Atšķirības starp "LSPR armija" versijām
m |
m |
||
(17 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Padomju Latvijas armija''' (kr. ''Aрмия Cоветской Латвии'') - [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|LSPR]] bruņotie spēki 1919. gadā. Izveidoti [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara ]] laikā 1919. gada 5. janvārī ar [[Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome|KSFPR Revolucionārās kara padomes]] lēmumu no [[Sarkanā Armija|Sarkanās armijas]] "Latvijas grupas" kā KSFPR bruņoto spēku sastāvdaļa (armijas pavēlnieks bija [[KSFPR]] bruņoto spēku virspavēlnieks [[Vācietis Jukums|J.Vācietis]]) pulkveža [[Avens Pēteris|Pētera Avena]] un tā štāba priekšnieka Maigura (to nomainīja Lerhe) vadībā.<ref>Из протокола заседания Реввоенсовета Республики о создании армии Советской Латвии. гор. Серпухов, 4 января 1919 г. (..) Реввоенсовет Республики постановляет: создать армию Советской Латвии [из] двух дивизий: нынешней 1-й советской латышской стрелковой дивизии и 2-й, формирующейся на основании существующих штатов. Главнокомандующий вооруженными силами Советской республики является вместе с тем командующим Латышской советской армией. Его помощником назначается нынешний начальник 1-й латышской дивизии т. Авен. (..) - ЦГАСА, ф. 6, on. 4, д. 44, л. 39. Копия.</ref> | '''Padomju Latvijas armija''' (kr. ''Aрмия Cоветской Латвии'') - [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|LSPR]] bruņotie spēki 1919. gadā. Izveidoti [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara ]] laikā 1919. gada 5. janvārī ar [[Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome|KSFPR Revolucionārās kara padomes]] lēmumu no [[Sarkanā Armija|Sarkanās armijas]] "Latvijas grupas" kā KSFPR bruņoto spēku sastāvdaļa (armijas pavēlnieks bija [[KSFPR]] bruņoto spēku virspavēlnieks [[Vācietis Jukums|J.Vācietis]]) pulkveža [[Avens Pēteris|Pētera Avena]] un tā štāba priekšnieka Maigura (to nomainīja Lerhe) vadībā.<ref>Из протокола заседания Реввоенсовета Республики о создании армии Советской Латвии. гор. Серпухов, 4 января 1919 г. (..) Реввоенсовет Республики постановляет: создать армию Советской Латвии [из] двух дивизий: нынешней 1-й советской латышской стрелковой дивизии и 2-й, формирующейся на основании существующих штатов. Главнокомандующий вооруженными силами Советской республики является вместе с тем командующим Латышской советской армией. Его помощником назначается нынешний начальник 1-й латышской дивизии т. Авен. (..) - ЦГАСА, ф. 6, on. 4, д. 44, л. 39. Копия.</ref> | ||
− | Armiju vadīja [[Padomju Latvijas armijas Revolucionārā kara padome]] (4-6 locekļi) ar valdības priekšsēdētāja biedru kā priekšsēdētāju un kara komisāru un armijas komandieri kā tā vietniekiem | + | Armiju vadīja [[Padomju Latvijas armijas Revolucionārā kara padome]] (4-6 locekļi) ar valdības priekšsēdētāja biedru kā priekšsēdētāju un kara komisāru un armijas komandieri kā tā vietniekiem. Operatīvos jautājumus izlēma armijas komandieris saziņā ar attiecīgajām padomēm un komisāriem. Armijas komandieri iecēla un atcēla padomju valdība, kara padomes locekļu kandidātus izraudzījās armijas partijas nodaļa vai komiteja saskaņā ar partijas CK, tā iecēla arī karaspēka daļu tribunālus. Armijas pakļautība bija decentralizēta, un tās darbību kontrolēja virkne dažādu iestāžu: 1) Latvijas kara komisārs K.Pētersons, 2) [[Padomju Latvijas armijas Revolucionārā kara padome|Revolucionārā kara padome]], 3) Strēlnieku izpildu komiteja ([[Iskolastrels]]), 4) divīzijas kara padome, 5) no Krievijas atsūtīto komisāru institūcija, 6) komitejas līdz rotas līmenim, 7) pašu komandējošais personāls. Bez tam pastāvēja virkne palīgdienestu, kā arī Kara kontroles nodaļa, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu, kā arī "idejiski neuzticamu" elementu atsijāšanu.. |
