Atšķirības starp "Okams Viljams" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Viljams Okams''' jeb '''Viljams no Okamas''' (''William of Ockham'', 12??.~1349.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, teologs, filosofs [[Sholastika|sholasts]], matemātiķis un loģiķis. Ievērojamākais [[Nominālisms|nominālisma]] pārstāvis. | '''Viljams Okams''' jeb '''Viljams no Okamas''' (''William of Ockham'', 12??.~1349.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, teologs, filosofs [[Sholastika|sholasts]], matemātiķis un loģiķis. Ievērojamākais [[Nominālisms|nominālisma]] pārstāvis. | ||
| − | Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā, Sirejas grāfistē (''Surrey County'') Dienvidanglijā. Studējis 1309.-1321. gados Oksfordas universitātē, pēc tam tur lasīja lekcijas. Līdzās [[Dunss Skots|Dunsam Skotam]] viens no [[Tomisms|tomisma]] sholastiskās opozīcijas līderiem. [[Pāvests|Pāvesta]] strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (''Ludwig IV der Bayern'', 1282.–1347.) Okams visai efektīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. | + | Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā, Sirejas grāfistē (''Surrey County'') Dienvidanglijā. Jau agrā jaunībā atteicies no laicīgās dzīves un iestājies franciskāņu klosterī. Studējis 1309.-1321. gados Oksfordas universitātē, pēc tam tur lasīja lekcijas, kaut arī zinātnisko grādu it kā neesot aizstāvējis. 1324. gadā iecelts par profesoru franciskāņu skolā. 1327. gadā iesaistījies franciskāņu un [[Romas Kūrija|Kūrijas]] disputā par apustulisko nabadzību (franciskāņu pozīciju, ka Jēzum un tā apustuļiem nav piederējusi nekāda manta, tie iztiku sev gādāja ubagojot un pieņemot dāvanas no citiem). Līdzās [[Dunss Skots|Dunsam Skotam]] viens no [[Tomisms|tomisma]] sholastiskās opozīcijas līderiem. [[Pāvests|Pāvesta]] strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (''Ludwig IV der Bayern'', 1282.–1347.) Okams visai efektīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. |
Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (''entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem''<ref>Citos avotos: ''Pluralitas non est ponenda sine necessitate''; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (''Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora'').</ref>), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). Balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā [[konceptuālists]], Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkā krišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus. | Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (''entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem''<ref>Citos avotos: ''Pluralitas non est ponenda sine necessitate''; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (''Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora'').</ref>), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). Balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā [[konceptuālists]], Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkā krišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 19. augusts, plkst. 10.23
Viljams Okams jeb Viljams no Okamas (William of Ockham, 12??.~1349.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholasts, matemātiķis un loģiķis. Ievērojamākais nominālisma pārstāvis.
Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā, Sirejas grāfistē (Surrey County) Dienvidanglijā. Jau agrā jaunībā atteicies no laicīgās dzīves un iestājies franciskāņu klosterī. Studējis 1309.-1321. gados Oksfordas universitātē, pēc tam tur lasīja lekcijas, kaut arī zinātnisko grādu it kā neesot aizstāvējis. 1324. gadā iecelts par profesoru franciskāņu skolā. 1327. gadā iesaistījies franciskāņu un Kūrijas disputā par apustulisko nabadzību (franciskāņu pozīciju, ka Jēzum un tā apustuļiem nav piederējusi nekāda manta, tie iztiku sev gādāja ubagojot un pieņemot dāvanas no citiem). Līdzās Dunsam Skotam viens no tomisma sholastiskās opozīcijas līderiem. Pāvesta strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (Ludwig IV der Bayern, 1282.–1347.) Okams visai efektīvi aizstāvēja imperatora pozīciju.
Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem[1]), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). Balstoties uz Aristoteļa mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā konceptuālists, Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkā krišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Citos avotos: Pluralitas non est ponenda sine necessitate; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora).
Literatūra par šo tēmu
- Okams Viljams. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 306. lpp.
- Rubenis A. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., 240 lpp., ISBN 9984377962
- Курантов А.П., Стяжкин Н.И. Оккам. - Мысль: Москва, 1978
- Столяров А.А. Номинализм Оккама. // История философии. Запад-Россия-Восток. Книга первая. Философия древности и средневековья. - Греко-латинский кабинет: Москва, 1995, с. 373-374
- Философия Уильяма Оккама: традиции и современность.// Verbum. Выпуск 4. Альманах Центра по изучению средневековой культуры при философском факультете Санкт-Петербургского университета. - Издательство Санкт-ПЕтербургского философского общества, 2001. - 277 с.
Resursi internetā par šo tēmu
- William of Ockham - University of St Andrews, Scotland
- William of Ockham - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- William of Ockham (Occam, c.1280 – c.1349) - Internet Encyclopedia of Philosophy
- The Nominalist Ontology of William of Ockham
- Wilhelm von Ockham - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Wilhelm von Ockham im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Jan Rommerskirchen. Politik als Wissenschaft bei Wilhelm von Ockham (.pdf)
- Henrik Homrighausen. Die Legitimation geistlicher Herrschaft im Dialogus Wilhelm von Ockhams (.pdf)
- Bernhard D. Kanduth. Wilhelm von Ockham. Ein Franziskaner zwischen Politik und Verbreitung von Glaubensvorstellungen.
