevas pie tīrumiem;
 
−
* citām zemēm.
 
−
Muižas zemnieku zeme tika novērtēta [[Arkls|arklos]] (par tās lietošanu zemnieki maksāja visas nodevas un nodokļus, kā arī pildīja tiem uzliktos pienākumus; šo zemi muižnieks drīkstēja izmantot tikai izrentējot vai pārdodot zemniekiem).) un sastāvēja no:
 
−
* atmatām jeb vecainēm, ko pēc izmantošanas līdumos vai šķutēs atstāja uz 8-12 gadiem atpūtā;
 
−
* līdumiem, kas uz 3-5 gadiem tika ierīkoti atmatās vai mežos, krūmzemē;
 
−
* pastāvīgiem tīrumiem, ko parasti izmantoja pēc 3-lauku vai 2-lauku sistēmas;
 
−
* noplicinātās meža zemes, ko pēc izmantošanas līdumiem atstāja atpūtā.
 
  
−
Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gada [[Agrārreforma Latvijā|argrārreformas]] laikā.
+
Augstākajai aristokrātijai un bruņniecībai dzimtu valdījumā (vēlāk īpašumā) varēja būt ļoti liels muižu skaits, piemēram, Livonijas [[Osten-Sakeni|Osten-Sakenu]] dzimtai tikai Kurzemē piederēja 48 muižas ar aptuveni 96 000 ha zemes. Taču lielākā daļa muižu bija visai nelielas. Piemēram, 1744. gadā no 234 Vidzemes muižām 88 (37,6%) bija tādas, kurās nebija vairāk kā 19 zemnieku saimniecības, bet starp šiem sīkajiem muižniekiem 37 (42%) bija tādi, kuru muižās zemnieku sētu skaits nepārsniedza 10. Līdz 1917. gadam Krievijas impērijā pastāvēja sociālais cenzs, kas tikai ierobežotam personu lokam - t.s. [[muižnieki]]em, - ļāva iegādāties muižas.
  
−
Skat. arī: [[agrārā saimniecība antīkajā pasaulē]], [[latifundija]], [[pusmuiža]], [[kroņa muiža]], [[dzimtmuiža]], [[lēņa muiža]], [[mācītājmuiža]], [[patrimoniālā muiža]], [[apanāžas muiža]], [[vidma]], [[muižu redukcija Vidzemē]], [[gruntskundzība]], [[muižas policija]]
+
20. gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 ''muižas'' ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no kultivētajām lauksaimniecības zemēm. Muižniekiem piederošās lauksaimniecības zemes ar likumu bija sadalītas trijās daļās: [[muižas zeme]], [[kvotes zeme]] un t.s. [[zemnieku zeme]]. Uz 1900. gadu Vidzemē t.s. zemnieku zeme veidoja 40% no muižnieku īpašuma, kvotes zeme – 7%, bet pašas muižas zeme 53%.
 +
 
 +
Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gados [[Agrārreforma Latvijā|argrārreformas]] laikā. Atņemtajās muižu kungu mājās iekārtoja sabiedriskas nozīmes institūcijas (skolas, pašvaldību iestādes), un lielāko tiesu pārbūvēja, mainot telpu plānu, pilnībā vai daļēji likvidējot parkus un apbūvi, lai piemērotu jaunajām vajadzībām. [[Nacionālisms|Nacionālisma]] ideoloģijas gaisotnē bija arī tendence muižu kungu ēkas likvidēt kā arhitektūras parādību, piemēram, 1928. gadā arhitekts, Latvijas Universitātes mācībspēks Jānis Rutmanis muižu vēsturisko nozīmi vērtēja šādi: "[..] būtu vairāk labuma, ja jaunsaimnieki tās iebūvētu savu ēku pamatos, nekā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts līdzekļiem tās pārkārtojot sabiedrību ēkās", un līdz ar domubiedriem aicināja tās vienkārši nojaukt. [[Letonizācija]]s procesa ietvaros 1936. gada 15. oktobra "Likums par lauku nekustamo īpašumu pārdēvēšanu" noteica, ka neatsavināmo muižu centriem, kuru nosaukumā jorpojām tiek lietots vārds "muiža", jāmaina nosaukumus. Šī tendence savu maksimumu sasniedza 1938. gadā, kad tika izdots rīkojums arī par to pilsētu (Rīgas) ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumā bija pieminēts vārds "muiža". XXI. gs. sākumā Latvijā no 2500 muižām saglabājušās aptuveni 100 muižu kungu mājas.
 +
 