Armijas virpavēlnieki: | Armijas virpavēlnieki: | ||
15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
# Kreisā grupa: Internacionālā divīzijas (kom. Okulovs) 39., 42., 47. pulki, 20. haubiču baterija, 48. lauka (''линейная'') baterija. | # Kreisā grupa: Internacionālā divīzijas (kom. Okulovs) 39., 42., 47. pulki, 20. haubiču baterija, 48. lauka (''линейная'') baterija. | ||
# Rezerve: 9. latviešu strēlnieku pulks, 60. Internacionālā pulka 1. rota, 1. strēlnieku divīzijas sakaru bataljons, 3. vieglās artilērijas divizions, Internacionālās divīzijas inženieru bataljons. | # Rezerve: 9. latviešu strēlnieku pulks, 60. Internacionālā pulka 1. rota, 1. strēlnieku divīzijas sakaru bataljons, 3. vieglās artilērijas divizions, Internacionālās divīzijas inženieru bataljons. | ||
− | Ne visas latviešu strēlnieku vienības tajā laikā aradās mūsdienu Latvijas teritorijā - daudzas bija citās frontēs | + | Ne visas latviešu strēlnieku vienības tajā laikā aradās mūsdienu Latvijas teritorijā - daudzas bija citās pilsoņu kara frontēs. Janvārī armijas sastāvā iekļauta arī 2. Novgorodas divīzija, 25.02.1919. Viskrievijas Galvenais štābs deva rīkojumu sūtīt uz šejieni latviešus no visām citām Sarkanās armijas daļām. Tā 13. Liepājas pulks no no KPFSR 3. armijas un 6. latviešu artilērijas baterija no 5. armijas ieradās tikai februāra beigās, bet no 5. latviešu strēlnieku pulka Latvijā atradās tikai viens bataljons (pilnībā pulku par jaunu saformēja Rīgā no brīvprātīgajiem, kuru bija vairāk, nekā nepieciešamās personālsastāva vakances). 2. latviešu strēlnieku pulks, 1. un 8. artilērijas baterijas, divīzijas 1. haubiču baterija, 1. un 3. brigāžu štābi ieradās Daugavpilī 13. janvārī. 9. latviešu strēlnieku pulka otrais ešelons (359 vīri, 66 ložmetēji) ieradās janvāra beigās. latviešu divīzijas kavalērijas baterija ieradās 26. janvārī, 1. latviešu kavalērijas pulku (kom. Krišjānis) no 5. armijas sastāva atdalīja un ļāva doties uz Latviju 27. janvārī. Latviešu strēlnieku daļu pārvietošana uz Latviju un iekļaušana LSPR armijā tika pabeigta februāra sākumā. Latvijas teritorijā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem: aptuveni 5000 vīru (no Valmieras apkaimes vien 1000) janvārī;no 1. februāra līdz 1. martam brīvprātīgi armijā iestājās 7000 vīru, bet vēlāk izsludināta mobilizācija: uz 1. martu tajā bija 21 921 cilvēks (13 302 durkļi un 996 zobeni), bet 14. maijā karavīru skaits bija sasniedzis 105 000 vīru. |
− | * 1. divīziju izveidoja, pārdēvējot [[Latviešu strēlnieku padomju divīzija|Latviešu padomju strēlnieku divīziju]]: | + | |
− | ** 1. brigāde: 2., 3. un 10. (Saratovas | + | Armija tika papildināta un saformētas divas divīzijas (katrā divīzijā paredzēti 9 [[Pulks|pulki]], numurēti no 1-18, bez nosaukumiem, apvienoti 3 brigādēs, 1-2 artilērijas divizioni, jātnieku un speciālās daļas; 5. latviešu strēlnieku pulks palika Krievijā pulkv. Vācieša rīcībā). |
