Atšķirības starp "Kropotkins Pjotrs" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. decembris, plkst. 10.53

Pjotrs Kropotkins (Петр Алексеевич Кропоткин, 1842.-1921.) - kņazs, ģeogrāfs, anarhisma teorētiķis.

Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (Алексей Петрович Кропоткин, 1805.-1871.), ģenerālmajors. Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās pāžu korpusā, pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā kazaku jesauls dienēja Sibīrijā. Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. Kā ārštata korespondents rakstīja laikrakstam "Московские ведомости". 1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (статистический комитет Министерства внутренних дел) un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (физико-математический факультет Санкт-Петербургского Императорского университета), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru. Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (Олекминско-Витимская экспедиция) Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (Материалы для орографии Восточной Сибири). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.). 1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar marksismu un sociālisma idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt narodņikiem. 1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (Петропавловская крепость), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (Николаевский госпиталь), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību. Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (Дмитров) pie Maskavas.

Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”. Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs pozitīvismam (ietekmējies no Konta un Spensera). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību un solidaritāti. Noraidot dialektiku, Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Valsts, valdība un un sabiedrība nebūt neesot viens un tas pats, bet gan savstarpēji nošķirti un bieži vien ļoti nosacīti saistīti fenomeni. Ļoti lielu lomu piešķīra indivīda personībai kā sabiedrības pamatfaktoram.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 218. lpp.
• Antoloģija politikā un tiesībās. / sast. Sandra Falka, Edmunds Kuprišs red. Ēriks Sīka - RaKa: Rīga, 2003. - 276 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Кропоткин Петр Алексеевич
• Пирумова Н.М. Петр Алексеевич Кропоткин. - Наука: Москва, 1972
• Гафуров С.З. Социальная философия Муаммара Каддафи и традиция европейского анархизма (На примере философии П.А.Кропоткина)
• Маркин В.А. Неизвестный Кропоткин. - Олма-пресс, 2002 ISBN 5-224-02746-2
• Мкртичян А.А. Кропоткин П.А. и Западная Европ. // Новая и новейшая история. 1991. № 2
• Труды международной научной конференции, посвященной 150-летию со дня рождения П. А. Кропоткина. - Москва, Дмитров, С.Петербург, 9-15 декабря 1992 г. Вып. 1-4 Москва 1995-2002
• Князь П.А. Кропоткин — кузнец интеллектуальной славы России. // Генрих Грузман. Загубленные гении России.
• Шуб Д. Политические деятели России (1850-ых—1920-ых гг.) Кропоткин и Ленин.
• Гроссман-Рощин И. К критике основ учения П.А. Кропоткина.
• Будницкий О.В. Кропоткин П.А. и проблема революционного терроризма.
• Дамье В. Развитие анархо-коммунизма Кропоткина.
• Гордон А.В. Кропоткин в российской рецепции Великой Французской революции.
• Пирумова Н.М. Петр Кропоткин. - Наука: Москва, 1972
• Брешковская К. Три анархиста: Кропоткин, Мост и Луиза Мишель.
• Кропоткин П.А. Взаимопомощь как фактор эволюции. и другие работы (фрагменты)
• Кропоткин П.А. Взаимопомощь как фактор эволюции. (.pdf)
• Кропоткин П.А. Этика. (Том 1)
• Кропоткин П.А. Записки революционера.
• Кропоткин П.А. Хлеб и воля.
• Кропоткин П.А. Идеалы и действительность в русской литературе.
• Кропоткин П.А. Современная наука и анархия.
• Кропоткин П.А. Великая Французская революция.
• Кропоткин П.А. Поля, фабрики и мастерские. (фрагменты)
• Кропоткин П.А. Анархия. (аудиокнига)
• Кропоткин П.А. Анархическая работа во время революции.
• Кропоткин П.А. Анархия, её философия, её идеалы.
• Кропоткин П.А. Век ожидания.
• Кропоткин П.А. Об актах личного и коллективного террора.
• Кропоткин П.А. Нравственные начала анархизма.
• Кропоткин П.А. Политические права. // Речи бунтовщика.
• Кропоткин П.А. Представительная демократия. // Речи бунтовщика.
• Кропоткин П.А. Справедливость и нравственность.
• Кропоткин П.А.Так что же делать?
• Кропоткин П.А. Революционная идея в революции.
• Кропоткин П.А. О смысле возмездия. // В русских и французских тюрьмах.; и др.
• Кропоткин П.А. Что такое анархия?