 +
Skat. arī: [[agrārā saimniecība antīkajā pasaulē]], [[latifundija]], [[pusmuiža]], [[kroņa muiža]], [[dzimtmuiža]], [[lēņa muiža]], [[mācītājmuiža]], [[patrimoniālā muiža]], [[apanāžas muiža]], [[bruņinieku muiža]], [[muižu redukcija Vidzemē]], [[gruntskundzība]], [[muižas policija]], [[majorāts]], [[minorāts]], [[muižatlikums]], [[muižas ļaudis]], [[muižniecība]]
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.
−
* Dr.hist. Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
+
* Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
 
* Šterns Indriķis. Vasaļu muižu sākumi viduslaiku Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 130.-171. lpp.
 
* Šterns Indriķis. Vasaļu muižu sākumi viduslaiku Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 130.-171. lpp.
 +
* Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 252 lpp. ISBN 9984-9286-9-1
 +
* Zilgalvis Jānis. Vecgulbenes muiža: viens no fon Volfu dzimtas īpašumiem Vidzemē. - Rīga, 2011.
 +
* Liepiņa Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gadsimta pirmajā pusē. - Zinātne: Rīga, 1983., 208 lpp.
 +
* Buks Artis. Kā ārstēja muižu laikos. // Medicus bonus. Nr.25., augusts un septembris, 2016., 78.-81. lpp.
 +
* Strods H. Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795-1861. - Zinātne: Rīga, 1987., 239. lpp.
 +
* Lancmanis Imants. Vidzemes muižu arhitektūra. - Rundāles pils muzejs, 2015., 349 lpp.
 +
* Auns Muntis. Ēdoles muižas iedzīvotāji 1797. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr2., – 43.–55. lpp.
 +
* Zilgalvis Jānis. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr1., - 24.-38. lpp.
 +
* Dišlere I., Ozola A. Muižas laikmetu griežos : 1900-1939 (Gueter in der Wendezeit : 1900-1939) - Tukuma muzejs: Tukums, 2016., ISBN 978-9934-8463-6-6
 +
* Ozola Agrita. Muižu stāsti : izstādes katalogs. - Tukuma muzejs: Tukums, 2009., ISBN 978-9934-8036-1-1
 +
* Ļūļa Ž. Par muižu apbūves centru kompozīcijas paņēmieniem Latvijas teritorijā. // Vasiļjevs J. (atb. red.). Latvijas PSR arhitektūras mantojums. I sējums. Rīga, 1958. 115.-138.lpp.
 +
* Zilgalvis J. Mācītājmuižas Latvijā. Arhitektūra un kultūrvēsturiskās norises. - Rīga, 2002.
 +
* Lancmanis I. Latvijas kultūrainava – vācbaltiskais, baltiskais, latviskais. // Literatūra Māksla. Mēs, 1994, 4. novembris, Nr.41.
 +
* Līne I. Muiža Latvijas laukos. // Lauku Dzīve, 1989, Nr.1, 18.lpp.
 +
* Spārītis O. Muiža – materiālās kultūras aspekts. // Kultūras Avīze, 1993, Nr.7, 22.-28.lpp.
 +
* Zilgalvis J. Muižu arhitektūra Latgalē 19.gs. otrajā pusē – 20.gs. sākumā. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.3, 50.-61.lpp.
 +
* Zilgalvis J. Jauni materiāli par Latgales muižu arhitektūru nesenā pagātnē. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.5, 54.-63.lpp.
 +
* Zilgalvis J. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, Nr.1, 24.-38.lpp.
 +
* Lancmanis I. Agonija Cērkstē. // Māksla Plus, 2006., Nr.3., 36.-41. lpp.
 +
* Lancmanis I. Jaunlaicenes muiža jeb atalgotais tikums. // Māksla Plus, 2000., aprīlis/maijs, 6.-9. lpp.
 +
* Lancmanis I. Aizupes muiža, neparasta vieta. // Māksla Plus, 2005, Nr.2., 41.-47. lpp.
 +
* Lancmanis I. Lielo namu, bagāto un dižciltīgo kungu parastā greznība… // Māksla Plus, 1997., Nr.3., 64.-66. lpp.
 +
* Dunsdorfs E. Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas: 1624-1654. - Rīga, 1935.
 +
* Buks A. Kā veselību sargāja muižu laikos. // Medicus bonus, Nr.26., 2016., 78.-81. lpp.
 