+ | * 1. divīziju izveidoja, pārdēvējot jau esošo [[Latviešu strēlnieku padomju divīzija|Latviešu padomju strēlnieku divīziju]]: | ||
+ | ** 1. brigāde: 2., 3. un 10. (Īpašais Saratovas latviešu strēlnieku pulks) strēlnieku pulki, [[Vitebskas latviešu kavalērijas pulks]], 2 latviešu kavalērijas eskadroni, dažas artilērijas [[baterija]]s; | ||
** 2. brigāde: 1., 4. un 6. strēlnieku pulks, 2 baterijas, [[bruņuvilciens]], 2 bruņuauto, 2. kavalērijas divizions; | ** 2. brigāde: 1., 4. un 6. strēlnieku pulks, 2 baterijas, [[bruņuvilciens]], 2 bruņuauto, 2. kavalērijas divizions; | ||
− | ** 3. brigāde: 7. 8. un 9. strēlnieku pulks, dažas baterijas un bruņuauto. | + | ** 3. brigāde: 7. 8. un 9. strēlnieku pulks, dažas baterijas un bruņuauto; |
− | * 2. divīziju | + | ** 3. atsevišķais kavalērijas divizions, 1. kavalērijas pulks; |
+ | * 2. divīziju (štābs Daugavpilī, lielākā daļa virsnieku no izformētās Internacionālās divīzijas štāba) sāka veidot jau janvāra beigās, komplektējot no jauna: 39., 41., 47. un 60. pulks tika pārdēvēti par 12., 11., 14. un 17. latviešu strēlnieku pulku (kopā tikai 3 700 karavīru, brīvprātīgos sūtīja 1. divīzijas papildināšanai Valkas frontē, tāpēc daļas visu pavasari tika papildinātas mobilizācijas ceļā). 13. pulkā (bij. 1. Liepājas) ieskaitīja [[VĀK]] Pleskavas pulka karavīrus, 15., 16. un 18. pulkus formēja pilnīgi no jauna Rēzeknē, Rīgā un Jelgavā (15. pulku izveidoja no D.Estas vadītās Viļānu partizānu vienības, 16. pulku no daļas 5. pulka virsniekiem, tiem uzņemoties vadību pār Ventspils un Talsu apkaimes iedzīvotāju izveidotā 1. Kurzemes revolucionārās apsardzības pulka 394 vīriem un pulku papildinot mobilizācijas ceļā), 10. pulku izveidoja, par pamatu ņemot Īpašā Saratovas latviešu strēlnieku pulka atliekas (185 vīri). | ||
+ | ** 1. brigāde: 10. latviešu strēlnieku pulks, 11. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 37. pulks, marta kaujās iznīcināts, un tā nosaukumu aprīlī saņēma Rīgas strādnieku pulks), 12. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 39. pulks); | ||
+ | ** 2. brigāde: 13. latviešu strēlnieku pulks, 14. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 41. pulks), 15. latgaļu strēlnieku pulks, 1. haubiču baterija; | ||
+ | ** 3. brigāde: 16., 17., 18. latviešu strēlnieku pulki (17. pulks, ko saformēja no mazskaitlīgā 6. robežapsardzes pulka, februāra sākumā devās uz fronti, kur tika sakauts un izklīda - vienību nācās formēt no jauna no Rīgas kara nodaļas pulka). | ||
+ | ** pilnībā nonekomplektēti izformētās Internacionālās divīzijas apgādes daļa, sakaru bataljons un inženieru bataljons, 2. kavalērijas pulks. | ||
Papildus: | Papildus: | ||
* 3 [[kavalērija]]s [[Divizions|divizioni]] | * 3 [[kavalērija]]s [[Divizions|divizioni]] | ||
29. rindiņa: | 36. rindiņa: | ||
* Sapieru bataljons | * Sapieru bataljons | ||
* [[Padomju Latvijas kara flotile]] | * [[Padomju Latvijas kara flotile]] | ||
− | |||
− | |||
− | |||
