Atšķirības starp "Leibnics Gotfrīds Vilhelms" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Leibnics Gotfrīds Vilhelms''' (''Gottfried Wilhelm von Leibniz''1646.-1716.) – filosofs, ģeologs, biologs, vēsturnieks, dabaszinātnieks, matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents. | '''Leibnics Gotfrīds Vilhelms''' (''Gottfried Wilhelm von Leibniz''1646.-1716.) – filosofs, ģeologs, biologs, vēsturnieks, dabaszinātnieks, matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents. | ||
| − | Dzimis 1646. gada 21. jūnijā (1. jūlijā), Leipcigas universitātes morāles filosofijas profesora Fridriha Leibnica (''Friedrich Leibnütz'') ģimenē. 1661. gadā uzsāka studijas Leipcigas universitātē, bet pēc 2 gadiem pārgāja studēt matemātiku Jēnas universitātē. Pēc tam atgriezās Leipcigā studēt jurisprudenci. Disertāciju aizstāvēja 1666. gada 5. novembrī Nirnbergas universitātē, iegūstot tiesību zinātņu doktora grādu. 1670. gadā kļuva par Maincas [[Kūrfirsts|kūrfirsta]] padomnieku jurisprudencē un | + | Dzimis 1646. gada 21. jūnijā (1. jūlijā), Leipcigas universitātes morāles filosofijas profesora Fridriha Leibnica (''Friedrich Leibnütz'') ģimenē. 1661. gadā uzsāka studijas Leipcigas universitātē, bet pēc 2 gadiem pārgāja studēt matemātiku Jēnas universitātē. Pēc tam atgriezās Leipcigā studēt jurisprudenci. Disertāciju aizstāvēja 1666. gada 5. novembrī Nirnbergas universitātē, iegūstot tiesību zinātņu doktora grādu. 1670. gadā kļuva par Maincas [[Kūrfirsts|kūrfirsta]] padomnieku jurisprudencē un tirdzniecībā. Daudz ceļoja pa Rietumeiropu. 1676. gadā iestājās Braunšveigas-Lineburgas [[Hercogs|hercoga]] Augusta Ernsta dienestā - bija tā padomnieks, diplomātiskais pārstāvis, galma bibliotekārs un vēsturnieks. Miris 1716. gada 14. novembrī. |
No 1676. gada līdz mūža beigām [[Hanoveres hercogiste|Hanoveres hercoga]] bibliotekārs. Leibnics labi pārzināja tiklab matemātiku (bija viens no diferenciālrēķinu izgudrotājiem), kā arī fiziku (anticipēja enerģijas nezūdamības likumu). Filosofijā viens no vācu ideālistiskās [[dialektika]]s pamatlicējiem. Centās sintezēt Dekarta un Hobsa idejas un [[Sholastika|sholastu]] mācību par aktīvām substanciālām formām. Skaidrojot īstenību, centās mehānisko principu apvienot ar mācību par [[Monādes|monādēm]], kura izklāstīta viņa darbā „Monadoloģija“ (1714.). Saskaņā ar viņa mācību, monādes ir nedalāmas garīgas substances, no kurām veidojas Visums, kuru regulē iepriekš noteikta harmonija, kas atkarīga no augstākās monādes (absolūta, Dieva). Monādu ir bezgalīgi daudz, katrai no tām piemīt uztvere un tiekšanās. Iepriekš noteiktās harmonijas princips gūla pamatā viņa [[teodiceja]]i („Teodiceja“, 1710.). Izziņas teorijā pieturējās pie ideālistiskā racionālisma, nepiekrītot [[Loks Džons|Loka]] [[Sensuālisms|sensuālismam]] un empīrismam. Loka tēzei „Prātā nav nekā, kas nebūtu sajūtās“ Leibnics piemetināja: „Izņemot pašu intelektu“. Nepiekrisdams Loka uzskatam, ka prāts esot kā tīra lapa (tabula rasa), noliegdams juteklisko pieredzi kā izziņas vispārīguma un nepieciešamības avotu, Leibnics postulēja, ka tāds avots var būt tikai prāts, ka dvēselē no sākta gala doti dažādu atzinumu un jēdzienu pirmssākumi, kurus ārējie objekti tikai pamodina („Jauns apcerējums par cilvēka prātu“, 1704., izdots 1765.). Būtībā Leibnics modificēja Dekarta mācību par [[Iedzimtās idejas|iedzimtajām idejām]], kuras ietvertas prātā kā akmens dzīslojums marmorā. Par patiesuma kritēriju uzskatīja atziņas skaidrību un nepretrunīgumu. Prāta patiesību pārbaudei pietiek ar [[Aristotelis no Stagīras|Aristotela]] loģikas likumiem (identitātes, pretrunas un izslēgtā trešā likumiem); fakta patiesuma pārbaudei nepieciešams pietiekamā pamatojuma likums. Leibnicu uzskata ([[Rasels Bertrans|Rasels]] u.c.) par matemātiskās loģikas pamatlicēju. | No 1676. gada līdz mūža beigām [[Hanoveres hercogiste|Hanoveres hercoga]] bibliotekārs. Leibnics labi pārzināja tiklab matemātiku (bija viens no