Atšķirības starp "Ozols Voldemārs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauna lapa)
 
m
 
(98 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
[[Attēls:Ozols_Voldemars.jpg‎‎|right|thumb|200px|Voldemārs Ozols]]
+
[[Attēls:Ozols_Voldemars.jpg‎‎|right|thumb|200px|]]
−
'''Voldemārs Ozols'''  ({{Dat|1884|10|17|N}} - {{Dat|1949|7|12|N}}) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieks]], stratēģis, taktiķis, mititārais teorētiķis. Latvietis, kurš ir uzvilcis piecu armiju virsnieku formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes gaidījis nāvessodu un divas reizes bijis uz pašnāvības sliekšņa. Bet [[Latvija]]s vēsturē ir ierakstītas viņa plānotās Ziemassvētku, Juglas, Cēsu un pret [[Pāvels Bermonts|Bermontu]] vērstās kauju operācijas.
+
'''Voldemārs Oskars Edmunds Ozols'''  (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, [[ģenerālis]], mititārais teorētiķis, pedagogs.
  
−
'''Apbalvojumi:'''
+
Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vitebskas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvs, Ansis Ozols, bija ratiņdreimanis (vērpjamo ratiņu virpotājs), māte Trīne - bezzemniece, kalpone. Brālis [[Ozols Pēteris|Pēteris Ozols]]. 1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā. Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni). Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par  par stacijas priekšnieka palīgu un kantoristu. No 1903. gada [[LSDSP]] biedrs (partija dibinājās gadu vēlāk, bet tās domubiedru grupas darbojās jau pirms tam).  
−
[[Krievijas impērija]]s dienestā apbalvots ar 1., 2., 3., 4. šķiras sv. Staņislava ordeņiem, 2., 3., 4. šķiras sv. Annas ordeņiem, 5. šķiras sv. Vladimira ordeni, 4. šķiras sv. Jura ordeni. Latvijas armijas dienestā [[1921]]. gadā apbalvots ar 3. šķiras  [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] Nr 492 (par 1919. gada 31. marta kaujām pie Alsviķiem).
 
  
−
----
+
1904. gada 1. septembrī iestājies [[Krievijas impērija]]s armijā. Nosūtīts uz mācīties Viļņas [[Junkuru skola|junkuru skolā]] (''Виленское пехотное юнкерское училище - ВПЮУ''), kuru absolvējis 1907. gadā kā [[podporučiks]]. No 1907. līdz 1911. gadam dienējis 8. Maskavas [[Grenadieri|grenadieru]] pulkā (''8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк''), kas bija dislocēts Tverā, bet vasarās pie Maskavas. Izrādījis izcilas spējas, 24.03.1910. paaugstināts par [[praporščiks|praporščiku]], bet 1911. gadā nosūtīts studēt [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]] (''Императорская Николаевская военная академия'') – 1914. gada 15. maijā ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu absolvējis pilnu kursu kā 1. kategorijas abosolvents, [[štabskapitans]] (24.03.1914.). Viņa vārds iekalts akadēmijas izcilāko absolventu marmora plāksnē, kas izvietota goda vietā mācību iestādē pie centrālās sienas - izcilākās sekmes akadēmijas pastāvēšanas vēsturē.
−
Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Mogiļevas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Dienējis [[Krievijas impērija]]s, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijās. No 1922. gada lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli (ar kuru bija iepazinies un viens otru iemīlējuši vēl strēlnieku laikā). Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā. Aktīvi darbojās ''Veco latviešu strēlnieku biedrības'' padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Iestājies politiskajā partijā ''Darba savienība''. Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors.
+
 
 +
Pēc tam, kad Ozols atteicās no piedāvājuma palikt akadēmijā par pasniedzēju, ar rīkojumu Nr.12.1914. nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. Norīkots kā pastāvīgais virsnieks IV korpusa štābā (''дежурный офицер штаба 4-го армейского корпуса''), štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam Kaukāza frontes ģenerālštāba izlūkošanas daļas [[adjutants]] . Piedalījies korpusa kaujas operāciju vadīšanā Kaukāza frontē pret [[Osmāņu impērija]]s karaspēku. Organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības, vadīja to uzvaras pie Saračkamišas (11.1914.), Tanarizas, Bajazitagas, Bergra-Kalas, Latvadzadzinas vadījis Van-Dilmanas operāciju (05.04.1915. viņa vadībā armēņu zemessargi pārrāva Vanas aplenkumu un ieņēma pilsētu<ref>Национальный Архив Республики Армения, ф. 57, оп. 2, д. 81, п. 75. </ref>), bet īpašu atpazīstamību Ozols guva ar pārdrošu reidu dziļā Turcijas armijas aizmugurē līdz Erzerumai un atpakaļ. 1915. gada 31. oktobrī Ozols tika pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu, 01.11.1915. iecelts par vecāko adjutantu.
 +
 