− | Uz 15. maiju armijā dienēja 45 317 cilvēku (26 480 durkļi un 1867 zobeni). 1919. gada pirmajos septiņos mēnešos dezertējuši 2519 cilvēki, 839 reģistrēti kā bez vēsts pazuduši. Bez tam maijā LSPR armijas sastāvā iekļauta Lietuvas strēlnieku divīzija, jūnijā - Marienburgas (Alūksnes) grupa. | + | 13. janvārī tika izveidots [[padomju Latvijas Kara un jūras lietu tautas komisariāts]] (priekš. K.Pētersons, vietn. J.Tomaševičs), kas bez visa cita sāka gatavot mobilizācijas sistēmu. Janvāra beigās sāka formēt apsardzības rotas lielākajās pilsētās (4 Rīgā, 2 Jelgavā, Daugavgrīvā un Daugavpilī, pa 1 Valkā, Cēsīs, Valmierā un FJaunjelgavā), kuras kalpoja arī kā rezerves apmācības vienības, asargāja stratēģiskas nozīmes objektus. Tukumā, Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī un Jelgavā tika ierīkotas ieroču darbnīcas bruņojuma remontam. Atšķirībā no ierindniekiem un virsniekiem, kur janvārī un februārī brīvprātīgo pietika, bija izteikts ārstu trūkums (to vidū brīvprātīgo bija ļoti maz), tāpēc 31. janvārī tika izsludināta ārstu un ārstu palīgu mobilizācija armijā. 15. februārī no Krievijas saņēma 15 000 Japānā ražotas šautenes un 15 000 mundieru komplektus, kas ļāva sagatavot mobilizāciju. Tā kā brīvprātīgo pieplūdums visai ātri beidzās, jo "strādnieku pamatmasa: zemnieki, rentnieki, amatnieki u.c. sīkburžuāzijas pārstāvji, kaut arī simpatizēja padomju varai, nebija tik apzinīgi, lai bez kādas piespiešanas pēc partijas aicinājuma stātos sociālistiskās tēvzemes aizstāvju rindās"<ref>Зиле А.Я. Организация и строительство армии советской Латвии в 1919 г. // Latvijas Valsts Universitātes Zinātniskie Raksti. 61. sējums. Исторические науки. 4. izlaidums - Rīga, 1965. - 158. lpp.</ref>, 24. februārī tika izsludināta 1896., 1895., 1894. un 1893. gados dzimušo mobilizācija, ģenerāļus iesauca līdz 60 gadu vecumam, štāba virsniekus līdz 55 gadu, lauka virsniekus līdz 50 gadu vecumam (10. martā izsludināja 18-40 gadus veco kavalēristu mobilizāciju, 12. martā sāka iesaukt no 1884. gada dzimušos kara dienestam padotos vīriešus: no 10.-27. martam mobilizēja 879 virsniekus un 333 kara ierēdņus, 124 ārstus un 20 819 kareivjus). Marta vidū armijā bija 50 000 vīru (~20 000 durkļu), no kuriem 270 km garajā ziemeļu frontē un tikpat garajā rietumu frontē atradās 10 000-15 000 vīru ar 50 lielgabaliem, 270 ložmetējiem, 7 bruņotajiem automobiļiem, 9 lidmašīnām un 2 bruņotajiem vilcieniem.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 405.-406. lpp.</ref> Uz 15. maiju armijā dienēja 45 317 cilvēku (26 480 durkļi un 1867 zobeni). 1919. gada pirmajos septiņos mēnešos dezertējuši 2519 cilvēki, 839 reģistrēti kā bez vēsts pazuduši. Bez tam maijā LSPR armijas sastāvā iekļauta Lietuvas strēlnieku divīzija, jūnijā - Marienburgas (Alūksnes) grupa. |
− | 1919. gada 7. jūnijā LSPR armija tika likvidēta un tās daļas iekļautas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] Rietumu frontes 15. armijā (3. atsevišķā Petrogradas brigāde, 3. divīzijas 2. brigāde, 4. divīzijas 2. brigāde, jātnieku divizions - 6620 karavīri, 370 jātnieki, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 4 bruņotie vilcieni), | + | 1919. gada martā [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardze]] (t.s. landesvērs) vairākās kaujās sagrāva LSPR armiju Kurzemes frontē, un izdzina to no Kurzemes un Zemgales. Pēc Rīgas krišanas 22. maijā, LSPR armija savas kaujasspējas bija zaudējusi un atkāpās uz Latgali, atstājot Vidzemi bez pretošanās. 1919. gada 7. jūnijā LSPR armija tika likvidēta un tās daļas iekļautas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] Rietumu frontes 15. armijā (3. atsevišķā Petrogradas brigāde, 3. divīzijas 2. brigāde, 4. divīzijas 2. brigāde, jātnieku divizions - 6620 karavīri, 370 jātnieki, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 4 bruņotie vilcieni). [[Cēsu kaujas]] starp Latvijas zemessardzi un Igaunijas armiju ļāva LSPR armijai pārformēties un nostiprināties Latgalē, cenšoties to noturēt pret jaunizveidoto [[Latvijas armija|Latvijas armiju]]. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