diferenciālrēķinu izgudrotājiem), kā arī fiziku (anticipēja enerģijas nezūdamības likumu). Filosofijā viens no vācu ideālistiskās [[dialektika]]s pamatlicējiem. Centās sintezēt Dekarta un Hobsa idejas un [[Sholastika|sholastu]] mācību par aktīvām substanciālām formām. Skaidrojot īstenību, centās mehānisko principu apvienot ar mācību par [[Monādes|monādēm]], kura izklāstīta viņa darbā „Monadoloģija“ (1714.). Saskaņā ar viņa mācību, monādes ir nedalāmas garīgas substances, no kurām veidojas Visums, kuru regulē iepriekš noteikta harmonija, kas atkarīga no augstākās monādes (absolūta, Dieva). Monādu ir bezgalīgi daudz, katrai no tām piemīt uztvere un tiekšanās. Iepriekš noteiktās harmonijas princips gūla pamatā viņa [[teodiceja]]i („Teodiceja“, 1710.). Izziņas teorijā pieturējās pie ideālistiskā racionālisma, nepiekrītot [[Loks Džons|Loka]] [[Sensuālisms|sensuālismam]] un empīrismam. Loka tēzei „Prātā nav nekā, kas nebūtu sajūtās“ Leibnics piemetināja: „Izņemot pašu intelektu“. Nepiekrisdams Loka uzskatam, ka prāts esot kā tīra lapa (tabula rasa), noliegdams juteklisko pieredzi kā izziņas vispārīguma un nepieciešamības avotu, Leibnics postulēja, ka tāds avots var būt tikai prāts, ka dvēselē no sākta gala doti dažādu atzinumu un jēdzienu pirmssākumi, kurus ārējie objekti tikai pamodina („Jauns apcerējums par cilvēka prātu“, 1704., izdots 1765.). Būtībā Leibnics modificēja Dekarta mācību par [[Iedzimtās idejas|iedzimtajām idejām]], kuras ietvertas prātā kā akmens dzīslojums marmorā. Par patiesuma kritēriju uzskatīja atziņas skaidrību un nepretrunīgumu. Prāta patiesību pārbaudei pietiek ar [[Aristotelis no Stagīras|Aristotela]] loģikas likumiem (identitātes, pretrunas un izslēgtā trešā likumiem); fakta patiesuma pārbaudei nepieciešams pietiekamā pamatojuma likums. Leibnicu uzskata ([[Rasels Bertrans|Rasels]] u.c.) par matemātiskās loģikas pamatlicēju. | ||
| 14. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
* Герье В.И. Лейбниц и его век: Отношения Лейбница к России и Петру Великому. - Наука: СПб., 2008 | * Герье В.И. Лейбниц и его век: Отношения Лейбница к России и Петру Великому. - Наука: СПб., 2008 | ||
* Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов - Глава 3. Ньютон против Лейбница: Битва титанов. - Диалектика: Москва, 2007. - С. 320., ISBN 0-471-35066-4 | * Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов - Глава 3. Ньютон против Лейбница: Битва титанов. - Диалектика: Москва, 2007. - С. 320., ISBN 0-471-35066-4 | ||
| + | * Сретенский Н. Н. Лейбниц и Декарт. Критика Лейбницем общих начал философии Декарта: Очерк по истории философии. - Наука: СПб., 2007 - С. 183 - ISBN 5-02-026941-7 | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| 20. rindiņa: | 21. rindiņa: | ||
---- | ---- | ||
* [http://ideashistory.org.ru/a01.html Философский век. Альманах. «Г. В. Лейбниц и Россия». Материалы Международной конференции. Санкт-Петербург, 26-27 июня 1996 г. / Отв. редакторы Т.В. Артемьева, М.И. Микешин. - СПб НЦ: СПб., 1996 - С. 223] | * [http://ideashistory.org.ru/a01.html Философский век. Альманах. «Г. В. Лейбниц и Россия». Материалы Международной конференции. Санкт-Петербург, 26-27 июня 1996 г. / Отв. редакторы Т.В. Артемьева, М.И. Микешин. - СПб НЦ: СПб., 1996 - С. 223] | ||
| + | * [http://ilib.mirror1.mccme.ru/djvu/istoria/istmat2.htm История математики под редакцией А.П. Юшкевича в трёх томах. - Наука: Москва. // Том 2. Математика XVII столетия. (1970)] | ||
| + | * [http://chernykh.net/content/view/439/650/ Готфрид Лейбниц и его арифметическая машина.] | ||
| + | * [http://www.i-text.narod.ru/lib-f.html Cборник сочинений Лейбница в 4-х томах.] | ||
[[Kategorija:L]] | [[Kategorija:L]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 14. janvāris, plkst. 10.19
Leibnics Gotfrīds Vilhelms (Gottfried Wilhelm von Leibniz1646.-1716.) – filosofs, ģeologs, biologs, vēsturnieks, dabaszinātnieks, matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents.
