Atšķirības starp "Nestoriānisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Nestoriānisms''' (ķīn. 景教 - "gaismas mācība"; an ''nestorianism'', vc. ''Nestorianismus'', kr. ''несторианство'') – [[kristietība]]s virziens, dominēja Āzijā agrajos viduslaikos, līdz to izspieda [[islams]]. Kā atsevišķs strāvojums nošķirts un pasludināts par [[Herēze|herēzi]] 431. gadā, Trešajā, t.s. Efesas [[Koncils|koncilā]]. Mācības pamatā bija  Konstantinopoles [[patriarhs|patriarha]] Nestora (''Νεστόριος'', ap 380-450) koncepcija, ka Sv. Jaunava Marija dzemdēja Jēzu nevis no Svētā Gara, bet no cilvēka, un tikai pēc iedzimšanas zēnā iemiesojās Svētais Gars, padarot to par Kristu. Tāpēc Mariju jādēvē nevis par Dieva māti, bet Kristus māti. Tādējādi Kristū tika atzītas divas tā būtības: cilvēciskā un dievišķā, pie tam katra par sevi, nevis vienā, kā to mācīja ortodoksālā teoloģija. Starp abām Kristus dabām valda vienīgi akcidentāla vai morāla vienība. Līdz ar to uz dievišķo dabu neattiecas Kristus cilvēciskā rīcībā un ciešanas: neiespējami uzskatīt, ka „Dievs ir cietis”, vai „Dievs tika sists Krustā”, bet tikai Jēzus kā cilvēks cieta, un tikai cilvēks tika sists krustā, ne Dievs.. Paši nestoriāņi atvasināja savu tradīciju no apustuļa Toma.
+
'''Nestoriānisms''' (an ''nestorianism''; vc. ''Nestorianismus''; kr. ''несторианство''; ķīn. 景教 - "gaismas mācība") – [[kristietība]]s virziens, dominēja Āzijā agrajos viduslaikos, līdz to izspieda [[islams]]. Kā atsevišķs strāvojums nošķirts un pasludināts par [[Herēze|herēzi]] 431. gadā, Trešajā, t.s. Efesas [[Koncils|koncilā]]. Mācības pamatā bija  Konstantinopoles [[patriarhs|patriarha]] Nestora (''Νεστόριος'', ap 380-450) koncepcija, ka Sv. Jaunava Marija dzemdēja Jēzu nevis no Svētā Gara, bet no cilvēka, un tikai pēc iedzimšanas zēnā iemiesojās Svētais Gars, padarot to par Kristu. Tāpēc Mariju jādēvē nevis par Dieva māti, bet Kristus māti. Tādējādi Kristū tika atzītas divas tā būtības: cilvēciskā un dievišķā, pie tam katra par sevi, nevis vienā, kā to mācīja ortodoksālā teoloģija. Starp abām Kristus dabām valda vienīgi akcidentāla vai morāla vienība. Līdz ar to uz dievišķo dabu neattiecas Kristus cilvēciskā rīcībā un ciešanas: neiespējami uzskatīt, ka „Dievs ir cietis”, vai „Dievs tika sists Krustā”, bet tikai Jēzus kā cilvēks cieta, un tikai cilvēks tika sists krustā, ne Dievs. Paši nestoriāņi atvasināja savu tradīciju no apustuļa Toma.
  
−
Represiju dēļ lielākā daļa nestoriāņu emigrēja no [[Bizantija]]s uz Persiju, izklīstot tālāk pa visu Centrālāziju. 499. gada [[Koncils|koncilā]] izsludināja atdalīšanos no Konstantinopoles Baznīcas un izveidoja savu [[Patriarhāts|patriarhātu]] ar [[Patriarhs|patriarha]] rezidenci Seleikija-Ktesifonā (Bagdādē). XV gs. Kiprā izveidoja [[Ūnija|ūniju]] ar [[Romas Katoļu Baznīca|Romas Katoļu Baznīcu]] (jau gadsimta beigās Kipras diecēze, kad salu ieņēma Venēcija, pilnībā pieņēma latīņu rituālu). Lielākā daļa [[Mezopotāmija]]s nestoriāņi ūniju ar katoļiem pieņēma XVI gs. vidū. Pirmais t.s. ''haldiešu Baznīcas'' [[patriarhs]] bija Sulaka, Rabana Hormidzas (netālu no Alkošas) [[Klosteris|klostera]] [[igumens]].
+
Represiju dēļ lielākā daļa nestoriāņu emigrēja no [[Bizantija]]s uz Persiju, izklīstot tālāk pa visu Centrālāziju. 499. gada [[Koncils|koncilā]] izsludināja atdalīšanos no Konstantinopoles Baznīcas un izveidoja savu [[Patriarhāts|patriarhātu]] ar [[Patriarhs|patriarha]] rezidenci Seleikija-Ktesifonā (Bagdādē). Izplatījās Cetrālāzijā un Ķīnā, pirms [[islama iekarojumi]]em veidojot lielāko kristietības anklāvu pasaulē. XV gs. Kiprā izveidoja [[Ūnija|ūniju]] ar [[Romas Katoļu Baznīca|Romas Katoļu Baznīcu]] (jau gadsimta beigās Kipras diecēze, kad salu ieņēma Venēcija, pilnībā pieņēma latīņu rituālu). Lielākā daļa [[Mezopotāmija]]s nestoriāņi ūniju ar katoļiem pieņēma XVI gs. vidū.
  