48. rindiņa: | 52. rindiņa: | ||
Attēls:Sarkanie_Riga_01_1919.jpg|ienākšana Rīgā (03.01.1919.) | Attēls:Sarkanie_Riga_01_1919.jpg|ienākšana Rīgā (03.01.1919.) | ||
Attēls:Strelnieki_Riga_01-1919.jpg|ienākšana Rīgā (03.01.1919.) | Attēls:Strelnieki_Riga_01-1919.jpg|ienākšana Rīgā (03.01.1919.) | ||
+ | Attēls:1_maijs_1919_3.jpg|1. maija parāde Rīgā | ||
Attēls:Sarkanie_Riga_01_05_1919.jpg|1. maija parāde Rīgā | Attēls:Sarkanie_Riga_01_05_1919.jpg|1. maija parāde Rīgā | ||
</gallery></center> | </gallery></center> |
Pašreizējā versija, 2018. gada 4. novembris, plkst. 20.22
Padomju Latvijas armija (kr. Aрмия Cоветской Латвии) - LSPR bruņotie spēki 1919. gadā. Izveidoti Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gada 5. janvārī ar KSFPR Revolucionārās kara padomes lēmumu no Sarkanās armijas "Latvijas grupas" kā KSFPR bruņoto spēku sastāvdaļa (armijas pavēlnieks bija KSFPR bruņoto spēku virspavēlnieks J.Vācietis) pulkveža Pētera Avena un tā štāba priekšnieka Maigura (to nomainīja Lerhe) vadībā.[1]
Armiju vadīja Padomju Latvijas armijas Revolucionārā kara padome (4-6 locekļi) ar valdības priekšsēdētāja biedru kā priekšsēdētāju un kara komisāru un armijas komandieri kā tā vietniekiem. Operatīvos jautājumus izlēma armijas komandieris saziņā ar attiecīgajām padomēm un komisāriem. Armijas komandieri iecēla un atcēla padomju valdība, kara padomes locekļu kandidātus izraudzījās armijas partijas nodaļa vai komiteja saskaņā ar partijas CK, tā iecēla arī karaspēka daļu tribunālus. Armijas pakļautība bija decentralizēta, un tās darbību kontrolēja virkne dažādu iestāžu: 1) Latvijas kara komisārs K.Pētersons, 2) Revolucionārā kara padome, 3) Strēlnieku izpildu komiteja (Iskolastrels), 4) divīzijas kara padome, 5) no Krievijas atsūtīto komisāru institūcija, 6) komitejas līdz rotas līmenim, 7) pašu komandējošais personāls. Bez tam pastāvēja virkne palīgdienestu, kā arī Kara kontroles nodaļa, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu, kā arī "idejiski neuzticamu" elementu atsijāšanu..
Armijas virpavēlnieki:
- pulkvedis J.Vācietis (06.01.1919.-10.03.1919.)
- P.Slavens (10.03.1919.-07.06.1919.)
Armijas komandieris:
- pulkvedis P.Avens (12.01.1919.-06.1919.)
Izveidošanas brīdī tā sastāvēja no 5 armijas grupām un rezerves:
- Labā grupa: 1. un 4. latviešu strēlnieku pulki, 2. kavalērijas divizions, 2. vieglās artilērijas diviziona 1. un 2. baterijas, 1. haubiču baterija, smagā baterija "G", 1. autovienība. Štābs Rīgā.
- Vidus grupa: 2. un 3. latviešu strēlnieku pulki, Īpašais pulks, vieglās artilērijas diviziona 1. un 2. baterija, 1. brigātes inženieru rota un 2. autovienība. Štābs Jelgavā.
- Valkas grupa (kādu laiku pakļauta Sarkanās Armijas VII armijas komandierim Vasiļjevam): 6., 7., 8. latviešu strēlnieku pulki, 1. strēlnieku divīzijas rezerves bataljons, 3. latviešu kavalērijas divizions. Komandieris Šteins, štābs Valkā.
- Kreisā grupa: Internacionālā divīzijas (kom. Okulovs) 39., 42., 47. pulki, 20. haubiču baterija, 48. lauka (линейная) baterija.
