Atšķirības starp "Latviešu strēlnieki" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
1915. gada 1. augustā [[Krievijas impērija]]s Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks [[ģenerālis]] Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu [[Strēlnieki|strēlnieku]] [[Bataljons|bataljonu]] dibināšanu.<ref>Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.</ref> Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8<ref>Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.</ref> ''latviešu strēlnieku'' [[Bataljons|bataljoni]] ([[1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons]], [[2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons]], [[3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons]], [[6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons]], [[7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons]], [[8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons]]). No 1915. gada oktobra ''latviešu strēlnieki'' piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par [[Pulks|pulkiem]] un izveidoja 2 [[brigāde]]s (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), [[Nāves sala]]s (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] (12.1916.-01.1917. [[Ziemassvētku kaujas]]), pie Mazās Juglas (09.1917.) | 1915. gada 1. augustā [[Krievijas impērija]]s Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks [[ģenerālis]] Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu [[Strēlnieki|strēlnieku]] [[Bataljons|bataljonu]] dibināšanu.<ref>Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.</ref> Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8<ref>Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.</ref> ''latviešu strēlnieku'' [[Bataljons|bataljoni]] ([[1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons]], [[2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons]], [[3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons]], [[6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons]], [[7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons]], [[8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons]]). No 1915. gada oktobra ''latviešu strēlnieki'' piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par [[Pulks|pulkiem]] un izveidoja 2 [[brigāde]]s (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), [[Nāves sala]]s (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] (12.1916.-01.1917. [[Ziemassvētku kaujas]]), pie Mazās Juglas (09.1917.) | ||
| − | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|februāra revolūcijas]] ''latviešu strēlnieku'' (no kuriem visi bija [[1905. gada revolūcija]]s aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica [[patvaldība]]s gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās [[Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja]] (''Iskolastrels''). 1917. gada maijā ''latviešu strēlnieku'' pulku delegātu 2. kongresā pieņēma [[LSD]] piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību [[Krievijas Pagaidu valdība]]i. Piedalījās [[Iskolats|Iskolata republikas]] izveidošanā un bija tās [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] kodols. Sākoties [[Vācijas impērija]]s armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, ''latviešu strēlnieku'' pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju, kur lielākā daļa (~12 000 dezertēja vai nepaspēja evakuēties, jo bija hospitāļos vai atvaļinājumā), saglabājot ieročus un vienību nosaukumus, stājās [[Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika|KSFPR]] rīcībā kā [[latviešu sarkanie strēlnieki]]. | + | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|februāra revolūcijas]] ''latviešu strēlnieku'' (no kuriem visi bija [[1905. gada revolūcija]]s aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica [[patvaldība]]s gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās [[Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja]] (''Iskolastrels''). 1917. gada maijā ''latviešu strēlnieku'' pulku delegātu 2. kongresā pieņēma [[LSD]] piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību [[Krievijas Pagaidu valdība]]i. Piedalījās [[Iskolats|Iskolata republikas]] izveidošanā un bija tās [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] kodols. Sākoties [[Vācijas impērija]]s armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, ''latviešu strēlnieku'' pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju, kur lielākā daļa (~12 000 dezertēja vai nepaspēja evakuēties, jo bija hospitāļos vai atvaļinājumā), saglabājot ieročus un vienību nosaukumus, stājās [[Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika|KSFPR]] rīcībā kā [[latviešu sarkanie strēlnieki]]. Citi devās tālāk uz Sibīriju meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās, un vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. [[latviešu baltie strēlnieki|latviešu baltajos strēlniekos]]. |
Skat. arī: | Skat. arī: | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 13. janvāris, plkst. 21.34
Latviešu strēlnieki (angl. latvian riflemen, vāc. Lettische Gewehrschützen, kr. латышские стрелки) - no latviešu tautības karavīriem komplektētas mononacionālas karaspēka daļas Krievijas impērijas armijā I Pasaules kara laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai.
1915. gada 1. augustā Krievijas impērijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu.[1] Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8[2] latviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons, 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons). No 1915. gada oktobra latviešu strēlnieki piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par pulkiem un izveidoja 2 brigādes (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), Nāves salas (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna (12.1916.-01.1917. Ziemassvētku kaujas), pie Mazās Juglas (09.1917.)
Pēc februāra revolūcijas latviešu strēlnieku (no kuriem visi bija 1905. gada revolūcijas aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica patvaldības gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels). 1917. gada maijā latviešu strēlnieku pulku delegātu 2. kongresā pieņēma LSD piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai. Piedalījās Iskolata republikas izveidošanā un bija tās bruņoto spēku kodols. Sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, latviešu strēlnieku pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju, kur lielākā daļa (~12 000 dezertēja vai nepaspēja evakuēties, jo bija hospitāļos vai atvaļinājumā), saglabājot ieročus un vienību nosaukumus, stājās KSFPR rīcībā kā latviešu sarkanie strēlnieki. Citi devās tālāk uz Sibīriju meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās, un vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos.
Skat. arī:
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
3. bataljona brīvprātīgie (1915.)
brīvprātīgie (1915.)
2. Rīgas pulka strēlnieks
6. Tukuma pulka strēlnieks
strēlnieki (1915.)
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona izlūki
ierakumos (1916.)
4. Vidzemes bataljona izlūki atpūtā (1916.)
1916. gada ziemā
strēlnieks A. (24.04.1917.)
8. Valmieras pulka strēlnieki (1917.)
4. vidzemes pulka strēlnieks (1917.)
1917. gada 27. oktobrī (9. novembrī)
pirmais zenītložmetējs
5. armijas latviešu strēlnieku pulku deputātu sapulce, Daugavpils
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri
2. Rīgas pulka strēlnieks
Smiltenē, 15.03.1917.
N.Ziediņš, Smiltene (1917.)
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
- Latviešu strēlnieki mūžības gaismā. / sast.i Goldmanis J. un Mednis E. - Strēlnieks, 1953. - 237 lpp.
- Memenis A. Strēlnieki : Latviešu strēlnieki I pasaules kar̦ā. - Junda: Rīga, 1995. - 245 lpp.
- Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Goppers K. Starp divām revolūcijām.
- Bibliogrāfija
- Latviešu strēlnieki: dokumentu un atmiņu krājums. Nr.2. (pdf)
- Šiliņš J. Latvian Society and the Soviet Regime in1919: from Support to Resistance (.pdf)
- Silent Nights - 4th Vidzemes Riflemen Day Book.
