Atšķirības starp "Bēkons Rodžers" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras (''Ilchester'') Somersetā (''Somerset''), [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas (''Oxford'') universitātē.<ref>Drošu ziņu par to nav. Skat. Lindberg D.C. Roger Bacon’s Philosophy of Nature. A Critical Edition, with English Translation, Introduction, and Notes, of De multiplicatione specierum and De speculis comburentibus. - Oxford. 1983.</ref> 1233. gadā iestājies franciskāņu klosterī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap | + | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras (''Ilchester'') Somersetā (''Somerset''), [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas (''Oxford'') universitātē 1236.-1240. gados.<ref>Drošu ziņu par to nav. Skat. Lindberg D.C. Roger Bacon’s Philosophy of Nature. A Critical Edition, with English Translation, Introduction, and Notes, of De multiplicatione specierum and De speculis comburentibus. - Oxford. 1983.</ref> 1233. gadā iestājies franciskāņu klosterī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu uzņemts franciskāņu ordenī kā pilntiesīgs brālis. Ap 1257. gadu pēc ordeņa vadītāja [[Bonaventura Džovanni Fidanca|Bonaventura]]s rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi [[Klosteris|klosterī]] Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc [[Pāvests|pāvesta]] [[Klements IV, pāvests|Klementa IV]] lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, atsauca no darba universitātē un ieslodzīja vieninieka cellē klosterī.<ref>Šī informācija parādās simts gadus vēlāk ''Chronica XXIV Generalium Ordinis Minorum'' 1370. gadā, t.i. daudzi pētnieki iesaka uz to nepaļauties kā uz vēlāku laiku pierakstījumu.</ref> 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus majus” (1268.) pviņš piemin arī [[Livonija|Livoniju]], kritizējot no [[Baznīca]]s un franciskāņu viedokļa aplamo [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Veltot lielu vērību "pieredzes mācībai", Bēkons savos uzskatos par zināšanu mērķi un nozīmi izrādījās pat tuvāks musulmaņu domātājiem ([[Al Kindi]], [[Ar Razi]], [[Averoess|Averoesam]], [[Avicenna]]m u.c.) nekā sholastiem. Jautājumā par universālijām ieņēma mērena reālisma pozīcijas uzskatot, ka vispārējais (filosofijas sfēra) tomēr sastāv no atsevišķām jomām un fenomeniem, kas objektīvi pastāv un ir izzināmi caur pieredzi. Nošķīra vairākus pieredzes veidus: ārējo pieredzi, ko iegūst ar jutekļu palīdzību, iekšējo pieredzi, vērstu garīgās būtības apguves virzienās (interpretējamu [[Aurēlijs Augustīns|Augustīna]] garā kā atklāsmi) un pirmpieredzi, kuru Dievs devis [[Baznīcas Tēvi]]em. Izziņa nav iespējama bez ticības svētības, jo galu galā pati absolūto zināšanu esence slēpjas ''Svētajos Rakstos''. Muļķības iemesli pēc Bēkona domām slēpjas nekritiskā nepamatotu autoritāšu pieņemšanā, neizglītotā pūļa spriedumu un paradumu ietekmē, paša muļķības slēpšanā zem erudīcijas (uzkrāto faktu gūzmas) maskas, necenšoties kļūt gudrākam, t.i. ne tikai zināt, bet arī izprast. Domāja, ka cilvēkam tieksme pēc zināšanām ir iedzimta, taču apjēgt tas var tikai tik daudz, cik Dievs uzskatīs par vajadzīgu viņam ļaut. Cenšoties raudzīties uz zinātni kā uz vienotu veselumu, centās apvienot vienā sistēmā matemātiku, fiziku (optiku, astronomiju, alķīmiju, medicīnu) un ētiku. Pretstatīja matemātiku kā "dabisko" loģiku (kas iedzimta cilvēka prātam) "iemācītajai" loģikai (sholastikai), kuru viņš asociēja ar gramatiku. Iestājās par teoloģijas reformu, jo "zināšanu garīdzniekiem" - teologiem, - jātiecas atjaunot [[Evanģēlijs|Evanģēlijos]] doto patieso, kanonisko dievišķās atklāsmes jēgu. Visai asi kritizēja sholastiskās filosofijas autoritātes, lielākās daļas teologu neizglītotību un neuzskatīja par nosodāmu izmantot pagāniskās filosofijas uzkrātās zināšanas. Deduktīvā strukturēšana un matemātiskās domāšanas akcentēšana ļāva viņam būt par zinātniskās domas paraugu visai Eiropas zinātniskajai domai. Nevar apgalvot, ka Bēkons nāktu klajā ar ko kardināli jaunu, taču viņa devums iesīkstējušās sholastiskās domas sašūpošanā un [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] mantojuma pārskatīšanā ir nenoliedzams. Arī tīri kvantitatīvi viņa paveiktā apjoms ir visai iespaidīgs un liels daudzums Bēkona darbu vēl joprojām ir rokrakstā. |
'''Publicētie darbi:''' | '''Publicētie darbi:''' | ||