- Rezerve: 9. latviešu strēlnieku pulks, 60. Internacionālā pulka 1. rota, 1. strēlnieku divīzijas sakaru bataljons, 3. vieglās artilērijas divizions, Internacionālās divīzijas inženieru bataljons.
Ne visas latviešu strēlnieku vienības tajā laikā aradās mūsdienu Latvijas teritorijā - daudzas bija citās pilsoņu kara frontēs. Janvārī armijas sastāvā iekļauta arī 2. Novgorodas divīzija, 25.02.1919. Viskrievijas Galvenais štābs deva rīkojumu sūtīt uz šejieni latviešus no visām citām Sarkanās armijas daļām. Tā 13. Liepājas pulks no no KPFSR 3. armijas un 6. latviešu artilērijas baterija no 5. armijas ieradās tikai februāra beigās, bet no 5. latviešu strēlnieku pulka Latvijā atradās tikai viens bataljons (pilnībā pulku par jaunu saformēja Rīgā no brīvprātīgajiem, kuru bija vairāk, nekā nepieciešamās personālsastāva vakances). 2. latviešu strēlnieku pulks, 1. un 8. artilērijas baterijas, divīzijas 1. haubiču baterija, 1. un 3. brigāžu štābi ieradās Daugavpilī 13. janvārī. 9. latviešu strēlnieku pulka otrais ešelons (359 vīri, 66 ložmetēji) ieradās janvāra beigās. latviešu divīzijas kavalērijas baterija ieradās 26. janvārī, 1. latviešu kavalērijas pulku (kom. Krišjānis) no 5. armijas sastāva atdalīja un ļāva doties uz Latviju 27. janvārī. Latviešu strēlnieku daļu pārvietošana uz Latviju un iekļaušana LSPR armijā tika pabeigta februāra sākumā. Latvijas teritorijā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem: aptuveni 5000 vīru (no Valmieras apkaimes vien 1000) janvārī;no 1. februāra līdz 1. martam brīvprātīgi armijā iestājās 7000 vīru, bet vēlāk izsludināta mobilizācija: uz 1. martu tajā bija 21 921 cilvēks (13 302 durkļi un 996 zobeni), bet 14. maijā karavīru skaits bija sasniedzis 105 000 vīru.
Armija tika papildināta un saformētas divas divīzijas (katrā divīzijā paredzēti 9 pulki, numurēti no 1-18, bez nosaukumiem, apvienoti 3 brigādēs, 1-2 artilērijas divizioni, jātnieku un speciālās daļas; 5. latviešu strēlnieku pulks palika Krievijā pulkv. Vācieša rīcībā).
- 1. divīziju izveidoja, pārdēvējot jau esošo Latviešu padomju strēlnieku divīziju:
- 1. brigāde: 2., 3. un 10. (Īpašais Saratovas latviešu strēlnieku pulks) strēlnieku pulki, Vitebskas latviešu kavalērijas pulks, 2 latviešu kavalērijas eskadroni, dažas artilērijas baterijas;
- 2. brigāde: 1., 4. un 6. strēlnieku pulks, 2 baterijas, bruņuvilciens, 2 bruņuauto, 2. kavalērijas divizions;
- 3. brigāde: 7. 8. un 9. strēlnieku pulks, dažas baterijas un bruņuauto;
- 3. atsevišķais kavalērijas divizions, 1. kavalērijas pulks;
- 2. divīziju (štābs Daugavpilī, lielākā daļa virsnieku no izformētās Internacionālās divīzijas štāba) sāka veidot jau janvāra beigās, komplektējot no jauna: 39., 41., 47. un 60. pulks tika pārdēvēti par 12., 11., 14. un 17. latviešu strēlnieku pulku (kopā tikai 3 700 karavīru, brīvprātīgos sūtīja 1. divīzijas papildināšanai Valkas frontē, tāpēc daļas visu pavasari tika papildinātas mobilizācijas ceļā). 13. pulkā (bij. 1. Liepājas) ieskaitīja VĀK Pleskavas pulka karavīrus, 15., 16. un 18. pulkus formēja pilnīgi no jauna Rēzeknē, Rīgā un Jelgavā (15. pulku izveidoja no D.Estas vadītās Viļānu partizānu vienības, 16. pulku no daļas 5. pulka virsniekiem, tiem uzņemoties vadību pār Ventspils un Talsu apkaimes iedzīvotāju izveidotā 1. Kurzemes revolucionārās apsardzības pulka 394 vīriem un pulku papildinot mobilizācijas ceļā), 10. pulku izveidoja, par pamatu ņemot Īpašā Saratovas latviešu strēlnieku pulka atliekas (185 vīri).