 +
Pēc paša pieprasījuma pārcelts uz [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieku]] daļām – tā kā latviešu bataljonos nebija paredzēta neviena ģenerālštāba virsnieka vieta, Ozols atteicās no visām privilēģijām, pārejot ierindas dienestā. Ieskaitīts 5. bataljonā, 1916. gada 19. februārī pārcelts uz 8. Valmieras bataljonu. Kopš 1916. gada oktobra 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants, t.i. štāba priekšnieks (līdz 09.1917.). 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. No 02.04.1917. [[kapitans]]. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis [[Ziemassvētku kaujas]] operāciju, personīgi vadījis 53. Sibīrijas strēlnieku pulku pārrāvumā. 1917. gada janvārī pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] cietis no [[Vācijas impērija|vācu]] uzbrukuma ar kaujas gāzēm.
  
−
1932. gada 15. decembrī V.Ozols nodibināja [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša kara ordeņa kavalieru]] un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt, V.Ozolu apcietināja, pēc pusgada izraidīja no Latvijas.
+
1917. gada 29. martā ievēlēts par [[Iskolastrels|Iskolastrela]] (''Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja'') priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Kaujās pie Inčukalna smagi ievainots un evakuēts uz Pēterburgu ārstēties. Vērsās pie [[Krievijas Pagaidu valdība]]s ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgaliešu partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku [[Oktobra revolūcija|oktobra apvērsums]] Pēterburgā tam pielika punktu. Elza Stērste atmiņās min, ka šajā laikā šķīrušies V. Ozola un [[Vācietis Jukums|J. Vācieša]] ceļi, abiem nopietni sastrīdoties - Vācietis uzskatījis, ka strēlniekiem jāstājas lielinieku dienestā un jācīnās, lai nepieļautu carisma atgriešanos, savukārt Ozols pastāvējis uz to, ka jādodas mājās, lai izveidotu savu neatkarīgu valsti. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, tad Maskavā politikā neiesaistoties, 1918. gada martā pārcēlās uz Saratovu. Vasarā devās uz Vladivostoku, taču [[Krievijas pilsoņu karš]] viņu apturēja Permā, kur Ozols iztiku pelnījis Motorliha fabrikā kā strādnieks. 1918. gada 5. decembrī kopā ar brāli Pēteri (bijis Kolčaka armijā artilērijas baterijas komandieris) un virsnieku Nikolaju Tetermani devās uz Maskavu, tad caur Pētrogradu un Pleskavu, šķērsojot fronti, nonāca Igaunijā, no kurienes caur Ainažiem 26. decembrī ieradās Latvijā.  
  
−
1934. gada 6. maijā V.Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts. Tas bija 15. maija apvērsuma priekšvakars, un Ozola ierašanās fakts lieti noderēja tā rīkotājiem par ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras". V.Ozols tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā uz t.s. ''Kerenska likuma'' pamata, kad patvaļīgam beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem.  
+
Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt [[Baltijas landesvērs|Latvijas bruņotajos spēkos]], taču netika uzklausīts. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu jau personīgi [[Ulmanis Kārlis|K. Ulmanim]], taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani pēc [[Valters Miķelis|M.Valtera]] rīkojuma Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts, taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču 13. janvārī atkal arestēts.<ref>V.Ozola vēstule no cietuma Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.</ref> Informēts, ka tam esot piespriests nāvessods. Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika.<ref>Izmeklēšanas komisijas ziņojums Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.</ref> Tomēr V. Ozols tika uzsēdināts uz vācu palīgkuģa "Babilon" ar rīkojumu tā kapteinim "palaist gūstekņus uz jūras svabadībā". Kapteinis tomēr to neizdarīja, bet izsēdināja pasažierus Sāmsalā, kur tie tika internēti, tad pārvesti uz Tallinu, kur Ozols ievietots hospitālī, slims ar tīfu. Pēc ziņas, ka V. Ozols tomēr ir dzīvs, Latvijas pagaidu valdība devusi rīkojumu tās militārajam pārstāvim Igaunijā kapitanam [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitānam]] organizēt kara tiesu un panākt nāvessoda izpildi, taču par to uzzinājis V. Ozola bijušais studiju un dienesta biedrs, Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis [[Laidoners Juhans|Laidoners]], kurš  uzsākto procesu apturēja.  
  