----
 
----
 
* Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)
 
* Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)
 +
* Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. / Hrsg.: Heinrich von Hagemeister – Frantzen: Riga, 1837
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 +
* [http://webcfr.arhivi.gov.lv/fond.php?valoda=en&p_sakums=0&kods=152463&db_id=2&p_sakums=0 Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižu dokumenti - Latvijas Valsts vēstures arhīvs]
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/007.htm Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.]
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/007.htm Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.]
−
* [http://www.ambermarks.com/PieminekluVeidi/Pilis/_Pilis.htm Pilis un muižu kungu mājas - Gata Pāvila apkopojums]
+
* [http://www.ambermarks.com/PieminekluVeidi/Pilis/_Pilis.htm Pilis un muižu kungu mājas - vēsturnieka Gata Pāvila apkopojums]
 +
* [https://www.archivesportaleurope.net/ead-display/-/ead/pl/aicode/LV-LNA/type/fa/id/LV-LNA-VA-F6999 Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižu dokumenti 1516-1939 - Latvijas Nacionalais Arhīvs (LNA)]
 +
----
 +
* [http://buksartis.lv/pic/vesture/hronikas/KurlandischeGuter-Chroniken.pdf Eduard Frhr. von Fircks. Neue Kurländische Güter-Chroniken. – Mitau, 1900]
 
----
 
----
 
* [http://www.mois.ee/ Eesti mõisaportaal]
 
* [http://www.mois.ee/ Eesti mõisaportaal]

Pašreizējā versija, 2022. gada 28. decembris, plkst. 08.11

Plan mediaeval manor.jpg

Muiža (an. Manor, vc. Landgut, Gutshof, kr. мыза, имение, поместье) - lauku saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar savu policiju un tiesu, lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, ieskaitot īpašnieka vai valdītāja rezidenci un saimniecības ēku kompleksu. Šaurākā nozīmē muižnieka rezidence ar saimniecības ēku kompleksu.

Varēja būt gan lēnis, gan alods, gan lietošanā piešķirts kroņa īpašums vai privātīpašums (mūsdienu Latvijas teritorijā tās pēc piederības iedalīja valsts jeb kroņa, privātās, bruņniecības, mācītāju un valsts ierēdņu muižās). 19.-20. gs. mijā muiža bija lauku lielsaimniecība ar kultivētu un nekultivētu zemi, uz tās esošiem zemnieku sētām, miestiem un ciemiem, ūdeņiem. Tās centrā bija īpašnieka rezidence (kungu māja - vc. Herrenhaus, kr. усадьба) ar saimniecības ēku kompleksu (darbnīcas, kūtis, staļļi, ratnīca, kalte, rijas, klētis, šķūņi, magazīna, feldšera mītne, skola un citas ēkas). Caur muižām zemnieku dzīvē ienāca visas novitātes, sākot ar jaunām agrotehnikas metodēm un lauksaimniecības tehniku, un beidzot ar jaunām dārzeņu, ogulāju, augļu koku šķirnēm, dārzkopību un ēdienu receptēm. Pateicoties īpašnieku izglītotībai un ieinteresētībai, visai daudz muižu specializējās lauksaimniecības kultūru un mājlopu selekcijā. Muižā koncentrējās saimnieciskā un administratīvā pārvalde un apkaimes kultūras dzīve.

Eiropā no jauna kā lielsaimniecības parādās vēlajos viduslaikos, kad klosteri un mūku bruņinieku ordeņi sāka iedibināt t.s. komtureju muižas (curia) savos valdījumos ordeņa saimniecības nostiprināšanai un ienākumu vairošanai. XII gs. tekstos muižu dēvē par allodium un to aprakstīja vārdiem "celt, taisīt, buvēt" (facere, construere, aedificare). Vācu avotos allodium tulkoja kā Vorwerk, kas nozīmē, ka muižas sāka veidoties ārpus piļu un pilsētu mūriem. Visticamāk, par centru, ap kuru sāka veidoties muiža, jāuzskata magazīnu zemnieku desmitās tiesas savākšanai un glabāšanai, un dzirnavas tās malšanai - bieži avotos min "muižas jeb sudmalas" (allodia sive moleudina). Kad vasaļi vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti dzimtcilvēki (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi.

Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām Livonijā attiecas uz 1339. gadu, kad tās tiek dēvētas par curia jeb hof. 1663. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (Amtsordnung), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Piemēram, hercogs Ernsts Johans noteica, ka katrā muižā jābūt audējam, muciniekam, galdniekam, vairākiem namdariem, mūrniekam un kalējam, bet muižu pārvaldniekiem jārūpējas, lai šos amatus apgūtu jaunieši no muižas ļaudīm, t. i., latvieši (zemnieki). Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un vaku grāmatas. Jaunākajos laikos Baltijas guberņās muiža bija kā "valsts valstī" - muižas ļaudis nebija pakļauti pagasta tiesai, muižas turētājs bija atbildīgs valsts priekšā par visu savu zemnieku un ļaužu publiski tiesiskajiem nodokļiem un klaušām valsts labā. Tas nodrošināja sociālo aprūpi (gādāja par bāreņiem un darba nespējīgiem), medicīnas aprūpi (algoja ārstu vai pats ārstēja), apdrošināšanu (neražas, lopu sērgas vai ugunsgrēka gadījumā nodrošināja zemnieku ar sēklu, lopiem, būvniecību).

Augstākajai aristokrātijai un bruņniecībai dzimtu valdījumā (vēlāk īpašumā) varēja būt ļoti liels muižu skaits, piemēram, Livonijas Osten-Sakenu dzimtai tikai Kurzemē piederēja 48 muižas ar aptuveni 96 000 ha zemes. Taču lielākā daļa muižu bija visai nelielas. Piemēram, 1744. gadā no 234 Vidzemes muižām 88 (37,6%) bija tādas, kurās nebija vairāk kā 19 zemnieku saimniecības, bet starp šiem sīkajiem muižniekiem 37 (42%) bija tādi, kuru muižās zemnieku sētu skaits nepārsniedza 10. Līdz 1917. gadam Krievijas impērijā pastāvēja sociālais cenzs, kas tikai ierobežotam personu lokam - t.s. muižniekiem, - ļāva iegādāties muižas.

20. gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 muižas ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no kultivētajām lauksaimniecības zemēm. Muižniekiem piederošās lauksaimniecības zemes ar likumu bija sadalītas trijās daļās: muižas zeme, kvotes zeme un t.s. zemnieku zeme. Uz 1900. gadu Vidzemē t.s. zemnieku zeme veidoja 40% no muižnieku īpašuma, kvotes zeme – 7%, bet pašas muižas zeme 53%.

Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gados argrārreformas laikā. Atņemtajās muižu kungu mājās iekārtoja sabiedriskas nozīmes institūcijas (skolas, pašvaldību iestādes), un lielāko tiesu pārbūvēja, mainot telpu plānu, pilnībā vai daļēji likvidējot parkus un apbūvi, lai piemērotu jaunajām vajadzībām. Nacionālisma ideoloģijas gaisotnē bija arī tendence muižu kungu ēkas likvidēt kā arhitektūras parādību, piemēram, 1928. gadā arhitekts, Latvijas Universitātes mācībspēks Jānis Rutmanis muižu vēsturisko nozīmi vērtēja šādi: "[..] būtu vairāk labuma, ja jaunsaimnieki tās iebūvētu savu ēku pamatos, nekā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts līdzekļiem tās pārkārtojot sabiedrību ēkās", un līdz ar domubiedriem aicināja tās vienkārši nojaukt. Letonizācijas procesa ietvaros 1936. gada 15. oktobra "Likums par lauku nekustamo īpašumu pārdēvēšanu" noteica, ka neatsavināmo muižu centriem, kuru nosaukumā jorpojām tiek lietots vārds "muiža", jāmaina nosaukumus. Šī tendence savu maksimumu sasniedza 1938. gadā, kad tika izdots rīkojums arī par to pilsētu (Rīgas) ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumā bija pieminēts vārds "muiža". XXI. gs. sākumā Latvijā no 2500 muižām saglabājušās aptuveni 100 muižu kungu mājas.