- 1. brigāde: 10. latviešu strēlnieku pulks, 11. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 37. pulks, marta kaujās iznīcināts, un tā nosaukumu aprīlī saņēma Rīgas strādnieku pulks), 12. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 39. pulks);
- 2. brigāde: 13. latviešu strēlnieku pulks, 14. kājnieku pulks (bijušais Internacionālās divīzijas 41. pulks), 15. latgaļu strēlnieku pulks, 1. haubiču baterija;
- 3. brigāde: 16., 17., 18. latviešu strēlnieku pulki (17. pulks, ko saformēja no mazskaitlīgā 6. robežapsardzes pulka, februāra sākumā devās uz fronti, kur tika sakauts un izklīda - vienību nācās formēt no jauna no Rīgas kara nodaļas pulka).
- pilnībā nonekomplektēti izformētās Internacionālās divīzijas apgādes daļa, sakaru bataljons un inženieru bataljons, 2. kavalērijas pulks.
Papildus:
- 3 kavalērijas divizioni
- Bruņoto automobiļu nodaļa
- 2 bruņotie vilcieni
- Smagās artilērijas divizions (pārējās bij. artilērijas brigādes baterijas izvietotas pa pulkiem - martā kopā bija 52 lielgabali, maijā - 98)
- Aviācijas divizions (kom. R.Stukulis)
- Sapieru bataljons
- Padomju Latvijas kara flotile
13. janvārī tika izveidots padomju Latvijas Kara un jūras lietu tautas komisariāts (priekš. K.Pētersons, vietn. J.Tomaševičs), kas bez visa cita sāka gatavot mobilizācijas sistēmu. Janvāra beigās sāka formēt apsardzības rotas lielākajās pilsētās (4 Rīgā, 2 Jelgavā, Daugavgrīvā un Daugavpilī, pa 1 Valkā, Cēsīs, Valmierā un FJaunjelgavā), kuras kalpoja arī kā rezerves apmācības vienības, asargāja stratēģiskas nozīmes objektus. Tukumā, Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī un Jelgavā tika ierīkotas ieroču darbnīcas bruņojuma remontam. Atšķirībā no ierindniekiem un virsniekiem, kur janvārī un februārī brīvprātīgo pietika, bija izteikts ārstu trūkums (to vidū brīvprātīgo bija ļoti maz), tāpēc 31. janvārī tika izsludināta ārstu un ārstu palīgu mobilizācija armijā. 15. februārī no Krievijas saņēma 15 000 Japānā ražotas šautenes un 15 000 mundieru komplektus, kas ļāva sagatavot mobilizāciju. Tā kā brīvprātīgo pieplūdums visai ātri beidzās, jo "strādnieku pamatmasa: zemnieki, rentnieki, amatnieki u.c. sīkburžuāzijas pārstāvji, kaut arī simpatizēja padomju varai, nebija tik apzinīgi, lai bez kādas piespiešanas pēc partijas aicinājuma stātos sociālistiskās tēvzemes aizstāvju rindās"[2], 24. februārī tika izsludināta 1896., 1895., 1894. un 1893. gados dzimušo mobilizācija, ģenerāļus iesauca līdz 60 gadu vecumam, štāba virsniekus līdz 55 gadu, lauka virsniekus līdz 50 gadu vecumam (10. martā izsludināja 18-40 gadus veco kavalēristu mobilizāciju, 12. martā sāka iesaukt no 1884. gada dzimušos kara dienestam padotos vīriešus: no 10.-27. martam mobilizēja 879 virsniekus un 333 kara ierēdņus, 124 ārstus un 20 819 kareivjus). Marta vidū armijā bija 50 000 vīru (~20 000 durkļu), no kuriem 270 km garajā ziemeļu frontē un tikpat garajā rietumu frontē atradās 10 000-15 000 vīru ar 50 lielgabaliem, 270 ložmetējiem, 7 bruņotajiem automobiļiem, 9 lidmašīnām un 2 bruņotajiem vilcieniem.[3] Uz 15. maiju armijā dienēja 45 317 cilvēku (26 480 durkļi un 1867 zobeni). 1919. gada pirmajos septiņos mēnešos dezertējuši 2519 cilvēki, 839 reģistrēti kā bez vēsts pazuduši. Bez tam maijā LSPR armijas sastāvā iekļauta Lietuvas strēlnieku divīzija, jūnijā - Marienburgas (Alūksnes) grupa.
