Atšķirības starp "Tautiskums" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautiskais romantisms''', '''tautībnieciskums''' u.tml. - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē nosacīts apzīmējums, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešiem]] pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot vācbaltiešu kultūrai. [[Misticisms|Misticisma]] manierē izvirzīja domu par tautu kā dzīvu, patstāvīgu organismu, kam ir sava dvēsele. Latviešu literatūrā tautiskais romantisms ienāk XIX gs. 70.-80. gados. Tā ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu [[Narodņicisms|narodņicisma]] idejas, jaunlatviešu (Alunāns, Auseklis, Pumpurs) atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G.Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J.Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem. Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu valodas kopšana. Politikā aktīvi veidoja latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, jaunlatviešu tradīcijā palīdzību meklējot [[Krievijas impērija]]s varā, kurai tika postulēta maksimāla lojalitāte. Zināmākie tā laika ''tautiskuma'' pārstāvji ir J.Lautenbahs-Jūsmiņš, A.Lerhis-Puškaitis, Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš, E.Blanks u.c. | '''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautiskais romantisms''', '''tautībnieciskums''' u.tml. - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē nosacīts apzīmējums, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešiem]] pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot vācbaltiešu kultūrai. [[Misticisms|Misticisma]] manierē izvirzīja domu par tautu kā dzīvu, patstāvīgu organismu, kam ir sava dvēsele. Latviešu literatūrā tautiskais romantisms ienāk XIX gs. 70.-80. gados. Tā ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu [[Narodņicisms|narodņicisma]] idejas, jaunlatviešu (Alunāns, Auseklis, Pumpurs) atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G.Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J.Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem. Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu valodas kopšana. Politikā aktīvi veidoja latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, jaunlatviešu tradīcijā palīdzību meklējot [[Krievijas impērija]]s varā, kurai tika postulēta maksimāla lojalitāte. Zināmākie tā laika ''tautiskuma'' pārstāvji ir J.Lautenbahs-Jūsmiņš, A.Lerhis-Puškaitis, Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš, E.Blanks u.c. | ||
| + | |||
| + | XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, ''tautiskuma'' ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 9. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
* Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp. | * Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp. | ||
* Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp. | * Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp. | ||
| + | * Ernests Blanks. Latvju tautiskā kustība. - Zvaigzne: Rīga, 1994. - 302 lpp. | ||
---- | ---- | ||
* Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967 | * Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967 | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 11.42
Tautiskums, tautiskā kustība, tautiskais romantisms, tautībnieciskums u.tml. - latviešu nacionālisma XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē nosacīts apzīmējums, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām jaunlatviešiem pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot vācbaltiešu kultūrai. Misticisma manierē izvirzīja domu par tautu kā dzīvu, patstāvīgu organismu, kam ir sava dvēsele. Latviešu literatūrā tautiskais romantisms ienāk XIX gs. 70.-80. gados. Tā ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu narodņicisma idejas, jaunlatviešu (Alunāns, Auseklis, Pumpurs) atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G.Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J.Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem. Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu valodas kopšana. Politikā aktīvi veidoja latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, jaunlatviešu tradīcijā palīdzību meklējot Krievijas impērijas varā, kurai tika postulēta maksimāla lojalitāte. Zināmākie tā laika tautiskuma pārstāvji ir J.Lautenbahs-Jūsmiņš, A.Lerhis-Puškaitis, Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš, E.Blanks u.c.
XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, tautiskuma ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās.
Literatūra par šo tēmu
- Tauta" un "tautiskums" J. Raiņa lugā "Pusideālists". // Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1981. gadam / galv. red. Velta Rūķe-Draviņa - RAF: Rīga, 1980. - 168 lpp.
- Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. I daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2005., 532 lpp. ISBN 9984-15-765-2
- Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. II daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2006., 352 lpp. ISBN 9984157792
- Jaunā strāva. // Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000., 474.-492. lpp.
- Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp.
- Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp.
- Ernests Blanks. Latvju tautiskā kustība. - Zvaigzne: Rīga, 1994. - 302 lpp.
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967
Resursi internetā par šo tēmu
- Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
- Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 1
- Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 3
- Politiskās dzīves apstākļi 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā - Latvijas mākslas vēsture
- Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
- P. Šmits kā latviešu tautas dziesmu pētnieks. // Filologu biedrības raksti. XIX sējums. R., 1939.