−
1936. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas. Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos, bet pēc tam devās uz Spāniju, kur iestājās dienestā tās armijā. Pēc tam emigrējis uz Franciju. 1944. gadā amerikāņi viņu esot apcietinājuši, bet izglābusi PSRS reevakuācijas komisija, kas pavērusi iespēju viņam ar sievu un audžumeitiņu no Parīzes caur Marseļu, Odesu un Maskavu 1945. gada 22. jūlijā atgriezties Rīgā. Okupētajā Latvijā ([[LPSR]]), strādājis par pasniedzēju LU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. V.Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.
+
V. Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku pulkvežleitnanta pakāpē (Krievijas armijas pavēles par to nav, taču šī pakāpe Ozolam automātiski pienācās pēc izdienas laika jau 1917. gada rudenī). Pēc Ozola iniciatīvas 191. gada 31. martā ar pavēli Nr.1465 ģenerālis Laidoners uzdeva sākt organizēt no latviešu bēgļiem Igaunijas teritorijā militārās vienības, vēlāko [[Ziemeļlatvijas brigāde|Ziemeļļatvijas brigādi]]. Sākoties karadarbībai pie Apes, V. Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas armijas Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī [[Zemitāns Jorģis|Zemitāna]] vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzi]] Vidzemē (par kauju pie Alsviķiem 31. martā, kuru vadīja personīgi, apbalvots ar [[LkO]] III šķiru (Nr.492.). Pēc viņa plānotajām un vadītajām [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujām]], kurās Igaunijas armija uzbruka un sakāva Latvijas zemessardzi, Ozols atgriezies Igaunijā (spēkā bija aizliegums viņam kā "pretvalstiskam elementam" atrasties Latvijas teritorijā), kur jūlija sākumā tika komandēts uz Pleskavas apkārtnē operējošo [[Bulak-Balahoviča vienība|Bulak-Balahoviča vienību]] par tās štāba priekšnieku. Sākoties [[Bermontiāde]]i, oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija|bermontiešu]] uzbrukuma laikā, ģen. [[Radziņš Pēteris|P. Radziņam]] uzreiz ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Ozols izstrādāja operatīvos plānus un vadīja visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā. 1920. gada 18. maijā pulkvedis V. Ozols tika no Igaunijas armijas atvaļināts kā citas valsts pilsonis (pieņemt Igaunijas pilsonību atteicās, jo uzskatīja sevi par Latvijas pilsoni).
  
−
Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.
+
1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, 1922. gada vasarā demobilizējās. Pēc tam iztiku mēģinājis pelnīt kā lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu, taču neveiksmīgi. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā, no kuras atlaists 1929. gada 18. aprīlī. 1925. gadā kopā ar [[Balodis Kārlis|K. Balodi]] dibinājuši partiju [[Latvijas Darba savienība]]. Aktīvi darbojās ''Veco latviešu strēlnieku biedrības'' padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Lektors Tautas universitātē. Vairākkārt aizturēts un tiesāts (1932.). Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.), "Jaunā diena" (1922.-1934.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. Aizrāvies ar Spānijas vēsturi, tulkojis daiļliteratūru. 1932. gada 15. decembrī V. Ozols nodibināja [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša kara ordeņa kavalieru]] un brīvības cīnītāju [[Biedrība Leģions|biedrību "Leģions"]], kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt. 11. aprīlī  V. Ozolu apcietināja (pamatojoties uz Krievijas 1917. gada 2. augusta likumu, t.s. Kerenska likumu) un pēc pusgada turēšanas ieslodzījumā izraidīja uz mūžu no Latvijas uz Igauniju. 1934. gada 6. maijā V. Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts ar ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras draudiem". Aizturētais tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā, atkal uz t.s. ''Kerenska likuma'' pamata (šis likums ļāva ieslodzīt bez termiņa apejot tiesu, pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem). 1935. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas.  
  