1919. gada martā Latvijas zemessardze (t.s. landesvērs) vairākās kaujās sagrāva LSPR armiju Kurzemes frontē, un izdzina to no Kurzemes un Zemgales. Pēc Rīgas krišanas 22. maijā, LSPR armija savas kaujasspējas bija zaudējusi un atkāpās uz Latgali, atstājot Vidzemi bez pretošanās. 1919. gada 7. jūnijā LSPR armija tika likvidēta un tās daļas iekļautas Sarkanās armijas Rietumu frontes 15. armijā (3. atsevišķā Petrogradas brigāde, 3. divīzijas 2. brigāde, 4. divīzijas 2. brigāde, jātnieku divizions - 6620 karavīri, 370 jātnieki, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 4 bruņotie vilcieni). Cēsu kaujas starp Latvijas zemessardzi un Igaunijas armiju ļāva LSPR armijai pārformēties un nostiprināties Latgalē, cenšoties to noturēt pret jaunizveidoto Latvijas armiju.
Satura rādītājs
Atsauces un piezīmes
- ↑ Из протокола заседания Реввоенсовета Республики о создании армии Советской Латвии. гор. Серпухов, 4 января 1919 г. (..) Реввоенсовет Республики постановляет: создать армию Советской Латвии [из] двух дивизий: нынешней 1-й советской латышской стрелковой дивизии и 2-й, формирующейся на основании существующих штатов. Главнокомандующий вооруженными силами Советской республики является вместе с тем командующим Латышской советской армией. Его помощником назначается нынешний начальник 1-й латышской дивизии т. Авен. (..) - ЦГАСА, ф. 6, on. 4, д. 44, л. 39. Копия.
- ↑ Зиле А.Я. Организация и строительство армии советской Латвии в 1919 г. // Latvijas Valsts Universitātes Zinātniskie Raksti. 61. sējums. Исторические науки. 4. izlaidums - Rīga, 1965. - 158. lpp.
- ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 405.-406. lpp.
LSPR armijas virspavēlnieks J.Vācietis
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 137., 223.-224. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 379.-380. lpp.
- Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995.
- Drīzulis A., Krastiņš J. Cīņa par padomju varu Latvijā. 1917.-1920. - Rīga, 1967.
- Par Padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas. 1. sēj. - Rīga, 1958.; 2. sēj. - Rīga, 1959.
- Zīle A. Aust jauna diena. - Rīga, 1958.
- Peniķis M. Cīņas Baltijas valstīs: 1918. g. beigās un 1919. g. sākumā. // Militārais apskats. 1932., Nr.1., 23. lpp.
- Борьба за советскую власть в Прибалтике. - Москва, 1967
- Социалистическая Советская Республика Латвии 1919 г. и иностранная интервенция. т. 1 - Рига, 1959; т. 2 - Рига, 1960
- Янель К. От Пскова до Виндавы и обратно (1918-1919 гг.). Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике). // Война и революция. 1928, № 2.
- Зиле А.Я. Организация и строительство Армии Советской Латвии в 1919 г. // Уч. записки Латв. гос. университета им П.Стучки. т.61, Рига, 1965
- Кляцкин С.М. На защите Октября. Организация регулярной армии и милиционное строительство в Советской республике. 1917-1920. – Москва, 1965
- Фабрициус Я.Ф., Траванский A.B. Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике (ответ на статью К.Янэля) // Война и революция. 1928. №12
- Миллерс В.О. Создание советской государственности в Латвии. – Рига: Зинатне, 1967. – c. 223.
- Зиле А.Я. Организация и строительство армии советской Латвии в 1919 г. // Latvijas Valsts Universitātes Zinātniskie Raksti. 61. sējums. Исторические науки. 4. izlaidums - Rīga, 1965.