Skat. arī: agrārā saimniecība antīkajā pasaulē, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, lēņa muiža, mācītājmuiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, bruņinieku muiža, muižu redukcija Vidzemē, gruntskundzība, muižas policija, majorāts, minorāts, muižatlikums, muižas ļaudis, muižniecība

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.
  • Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
  • Šterns Indriķis. Vasaļu muižu sākumi viduslaiku Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 130.-171. lpp.
  • Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 252 lpp. ISBN 9984-9286-9-1
  • Zilgalvis Jānis. Vecgulbenes muiža: viens no fon Volfu dzimtas īpašumiem Vidzemē. - Rīga, 2011.
  • Liepiņa Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gadsimta pirmajā pusē. - Zinātne: Rīga, 1983., 208 lpp.
  • Buks Artis. Kā ārstēja muižu laikos. // Medicus bonus. Nr.25., augusts un septembris, 2016., 78.-81. lpp.
  • Strods H. Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795-1861. - Zinātne: Rīga, 1987., 239. lpp.
  • Lancmanis Imants. Vidzemes muižu arhitektūra. - Rundāles pils muzejs, 2015., 349 lpp.
  • Auns Muntis. Ēdoles muižas iedzīvotāji 1797. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr2., – 43.–55. lpp.
  • Zilgalvis Jānis. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr1., - 24.-38. lpp.
  • Dišlere I., Ozola A. Muižas laikmetu griežos : 1900-1939 (Gueter in der Wendezeit : 1900-1939) - Tukuma muzejs: Tukums, 2016., ISBN 978-9934-8463-6-6
  • Ozola Agrita. Muižu stāsti : izstādes katalogs. - Tukuma muzejs: Tukums, 2009., ISBN 978-9934-8036-1-1
  • Ļūļa Ž. Par muižu apbūves centru kompozīcijas paņēmieniem Latvijas teritorijā. // Vasiļjevs J. (atb. red.). Latvijas PSR arhitektūras mantojums. I sējums. Rīga, 1958. 115.-138.lpp.
  • Zilgalvis J. Mācītājmuižas Latvijā. Arhitektūra un kultūrvēsturiskās norises. - Rīga, 2002.
  • Lancmanis I. Latvijas kultūrainava – vācbaltiskais, baltiskais, latviskais. // Literatūra Māksla. Mēs, 1994, 4. novembris, Nr.41.
  • Līne I. Muiža Latvijas laukos. // Lauku Dzīve, 1989, Nr.1, 18.lpp.
  • Spārītis O. Muiža – materiālās kultūras aspekts. // Kultūras Avīze, 1993, Nr.7, 22.-28.lpp.
  • Zilgalvis J. Muižu arhitektūra Latgalē 19.gs. otrajā pusē – 20.gs. sākumā. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.3, 50.-61.lpp.
  • Zilgalvis J. Jauni materiāli par Latgales muižu arhitektūru nesenā pagātnē. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.5, 54.-63.lpp.
  • Zilgalvis J. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, Nr.1, 24.-38.lpp.
  • Lancmanis I. Agonija Cērkstē. // Māksla Plus, 2006., Nr.3., 36.-41. lpp.
  • Lancmanis I. Jaunlaicenes muiža jeb atalgotais tikums. // Māksla Plus, 2000., aprīlis/maijs, 6.-9. lpp.
  • Lancmanis I. Aizupes muiža, neparasta vieta. // Māksla Plus, 2005, Nr.2., 41.-47. lpp.
  • Lancmanis I. Lielo namu, bagāto un dižciltīgo kungu parastā greznība… // Māksla Plus, 1997., Nr.3., 64.-66. lpp.
  • Dunsdorfs E. Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas: 1624-1654. - Rīga, 1935.
  • Buks A. Kā veselību sargāja muižu laikos. // Medicus bonus, Nr.26., 2016., 78.-81. lpp.
  • Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)
  • Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. / Hrsg.: Heinrich von Hagemeister – Frantzen: Riga, 1837

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Muiža&oldid=73588"