−
'''Izglītība:'''
+
Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Šauļu apriņķa Bubju (''Bubiai'') muižā, kas piederējusi viņa draugam ģenerālim Kurkauskam. 1936. gada septembrī pārcēlās uz Parīzi. Ar bijušā diplomāta, arī no Latvijas izraidītā [[Cielēns Felikss|F. Cielēna]] un [[Ādlers Fridrihs|F. Ādlera]] palīdzību 22. novembrī devās uz Spānijas Republiku, kur V. Ozolu iecēla par brigādes [[Ģenerālis|ģenerāli]], īpašo stratēģisko padomnieku galvenā štāba operatīvajā daļā, tad aizmugures apmācību daļas priekšnieku. 1937. gada marta vidū uz pusgadu ieslodzīts aizdomās par sadarbību ar frankistiem. Pateicoties F. Cielēna pūliņiem atbrīvots, pārcēlies uz Franciju (28.04.1939. Latvijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atņēma V. Ozolam pavalstniecību).  
−
* vidusskolas pilns kurss
 
−
* 1907. gadā absolvējis Viļņas karaskolu.
 
−
* 1914. gadā ar izcilību absolvējis Pēterburgas Kara akadēmiju.
 
  
−
== Militārā karjera ==
+
1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā ''Rēsistance'', plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, organizējis militāro izlūkošanu sabiedroto labā. 7.11.1944. Francijas pretizlūkošanas dienests (DST) viņu esot apcietinājuši, bet it kā izglābusi PSRS reevakuācijas komisija. Līdz 17.05.1945. strādājis PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā, tad kopā ar sievu un audžumeitu Katrīnu caur Marseļu, Odesu un Maskavu 22. jūlijā ieradās Rīgā. Okupētajā Latvijā ([[LPSR]]), strādājis par pasniedzēju (kopš 1945. gada 1. septembra docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē, no 1946. gada 1. septembra pasniedzējs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bezpartejiskais. Sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.
  
−
* 1904. gadā iestājies [[Krievijas impērija]]s armijā. Uzreiz nosūtits uz mācīties Viļņas karaskolā.
+
Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.
−
* 1907. gadā kā [[praporščiks]] ieskaitīts 8. Maskavas [[Grenadieri|grenadieru]] pulkā.
 
−
* 1914. gadā, pēc Kara akadēmijas absolvēšanas nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā kā ģenerālštāba virsnieks. Vadījis kaujas operācijas Kaukāza frontē pret [[Osmaņu impērija]]s karaspēku. Izveidojis armēņu nacionālās armijas vienības (kam pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas valsts), vadījis Vanas un Erzerumas ieņemšanu (Erevānā, godinot V. Ozola devumu armēņu tautas brīvības labā, viņam uzcelts piemineklis).
 
−
* 1915. gadā pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, par 55. divizijas štāba priekšnieku.
 
−
* 1916. gadā pēc paša pieprasījuma pārcelts uz [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieku daļām]], kur dienēja 5. Zemgales un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonos. Decembrī iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis [[Ziemassvētku kaujas]] operāciju. 1917. gada janvārī pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] cietis no [[Vācijas impērija|vācu]] uzbrukuma ar kaujas gāzēm. Apbalvots un paaugstināts par apakšpulkvedi.
 
−
* 1917. gada agrā pavasarī ievēlēts par ''Iskolastrela'' (''Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja'') priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī amata atteicies. Atgriezies strēlnieku brigādē un vadīja [[Juglas kaujas]]. Pēc lielinieku [[Oktobra revolūcija|apvērsuma]] Pēterburgā oktobrī, demobilizējies.
 
−
* 1918. gadā šķērsoja fronti un atgriezies latvijā, bet, tā kā pats valdības galva [[Ulmanis Kārlis|Kārlis Ulmanis]] ne tikai atraidīja viņa pakalpojumus, bet pavēlēja arestēt viņu un izdot vāciešiem (kuri labi atcerējās Ozolu no Ziemassvētku un Juglas kaujām). [[Baltijas landesvērs|Landesvēristi]] Ozolu uzveda uz sava kuģa, kas devās uz Igauniju, lai tā apkalpe izmestu viņu jūrā. Taču, pateicoties kuģa kapteiņa žēlsirdībai, Ozols tika izsēdināts krastā Sāmsalā, kur viņu aizturēja igauņu robežsargi. Apcietinājumā viņš izslimoja tīfu. Tajā pašā laikā Latvijas kara tiesa, ko vadīja [[štābskapteinis]] (kuru Ulmanis bija iecēlis pulkveža kārtā, kaut tam nebija ne atbilstošas izglītības, ne nopelnu) [[Zemitāns Jorģis|Zemitāns]], V. Ozolam aizmuguriski piesprieda nošaušanu. V.Ozolu izglāba Igaunijas armijas virspavēlnieks [[Laidoners Juhans|Juhans Laidoners]], kurš viņu no mācību un dienesta laika atcerējās kā lielisku virsnieku un godīgu cilvēku. V.Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un uzreiz iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku. Pēc viņa rīkojuma un ar tiešu atbalstu tur sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas.
 