| 56. rindiņa: | 56. rindiņa: | ||
* [http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Philos/Lega/_IstWest_07.php Роджер Бэкон. / Лега В.П. История западной философии.] | * [http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Philos/Lega/_IstWest_07.php Роджер Бэкон. / Лега В.П. История западной философии.] | ||
* [http://www.krotov.info/acts/13/3/bacon1.htm Апполонов А.В. Роджер Бэкон. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001] | * [http://www.krotov.info/acts/13/3/bacon1.htm Апполонов А.В. Роджер Бэкон. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001] | ||
| + | * [http://www.krotov.info/acts/13/3/bacon2.htm Роджер Бэкон. Opus Tertium. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001] | ||
[[Kategorija:B]] | [[Kategorija:B]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. marts, plkst. 13.16
Rodžers Bēkons (angl. Roger Bacon, ~1214.~1294.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholastiķis, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu Anglijas karalistē, netālu no Ilčesteras (Ilchester) Somersetā (Somerset), bruņinieka ģimenē, kas daudz cieta Henrija III valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas (Oxford) universitātē 1236.-1240. gados.[1] 1233. gadā iestājies franciskāņu klosterī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem dominikāņu dižgariem kā Alberts Lielais un Akvīnas Toms, savukārt franciskāņu filosofus vadīja Hales Aleksandrs. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu uzņemts franciskāņu ordenī kā pilntiesīgs brālis. Ap 1257. gadu pēc ordeņa vadītāja Bonaventuras rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi klosterī Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc pāvesta Klementa IV lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, atsauca no darba universitātē un ieslodzīja vieninieka cellē klosterī.[2] 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus majus” (1268.) pviņš piemin arī Livoniju, kritizējot no Baznīcas un franciskāņu viedokļa aplamo Teitoņu ordeņa rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Veltot lielu vērību "pieredzes mācībai", Bēkons savos uzskatos par zināšanu mērķi un nozīmi izrādījās pat tuvāks musulmaņu domātājiem (Al Kindi, Ar Razi, Averoesam, Avicennam u.c.) nekā sholastiem. Jautājumā par universālijām ieņēma mērena reālisma pozīcijas uzskatot, ka vispārējais (filosofijas sfēra) tomēr sastāv no atsevišķām jomām un fenomeniem, kas objektīvi pastāv un ir izzināmi caur pieredzi. Nošķīra vairākus pieredzes veidus: ārējo pieredzi, ko iegūst ar jutekļu palīdzību, iekšējo pieredzi, vērstu garīgās būtības apguves virzienās (interpretējamu Augustīna garā kā atklāsmi) un pirmpieredzi, kuru Dievs devis Baznīcas Tēviem. Izziņa nav iespējama bez ticības svētības, jo galu galā pati absolūto zināšanu esence slēpjas Svētajos Rakstos. Muļķības iemesli pēc Bēkona domām slēpjas nekritiskā nepamatotu autoritāšu pieņemšanā, neizglītotā pūļa spriedumu un paradumu ietekmē, paša muļķības slēpšanā zem erudīcijas (uzkrāto faktu gūzmas) maskas, necenšoties kļūt gudrākam, t.i. ne tikai zināt, bet arī izprast. Domāja, ka cilvēkam tieksme pēc zināšanām ir iedzimta, taču apjēgt tas var tikai tik daudz, cik Dievs uzskatīs par vajadzīgu viņam ļaut. Cenšoties raudzīties uz zinātni kā uz vienotu veselumu, centās apvienot vienā sistēmā matemātiku, fiziku (optiku, astronomiju, alķīmiju, medicīnu) un ētiku. Pretstatīja matemātiku kā "dabisko" loģiku (kas iedzimta cilvēka prātam) "iemācītajai" loģikai (sholastikai), kuru viņš asociēja ar gramatiku. Iestājās par teoloģijas reformu, jo "zināšanu garīdzniekiem" - teologiem, - jātiecas atjaunot Evanģēlijos doto patieso, kanonisko dievišķās atklāsmes jēgu. Visai asi kritizēja sholastiskās filosofijas autoritātes, lielākās daļas teologu neizglītotību un neuzskatīja par nosodāmu izmantot pagāniskās filosofijas uzkrātās zināšanas. Deduktīvā strukturēšana un matemātiskās domāšanas akcentēšana ļāva viņam būt par zinātniskās domas paraugu visai Eiropas zinātniskajai domai. Nevar apgalvot, ka Bēkons nāktu klajā ar ko kardināli jaunu, taču viņa devums iesīkstējušās sholastiskās domas sašūpošanā un antīkās filosofijas mantojuma pārskatīšanā ir nenoliedzams. Arī tīri kvantitatīvi viņa paveiktā apjoms ir visai iespaidīgs un liels daudzums Bēkona darbu vēl joprojām ir rokrakstā.