Dzimis 1646. gada 21. jūnijā (1. jūlijā), Leipcigas universitātes morāles filosofijas profesora Fridriha Leibnica (Friedrich Leibnütz) ģimenē. 1661. gadā uzsāka studijas Leipcigas universitātē, bet pēc 2 gadiem pārgāja studēt matemātiku Jēnas universitātē. Pēc tam atgriezās Leipcigā studēt jurisprudenci. Disertāciju aizstāvēja 1666. gada 5. novembrī Nirnbergas universitātē, iegūstot tiesību zinātņu doktora grādu. 1670. gadā kļuva par Maincas kūrfirsta padomnieku jurisprudencē un tirdzniecībā. Daudz ceļoja pa Rietumeiropu. 1676. gadā iestājās Braunšveigas-Lineburgas hercoga Augusta Ernsta dienestā - bija tā padomnieks, diplomātiskais pārstāvis, galma bibliotekārs un vēsturnieks. Miris 1716. gada 14. novembrī.
No 1676. gada līdz mūža beigām Hanoveres hercoga bibliotekārs. Leibnics labi pārzināja tiklab matemātiku (bija viens no diferenciālrēķinu izgudrotājiem), kā arī fiziku (anticipēja enerģijas nezūdamības likumu). Filosofijā viens no vācu ideālistiskās dialektikas pamatlicējiem. Centās sintezēt Dekarta un Hobsa idejas un sholastu mācību par aktīvām substanciālām formām. Skaidrojot īstenību, centās mehānisko principu apvienot ar mācību par monādēm, kura izklāstīta viņa darbā „Monadoloģija“ (1714.). Saskaņā ar viņa mācību, monādes ir nedalāmas garīgas substances, no kurām veidojas Visums, kuru regulē iepriekš noteikta harmonija, kas atkarīga no augstākās monādes (absolūta, Dieva). Monādu ir bezgalīgi daudz, katrai no tām piemīt uztvere un tiekšanās. Iepriekš noteiktās harmonijas princips gūla pamatā viņa teodicejai („Teodiceja“, 1710.). Izziņas teorijā pieturējās pie ideālistiskā racionālisma, nepiekrītot Loka sensuālismam un empīrismam. Loka tēzei „Prātā nav nekā, kas nebūtu sajūtās“ Leibnics piemetināja: „Izņemot pašu intelektu“. Nepiekrisdams Loka uzskatam, ka prāts esot kā tīra lapa (tabula rasa), noliegdams juteklisko pieredzi kā izziņas vispārīguma un nepieciešamības avotu, Leibnics postulēja, ka tāds avots var būt tikai prāts, ka dvēselē no sākta gala doti dažādu atzinumu un jēdzienu pirmssākumi, kurus ārējie objekti tikai pamodina („Jauns apcerējums par cilvēka prātu“, 1704., izdots 1765.). Būtībā Leibnics modificēja Dekarta mācību par iedzimtajām idejām, kuras ietvertas prātā kā akmens dzīslojums marmorā. Par patiesuma kritēriju uzskatīja atziņas skaidrību un nepretrunīgumu. Prāta patiesību pārbaudei pietiek ar Aristotela loģikas likumiem (identitātes, pretrunas un izslēgtā trešā likumiem); fakta patiesuma pārbaudei nepieciešams pietiekamā pamatojuma likums. Leibnicu uzskata (Rasels u.c.) par matemātiskās loģikas pamatlicēju.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 233. lpp.
- Нарский И.С. Готфрид Лейбниц. - Москва, 1972 − С. 239
- Погребысский И.Б. Готфрид Вильгельм Лейбниц. - Москва, 1971
- Герье В.И. Лейбниц и его век: Отношения Лейбница к России и Петру Великому. - Наука: СПб., 2008
- Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов - Глава 3. Ньютон против Лейбница: Битва титанов. - Диалектика: Москва, 2007. - С. 320., ISBN 0-471-35066-4
- Сретенский Н. Н. Лейбниц и Декарт. Критика Лейбницем общих начал философии Декарта: Очерк по истории философии. - Наука: СПб., 2007 - С. 183 - ISBN 5-02-026941-7
Resursi internetā par šo tēmu
- Философский век. Альманах. «Г. В. Лейбниц и Россия». Материалы Международной конференции. Санкт-Петербург, 26-27 июня 1996 г. / Отв. редакторы Т.В. Артемьева, М.И. Микешин. - СПб НЦ: СПб., 1996 - С. 223
- История математики под редакцией А.П. Юшкевича в трёх томах. - Наука: Москва. // Том 2. Математика XVII столетия. (1970)
- Готфрид Лейбниц и его арифметическая машина.
- Cборник сочинений Лейбница в 4-х томах.