−
* 1919. gadā sākoties karadarbibai pie Apes, V.Ozols iecelts par apvienoto latviešu un igauņu spēku (Alūksnes grupas) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem, [[Landesvērs|landesvēru]] un [[Dzelzsdivizija|Dzelzsdiviziju]] Vidzemē. Pēc [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujām]] atgriezies Igaunijā (konflikts ar J.Zemitānu, Ziemeļlatvijas brigādes komandieri, kuru Ozols publiski dēvējis par intrigantu, iznireli un diletantu). Taču oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija|bermontiešu]] uzbrukuma dēļ (Ulmanis un Zemitāns bija devuši pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un nostiprināties Juglas pozīcijās), ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku.
 
−
* 1920. gada februārī, nespējot saprasties ar Ulmaņa valdību un tās iecelto armijas vadību, V. Ozols demobilizējās.
 
−
* 1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, vasarā demobilizējās.
 
−
* 1936. gadā iestājies Spānijas republikāņu armijā, kur V.Ozolu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par aizmugures spēku apmācības priekšnieku.
 
−
* 1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā ''Rēsistance'', plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, vadījis militāro izlūkošanu.
 
  
−
==== Vērtējumi presē - atkarībā no iekšpolitiskās situācijas ====
+
'''Apbalvojumi:''' (vislielāko skaitu militāro apbalvojumu saņēmušais Viļņas junkuru skolas absolvents<ref>[http://www.vrtu-vvkure.com/VPYU/VPYU_N-O.pdf Выпускники Виленского пехотного юнкерского училища (.pdf)]</ref>)
 +
* I, II, III (08.05.1914.) [[Sv. Staņislava ordenis]]
 +
* II, III, IV šķiras [[Annas ordenis|Sv. Annas ordenis]]
 +
* IV šķiras [[Sv. Vladimira ordenis]] ar zobeniem un banti (31.10.1917. pavēle Nr.848)
 +
* IV šķiras [[Sv. Jura ordenis]] (13.02.1917. pavēle Nr.161.; apstpr. 28.08.1917. - par [[Pirmās Ziemassvētku kaujas|Ziemassvētku kaujām]])<ref>Российский государственный военно-исторический архив, Ф.400. Оп.12. Д.27492. Л.182-196 (1917); Ф.409. Оп.1. п/с 164-669 (1911) - Приказ армии и флоту от 28.08.1917.: ОЗОЛ Вольдемар-Оскар Анжевич, кап. Ген. шт., ст. ад. шт. 2-й Латышской стр. бриг., 4 ст.</ref>
 +
* III šķiras  [[Lāčplēša Kara ordenis]] Nr.3./492. (par 31.03.1919. kauju pie Alsviķiem)
 +
* Igaunijas Brīvības krusts
  
−
* "Jaunākās Ziņas" 1919. gada 15. novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem: "Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis."
+
=== ===
−
* K.Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā "Brīvā Zeme" 1934. gada 12. aprīlī: "Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."
+
<center><gallery>
 +
Attēls:2_armenu_druzina.jpg|5. armēņu družīnas zemessargi
 +
Attēls:Armenian_troops_1915.jpg|armēņi aizstāv Vanas pilsētu
 +
Attēls:Ziemelnieku_virsnieki.jpg|Ozols u.c. virsnieki Cēsis, 06.06.1919.
 +
</gallery></center>
  
−
== Avoti ==
+
Skat. arī [[Voldemāra Ozola vēstule Ulmanim]]
  
−
* [http://www.historia.lv/alfabets/C/CE/cesu_kaujas/dok/1919.06.17.htm Vēstule pulkvedim Balodim]
+
==== ---- ====
 +
 
 +
{{atsauces}}
  
−
== Ieteicamā literatūra ==
+
==== Literatūra un avoti par šo tēmu ====
  
−
* Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Rīga, Medols, 1998.
+
* Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
−
* LVVA. Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - Rīga, Jāņa sēta, 1995., 383. lpp.
+
* Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
 +
* Daukšts B. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. - LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 120 lpp. ISBN 978-9984-45-541-9
 +
* Ķemzāns I. No zobena saule lēca jeb ieskats Voldemāra Ozola dzīvē. // Par Brīvību, par Tēvzemi. - LKF: Rīga, 1988.
 +
* Lielbārdis J., Latvju tautai ziedots mūžs. Leģionāra, ģenerālštāba atv. Pulkv.-ltn. Lāčplēša ordeņa kavaliera Voldemāra Ozola gaitas, cīņas un ciešanas. - autora izdevums: Rīga, 1933.
 +
* Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.
  