−
Mūsdienās nestoriāņus-uniātus dēvē par '''Haldiešu Baznīcu''' (no gr. ''Χαλδαίοι'' - ''chaldaioi''; asīr. ''kaldu''; dažkārt dēvēta arī par haldiešu, austrumsīriešu, sīriešu, persiešu rituāla [[katoļi]]em). To kopienas sastopamas Irānā (apt. 10 000), Irākā (apt. 400 000), Turcijā (apt. 6000), Libānā (apt. 3000) un ASV (apt. 50 000). [[Liturģija]]s valoda - vecasīriešu. Rituāls saglabāts no nestoriāņiem, savukārt teorētiskajos pamatpostulātos nav atšķirības no Katoļu baznīcas. Organizatoriskajā ziņā autonoma Baznīca. Lieto [[Gregora kalendārs|Gregora kalendāru]].
+
Mūsdienās nestoriāņus-uniātus dēvē par '''Haldiešu Baznīcu''' (no gr. ''Χαλδαίοι'' - ''chaldaioi''; asīr. ''kaldu''; dažkārt dēvēta arī par haldiešu, austrumsīriešu, sīriešu, persiešu rituāla [[katoļi]]em). To kopienas sastopamas Irānā (apt. 10 000), Irākā (apt. 400 000), Turcijā (apt. 6000), Libānā (apt. 3000) un ASV (apt. 50 000). [[Liturģija]]s valoda - vecasīriešu. Rituāls saglabāts no nestoriāņiem, savukārt teorētiskajos pamatpostulātos nav atšķirības no Katoļu baznīcas. Organizatoriskajā ziņā autonoma Baznīca. Lieto [[Gregora kalendārs|Gregora kalendāru]].
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====

Pašreizējā versija, 2016. gada 1. maijs, plkst. 05.53

Nestoriānisms (an nestorianism; vc. Nestorianismus; kr. несторианство; ķīn. 景教 - "gaismas mācība") – kristietības virziens, dominēja Āzijā agrajos viduslaikos, līdz to izspieda islams. Kā atsevišķs strāvojums nošķirts un pasludināts par herēzi 431. gadā, Trešajā, t.s. Efesas koncilā. Mācības pamatā bija Konstantinopoles patriarha Nestora (Νεστόριος, ap 380-450) koncepcija, ka Sv. Jaunava Marija dzemdēja Jēzu nevis no Svētā Gara, bet no cilvēka, un tikai pēc iedzimšanas zēnā iemiesojās Svētais Gars, padarot to par Kristu. Tāpēc Mariju jādēvē nevis par Dieva māti, bet Kristus māti. Tādējādi Kristū tika atzītas divas tā būtības: cilvēciskā un dievišķā, pie tam katra par sevi, nevis vienā, kā to mācīja ortodoksālā teoloģija. Starp abām Kristus dabām valda vienīgi akcidentāla vai morāla vienība. Līdz ar to uz dievišķo dabu neattiecas Kristus cilvēciskā rīcībā un ciešanas: neiespējami uzskatīt, ka „Dievs ir cietis”, vai „Dievs tika sists Krustā”, bet tikai Jēzus kā cilvēks cieta, un tikai cilvēks tika sists krustā, ne Dievs. Paši nestoriāņi atvasināja savu tradīciju no apustuļa Toma.