Publicētie darbi:
- Speculum alchimоae (1541. g., tulkots angļu valodā 1597. g.)
- De mirabili potestate artis et naturae (1542. g., tulkots angļu valodā 1659. g.)
- Libellus de retardandis senectutis accidentibus et sensibus confirmandis (1590. g., tulkots angļu valodā kā Cure of Old Age 1683. g.)
- Medicinae magistri D. Rog. Baconis anglici de arte chymiae scripta (1603. g., vairāku neliela apjoma darbu - Excerpta de libro Avicennae de Anim a, Brè ve Breviarium, Verbum Abbreviatum, - apkopojums, kuru nobeidz īpatna piezīme: "Ipse Rogerus fuit discipulus Alberti!")
- Tractatus trium verborum et speculum secretorum
- Opus majus ad Clementem IV (1733.)
- Specula mathematica (Opus majus 4. daļa)
- Perspectiva (1614. g., - Opus majus 5. daļa)
- Opera hactenus m è dita" (1859. g., ietvēra "Opus tertium", "Opus minus", "Compendum studu philosophiae" un "De secretis operibus naturae").
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Drošu ziņu par to nav. Skat. Lindberg D.C. Roger Bacon’s Philosophy of Nature. A Critical Edition, with English Translation, Introduction, and Notes, of De multiplicatione specierum and De speculis comburentibus. - Oxford. 1983.
- ↑ Šī informācija parādās simts gadus vēlāk Chronica XXIV Generalium Ordinis Minorum 1370. gadā, t.i. daudzi pētnieki iesaka uz to nepaļauties kā uz vēlāku laiku pierakstījumu.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 46. lpp.
- Dunsdorfs E. Rodžers Bēkons un viņa stāsts par Latviju. / Zīle. - Daugava, Stokholma, 1965.
- Little A.G., Roger Bacon’s life and works. - Oxford, 1914
- Easton S.C., Roger Bacon and his search for a universal science. - Oxford, 1952
- Clegg Brian. The First Scientist: A Life of Roger Bacon. - Constable & Robinson, 2003; ISBN 0-7867-1358-5.
- Easton Stewart C. Roger Bacon and his Search for a Universal Science. - Columbia University Press, New York, 1952
- Roger Bacon and the Sciences: Commemorative Essays, Studien und Texte zur Geistesgeschichte des Mittelalters. / Hackett, Jeremiah, ed. - Brill, Leiden, 1997; ISBN 90-04-10015-6
- Lindberg David C. Science as Handmaiden: Roger Bacon and the Patristic Tradition. / The Scientific Enterprise in Antiquity and the Middle Ages. - University of Chicago Press, Chicago, 2000; ISBN 0-226-74951-7
- Трахтенберг О.В., Очерки по истории западноевропейской средневековой философии. - Москва, 1957
- Heck E., Roger Bacon. - Bonn, 1957
- Hans Bauer. Der wunderbare Mönch. - Koehler & Amelang, Leipzig, 1963
- Mara Huber-Legnani. Roger Bacon, Lehrer der Anschaulichkeit. - Hochschulverlag, Freiburg, 1984; ISBN 3-8107-2195-6
- Michael Kuper. Roger Bacon. Der Mann, der Bruder Williams Lehrer war. - Zerling, Berlin, 1996; ISBN 3-88468-059-5
Resursi internetā par šo tēmu
- Roger Bacon - Catholic Encyclopedia
- Roger Bacon - Original Catholic Encyclopedia
- Roger Bacon - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Roger Bacon - Encyclopædia Britannica
- Roger Bacon - Encyclopædia Britannica Eleventh Edition
- Roger Bacon. The Mirror of Alchemy.
- Roger Bacon - Digitalisate im Projekt Medieval and Modern Thought der Stanford University
- Roger Bacon - MacTutor History of Mathematics archive
- Druckschriften von und über Roger Bacon - Das Verzeichnis der im deutschen Sprachraum erschienenen Drucke des 17. Jahrhunderts
- Roger Bacon - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Roger Bacon / Karl Vorländer: Geschichte der Philosophie. Die Philosophie des Mittelalters. (1903)
- Stefan Winkle. Roger Bacon, ein Märtyrer der Wissenschaft.
- Бэкон, Роджер - Словари и энциклопедии на Академике
- Виноградов К. Биография и сочинения Роджера Бэкона.
- Роджер Бэкон, жизнь и творения - Философская библиотека средневековья. / Русская Христианская Гуманитарная Академия (РХГИ)
- Роджер Бэкон. / Лега В.П. История западной философии.
- Апполонов А.В. Роджер Бэкон. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001
- Роджер Бэкон. Opus Tertium. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001