−
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
−
*[http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=7995&menu_left=LAIDIENS&PHPSESSID=299daecba3d2bcc10b5d72d3591d8d26 Heniņa A. grāmatas apraksts]
+
* [http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=7995&menu_left=LAIDIENS&PHPSESSID=299daecba3d2bcc10b5d72d3591d8d26 Heniņa A. grāmatas "Čiekurkalna Volda akselbantes" apraksts]
 +
* [http://www.historia.lv/alfabets/C/CE/cesu_kaujas/dok/1919.06.17.htm Vēstule pulkvedim Balodim]
 +
* [http://www.historia.lv/alfabets/B/BA/balodis_janis/memo/dievtur.htm Pulkv. V. Ozola iecelšana par operatīvās daļas priekšnieku // Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti]
 +
* [https://www.academia.edu/30609636/B%C5%ABtiska_liec%C4%ABba_par_1919._un_1940._gada_notikumiem_P._Ozola_1940._g._septembr%C4%AB_apcietin%C4%81jum%C4%81_sniegt%C4%81_liec%C4%ABba_In_Latvijas_Arh%C4%ABvi._1997._Nr._2_68._72._lpp Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.]
 +
----
 +
* [http://vivovoco.rsl.ru/VV/PAPERS/HISTORY/ARMENIAN.HTM Степанянц С.М. Сопротивление армян геноциду в годы первой мировой войны. // Новая и новейшая история. №1. 2007]
  
−
[[Kategorija:Latvija - ievērojamas personas]]
+
[[Kategorija:O]]

Pašreizējā versija, 2018. gada 20. oktobris, plkst. 08.34

Ozols Voldemars.jpg

Voldemārs Oskars Edmunds Ozols (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, ģenerālis, mititārais teorētiķis, pedagogs.

Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vitebskas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvs, Ansis Ozols, bija ratiņdreimanis (vērpjamo ratiņu virpotājs), māte Trīne - bezzemniece, kalpone. Brālis Pēteris Ozols. 1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā. Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni). Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par par stacijas priekšnieka palīgu un kantoristu. No 1903. gada LSDSP biedrs (partija dibinājās gadu vēlāk, bet tās domubiedru grupas darbojās jau pirms tam).

1904. gada 1. septembrī iestājies Krievijas impērijas armijā. Nosūtīts uz mācīties Viļņas junkuru skolā (Виленское пехотное юнкерское училище - ВПЮУ), kuru absolvējis 1907. gadā kā podporučiks. No 1907. līdz 1911. gadam dienējis 8. Maskavas grenadieru pulkā (8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк), kas bija dislocēts Tverā, bet vasarās pie Maskavas. Izrādījis izcilas spējas, 24.03.1910. paaugstināts par praporščiku, bet 1911. gadā nosūtīts studēt Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) – 1914. gada 15. maijā ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu absolvējis pilnu kursu kā 1. kategorijas abosolvents, štabskapitans (24.03.1914.). Viņa vārds iekalts akadēmijas izcilāko absolventu marmora plāksnē, kas izvietota goda vietā mācību iestādē pie centrālās sienas - izcilākās sekmes akadēmijas pastāvēšanas vēsturē.

Pēc tam, kad Ozols atteicās no piedāvājuma palikt akadēmijā par pasniedzēju, ar rīkojumu Nr.12.1914. nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. Norīkots kā pastāvīgais virsnieks IV korpusa štābā (дежурный офицер штаба 4-го армейского корпуса), štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam Kaukāza frontes ģenerālštāba izlūkošanas daļas adjutants . Piedalījies korpusa kaujas operāciju vadīšanā Kaukāza frontē pret Osmāņu impērijas karaspēku. Organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības, vadīja to uzvaras pie Saračkamišas (11.1914.), Tanarizas, Bajazitagas, Bergra-Kalas, Latvadzadzinas vadījis Van-Dilmanas operāciju (05.04.1915. viņa vadībā armēņu zemessargi pārrāva Vanas aplenkumu un ieņēma pilsētu[1]), bet īpašu atpazīstamību Ozols guva ar pārdrošu reidu dziļā Turcijas armijas aizmugurē līdz Erzerumai un atpakaļ. 1915. gada 31. oktobrī Ozols tika pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu, 01.11.1915. iecelts par vecāko adjutantu.

Pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām – tā kā latviešu bataljonos nebija paredzēta neviena ģenerālštāba virsnieka vieta, Ozols atteicās no visām privilēģijām, pārejot ierindas dienestā. Ieskaitīts 5. bataljonā, 1916. gada 19. februārī pārcelts uz 8. Valmieras bataljonu. Kopš 1916. gada oktobra 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants, t.i. štāba priekšnieks (līdz 09.1917.). 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. No 02.04.1917. kapitans. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis Ziemassvētku kaujas operāciju, personīgi vadījis 53. Sibīrijas strēlnieku pulku pārrāvumā. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna cietis no vācu uzbrukuma ar kaujas gāzēm.

1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Kaujās pie Inčukalna smagi ievainots un evakuēts uz Pēterburgu ārstēties. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgaliešu partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku oktobra apvērsums Pēterburgā tam pielika punktu. Elza Stērste atmiņās min, ka šajā laikā šķīrušies V. Ozola un J. Vācieša ceļi, abiem nopietni sastrīdoties - Vācietis uzskatījis, ka strēlniekiem jāstājas lielinieku dienestā un jācīnās, lai nepieļautu carisma atgriešanos, savukārt Ozols pastāvējis uz to, ka jādodas mājās, lai izveidotu savu neatkarīgu valsti. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, tad Maskavā politikā neiesaistoties, 1918. gada martā pārcēlās uz Saratovu. Vasarā devās uz Vladivostoku, taču Krievijas pilsoņu karš viņu apturēja Permā, kur Ozols iztiku pelnījis Motorliha fabrikā kā strādnieks. 1918. gada 5. decembrī kopā ar brāli Pēteri (bijis Kolčaka armijā artilērijas baterijas komandieris) un virsnieku Nikolaju Tetermani devās uz Maskavu, tad caur Pētrogradu un Pleskavu, šķērsojot fronti, nonāca Igaunijā, no kurienes caur Ainažiem 26. decembrī ieradās Latvijā.

Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas bruņotajos spēkos, taču netika uzklausīts. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu jau personīgi K. Ulmanim, taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani pēc M.Valtera rīkojuma Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts, taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču 13. janvārī atkal arestēts.[2] Informēts, ka tam esot piespriests nāvessods. Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika.[3] Tomēr V. Ozols tika uzsēdināts uz vācu palīgkuģa "Babilon" ar rīkojumu tā kapteinim "palaist gūstekņus uz jūras svabadībā". Kapteinis tomēr to neizdarīja, bet izsēdināja pasažierus Sāmsalā, kur tie tika internēti, tad pārvesti uz Tallinu, kur Ozols ievietots hospitālī, slims ar tīfu. Pēc ziņas, ka V. Ozols tomēr ir dzīvs, Latvijas pagaidu valdība devusi rīkojumu tās militārajam pārstāvim Igaunijā kapitanam J. Zemitānam organizēt kara tiesu un panākt nāvessoda izpildi, taču par to uzzinājis V. Ozola bijušais studiju un dienesta biedrs, Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners, kurš uzsākto procesu apturēja.

V. Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku pulkvežleitnanta pakāpē (Krievijas armijas pavēles par to nav, taču šī pakāpe Ozolam automātiski pienācās pēc izdienas laika jau 1917. gada rudenī). Pēc Ozola iniciatīvas 191. gada 31. martā ar pavēli Nr.1465 ģenerālis Laidoners uzdeva sākt organizēt no latviešu bēgļiem Igaunijas teritorijā militārās vienības, vēlāko Ziemeļļatvijas brigādi. Sākoties karadarbībai pie Apes, V. Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas armijas Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un Latvijas zemessardzi Vidzemē (par kauju pie Alsviķiem 31. martā, kuru vadīja personīgi, apbalvots ar LkO III šķiru (Nr.492.). Pēc viņa plānotajām un vadītajām Cēsu kaujām, kurās Igaunijas armija uzbruka un sakāva Latvijas zemessardzi, Ozols atgriezies Igaunijā (spēkā bija aizliegums viņam kā "pretvalstiskam elementam" atrasties Latvijas teritorijā), kur jūlija sākumā tika komandēts uz Pleskavas apkārtnē operējošo Bulak-Balahoviča vienību par tās štāba priekšnieku. Sākoties Bermontiādei, oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē bermontiešu uzbrukuma laikā, ģen. P. Radziņam uzreiz ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Ozols izstrādāja operatīvos plānus un vadīja visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā. 1920. gada 18. maijā pulkvedis V. Ozols tika no Igaunijas armijas atvaļināts kā citas valsts pilsonis (pieņemt Igaunijas pilsonību atteicās, jo uzskatīja sevi par Latvijas pilsoni).