Represiju dēļ lielākā daļa nestoriāņu emigrēja no Bizantijas uz Persiju, izklīstot tālāk pa visu Centrālāziju. 499. gada koncilā izsludināja atdalīšanos no Konstantinopoles Baznīcas un izveidoja savu patriarhātu ar patriarha rezidenci Seleikija-Ktesifonā (Bagdādē). Izplatījās Cetrālāzijā un Ķīnā, pirms islama iekarojumiem veidojot lielāko kristietības anklāvu pasaulē. XV gs. Kiprā izveidoja ūniju ar Romas Katoļu Baznīcu (jau gadsimta beigās Kipras diecēze, kad salu ieņēma Venēcija, pilnībā pieņēma latīņu rituālu). Lielākā daļa Mezopotāmijas nestoriāņi ūniju ar katoļiem pieņēma XVI gs. vidū.

Mūsdienās nestoriāņus-uniātus dēvē par Haldiešu Baznīcu (no gr. Χαλδαίοι - chaldaioi; asīr. kaldu; dažkārt dēvēta arī par haldiešu, austrumsīriešu, sīriešu, persiešu rituāla katoļiem). To kopienas sastopamas Irānā (apt. 10 000), Irākā (apt. 400 000), Turcijā (apt. 6000), Libānā (apt. 3000) un ASV (apt. 50 000). Liturģijas valoda - vecasīriešu. Rituāls saglabāts no nestoriāņiem, savukārt teorētiskajos pamatpostulātos nav atšķirības no Katoļu baznīcas. Organizatoriskajā ziņā autonoma Baznīca. Lieto Gregora kalendāru.

Literatūra par šo tēmu

  • Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 336. lpp.
  • Baum W. Winkler, Dietmar W. The Church of the East: A Concise History. - Routledge: London, 2005. ISBN 0-415-29770-2
  • Stewart John. Nestorian missionary enterprise, the story of a church on fire. - T. & T. Clark: Edinburgh, 1928
  • Deeg M. The “Brilliant Teaching” – The Rise and Fall of ‘Nestorianism’ (Jingjiao) in Tang China // Japanese Religions. 31.2 (2006), pp. 91–110.
  • Jingjiao. The Church of the East in China and Central Asia. / Malek R., Hofrichter P. (eds.) - Steyler: Nettetal, 2006
  • Moule A.C. Christians in China before the year 1550. - N.Y., 1977.
  • Saeki Y. The Nestorian Monument in China. - SPCK: London, 1916
  • Sutеr Rufus. The words san-i-fen-shen in the inscription on the nestorian monument at Hsianfu.— Journal of American Oriental Society, 1938, vol. 58, № 2, p. 385.
  • Holm F.V. The nestorian monument in China. - Chicago, 1909
  • Badger George Percy. Nestorians and their Rituals. - London, 1852
  • Ludwig Ott. Grundriss der katholischen Dogmatik - (11. Auflage) Bonn, 2005. ISBN 3-936741-25-5
  • Pelliot Paul. L’Inscription Nestorienne de Si-Ngan-fu. / Italian School of East Asia Epigraphical Studies II, 1996
  • Кычанов Е.И. Сирийское несторианство в Китае и Центральной Азии. // Палестинский сборник 26(89). - Ленинград, 1978, с. 76–85.
  • Ломанов А.В. Раннехристианская проповедь в Китае. // Китайский благовестник. - Москва, 1999, № 1, с. 10–50.
  • Палладий (Кафаров), архимандрит. Старинные следы христианства в Китае по китайским источникам. - СПб, 1877 (переизд.: Китайский благовестник. М., 2001, № 1, с. 36–82).
  • Бартольд В.В. О христианстве в Туркестане в домонгольский период. / Сочинения. - Москва, 1964 б. Т. 2, ч. 2. С. 265-302.
  • Кычанов Е.И. Сирийское несторианство в Китае и Центральной Азии // Палестинский сборник, вып. 26 (89), Л., 1978, с. 76–85
  • Ломанов А.В. Христианство и китайская культура. — М.: Восточная литература, 2002.
  • Селезнёв Н. Уйгуры-христиане и их религиозно-историческая судьба. // Волшебная Гора, XI. С. 72–76.
  • Дворник Фрэнсис. Миссии греческой и западной церкви на Востоке в средние века. — В кн.: XIII Международный конгресс истор. наук, М., 1970, с. 2-3.
  • Кляшторный С.Г. Историко-культурное значение Суджинской надписи. — Проблемы востоковедения, 1959, № 5, с. 167.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nestoriānisms&oldid=61823"