Atšķirības starp "Proletariāts" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Proletariāts''' (no lat. ''proletarii'' - nabadzīgie; fr. ''prolétariat'', vāc. un angl. ''proletariat'', kr. ''пролетариат'') - [[Marksisms|marksistiskajā]] literatūrā fiziskā darba strādnieku [[šķira]] | + | '''Proletariāts''' (no lat. ''proletarii'' - nabadzīgie; fr. ''prolétariat'', vāc. un angl. ''proletariat'', kr. ''пролетариат'') - [[Marksisms|marksistiskajā]] literatūrā fiziskā darba strādnieku [[šķira]] jaunajos laikos, cilvēki, kuriem nav naudas vai vērtspapīru uzkrājumu, nekustamā īpašuma un savu ražošanas līdzekļu, un kuru vienīgais eksistences līdzekļu gūšanas veids ir algots darbs ražošanas procesā. Veidojās Rietumeiropā, parādoties [[Manufaktūra|manufaktūrām]], ieviešot ražošanas procesā darbagaldus un palielinoties pieprasījumam pēc mazkvalificēta darbaspēka - sabrūkot [[dzimtbūšana]]s sistēmai, izputējušie zemnieki masveidā devās uz pilsētām darba un iztikas meklējumos, to rodot rūpniecībā. Terminu sāka lietot Francijas 1830. gada t.s. [[Jūlija revolūcija Francijā (1830)|jūlija revolūcijas]] laikā. Plašāk termins izplatījās, pateicoties [[Markss Kārlis|K. Marksa]] un L. fon Šteina darbiem. XIX gs. otrajā pusē veidoja visai monolītu un solidāru sabiedrības slāni kas, dibinot savas [[partija]]s un [[arodbiedrība]]s, aktīvi iesaistījās politikā, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus un panāktu viņuprāt lielāku sociālo taisnīgumu. |
Mūsdienās literatūrā ''proletariātu'' bieži dēvē par "zilajām apkaklītēm" (no izplatītākās darba tērpu krāsas). | Mūsdienās literatūrā ''proletariātu'' bieži dēvē par "zilajām apkaklītēm" (no izplatītākās darba tērpu krāsas). | ||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 11.-12. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 11.-12. lpp. | ||
| + | * Proletariāts. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 345. lpp. | ||
---- | ---- | ||
* Götz Briefs. Das gewerbliche Proletariat. In: Grundriss der Sozialökonomik, IX. Abteilung. Das soziale System des Kapitalismus, 1. Teil, S. 142-240, Tübingen 1926. | * Götz Briefs. Das gewerbliche Proletariat. In: Grundriss der Sozialökonomik, IX. Abteilung. Das soziale System des Kapitalismus, 1. Teil, S. 142-240, Tübingen 1926. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 17. novembris, plkst. 11.09
Proletariāts (no lat. proletarii - nabadzīgie; fr. prolétariat, vāc. un angl. proletariat, kr. пролетариат) - marksistiskajā literatūrā fiziskā darba strādnieku šķira jaunajos laikos, cilvēki, kuriem nav naudas vai vērtspapīru uzkrājumu, nekustamā īpašuma un savu ražošanas līdzekļu, un kuru vienīgais eksistences līdzekļu gūšanas veids ir algots darbs ražošanas procesā. Veidojās Rietumeiropā, parādoties manufaktūrām, ieviešot ražošanas procesā darbagaldus un palielinoties pieprasījumam pēc mazkvalificēta darbaspēka - sabrūkot dzimtbūšanas sistēmai, izputējušie zemnieki masveidā devās uz pilsētām darba un iztikas meklējumos, to rodot rūpniecībā. Terminu sāka lietot Francijas 1830. gada t.s. jūlija revolūcijas laikā. Plašāk termins izplatījās, pateicoties K. Marksa un L. fon Šteina darbiem. XIX gs. otrajā pusē veidoja visai monolītu un solidāru sabiedrības slāni kas, dibinot savas partijas un arodbiedrības, aktīvi iesaistījās politikā, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus un panāktu viņuprāt lielāku sociālo taisnīgumu.
Mūsdienās literatūrā proletariātu bieži dēvē par "zilajām apkaklītēm" (no izplatītākās darba tērpu krāsas).
Skat. arī proletārieši
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 11.-12. lpp.
- Proletariāts. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 345. lpp.
- Götz Briefs. Das gewerbliche Proletariat. In: Grundriss der Sozialökonomik, IX. Abteilung. Das soziale System des Kapitalismus, 1. Teil, S. 142-240, Tübingen 1926.
- Werner Conze. Vom 'Pöbel' zum 'Proletariat'. Sozialgeschichtliche Voraussetzungen für den Sozialismus in Deutschland. In: Hans-Ulrich Wehler (Hrsg.), Moderne deutsche Sozialgeschichte, Köln 1973.
- Peter Decker, Konrad Hecker. Das Proletariat. Politisch emanzipiert – Sozial diszipliniert – Global ausgenutzt – Nationalistisch verdorben – Die große Karriere der lohnarbeitenden Klasse kommt an ihr gerechtes Ende. GegenStandpunkt Verlag, München 2002 ISBN 3-929211-05-X
- Marianne Feuersenger (Hrsg.). Gibt es noch ein Proletariat? (U.a. mit einem Beitrag von Walter Dirks.) Europäische Verlagsanstalt, Frankfurt am Main 1962.
- Karl Heinz Roth. Die neuen Klassenverhältnisse und die Perspektive der Linken - Schwächen und Stärken eines überfälligen Diskussionsvorschlags. In: Ders., (Hg.) Die Wiederkehr der Proletarität. Dokumentation der Debatte, Köln, 1994
- Chris Harman. Workers of the World – Die Arbeiterklasse im 21. Jahrhundert. Übersetzung aus dem Englischen von Thomas Walter. Edition aurora, Frankfurt am Main. ISBN 3-934536-08-5
- Michael Vester. Die Entstehung des Proletariats als Lernprozeß. Die Entstehung antikapitalistischer Theorie und Praxis in England 1792-1848. Frankfurt a. M. 1970
- Edward P. Thompson. Die Entstehung der englischen Arbeiterklasse. 2 Bände, Frankfurt a. M. 1987. Original: The Making of the English Working Class (1963, Neudruck als Penguin Book, 1980