1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, 1922. gada vasarā demobilizējās. Pēc tam iztiku mēģinājis pelnīt kā lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu, taču neveiksmīgi. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā, no kuras atlaists 1929. gada 18. aprīlī. 1925. gadā kopā ar K. Balodi dibinājuši partiju Latvijas Darba savienība. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Lektors Tautas universitātē. Vairākkārt aizturēts un tiesāts (1932.). Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.), "Jaunā diena" (1922.-1934.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. Aizrāvies ar Spānijas vēsturi, tulkojis daiļliteratūru. 1932. gada 15. decembrī V. Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt. 11. aprīlī V. Ozolu apcietināja (pamatojoties uz Krievijas 1917. gada 2. augusta likumu, t.s. Kerenska likumu) un pēc pusgada turēšanas ieslodzījumā izraidīja uz mūžu no Latvijas uz Igauniju. 1934. gada 6. maijā V. Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts ar ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras draudiem". Aizturētais tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā, atkal uz t.s. Kerenska likuma pamata (šis likums ļāva ieslodzīt bez termiņa apejot tiesu, pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem). 1935. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas.

Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Šauļu apriņķa Bubju (Bubiai) muižā, kas piederējusi viņa draugam ģenerālim Kurkauskam. 1936. gada septembrī pārcēlās uz Parīzi. Ar bijušā diplomāta, arī no Latvijas izraidītā F. Cielēna un F. Ādlera palīdzību 22. novembrī devās uz Spānijas Republiku, kur V. Ozolu iecēla par brigādes ģenerāli, īpašo stratēģisko padomnieku galvenā štāba operatīvajā daļā, tad aizmugures apmācību daļas priekšnieku. 1937. gada marta vidū uz pusgadu ieslodzīts aizdomās par sadarbību ar frankistiem. Pateicoties F. Cielēna pūliņiem atbrīvots, pārcēlies uz Franciju (28.04.1939. Latvijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atņēma V. Ozolam pavalstniecību).

1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, organizējis militāro izlūkošanu sabiedroto labā. 7.11.1944. Francijas pretizlūkošanas dienests (DST) viņu esot apcietinājuši, bet it kā izglābusi PSRS reevakuācijas komisija. Līdz 17.05.1945. strādājis PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā, tad kopā ar sievu un audžumeitu Katrīnu caur Marseļu, Odesu un Maskavu 22. jūlijā ieradās Rīgā. Okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju (kopš 1945. gada 1. septembra docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē, no 1946. gada 1. septembra pasniedzējs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bezpartejiskais. Sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.

Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.

Apbalvojumi: (vislielāko skaitu militāro apbalvojumu saņēmušais Viļņas junkuru skolas absolvents[4])

  • 5. armēņu družīnas zemessargi

  • armēņi aizstāv Vanas pilsētu

  • Ozols u.c. virsnieki Cēsis, 06.06.1919.

Skat. arī Voldemāra Ozola vēstule Ulmanim

----

  1. ↑ Национальный Архив Республики Армения, ф. 57, оп. 2, д. 81, п. 75.
  2. ↑ V.Ozola vēstule no cietuma Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.
  3. ↑ Izmeklēšanas komisijas ziņojums Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.
  4. ↑ Выпускники Виленского пехотного юнкерского училища (.pdf)
  5. ↑ Российский государственный военно-исторический архив, Ф.400. Оп.12. Д.27492. Л.182-196 (1917); Ф.409. Оп.1. п/с 164-669 (1911) - Приказ армии и флоту от 28.08.1917.: ОЗОЛ Вольдемар-Оскар Анжевич, кап. Ген. шт., ст. ад. шт. 2-й Латышской стр. бриг., 4 ст.

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
  • Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
  • Daukšts B. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. - LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 120 lpp. ISBN 978-9984-45-541-9
  • Ķemzāns I. No zobena saule lēca jeb ieskats Voldemāra Ozola dzīvē. // Par Brīvību, par Tēvzemi. - LKF: Rīga, 1988.
  • Lielbārdis J., Latvju tautai ziedots mūžs. Leģionāra, ģenerālštāba atv. Pulkv.-ltn. Lāčplēša ordeņa kavaliera Voldemāra Ozola gaitas, cīņas un ciešanas. - autora izdevums: Rīga, 1933.
  • Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Ozols_Voldemārs&oldid=69725"