Atšķirības starp "Veto" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Veto''' (lat. ''veto'' - "aizliegt, neatļaut") - aizliegums, ar kuru viena valsts institūcija vai amatpersona aptur citas valsts institūcijas vai amatpersonas lēmuma stāšanos spēkā. | + | '''Veto''' (lat. ''veto'' - "aizliegt, neatļaut") - [[intercesija]]s aizliegums, ar kuru viena valsts institūcija vai amatpersona aptur citas valsts institūcijas vai amatpersonas lēmuma stāšanos spēkā. |
Juridiski nostiprinājās [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]], kur [[maģistrāts]] ar veto varēja apturēt sava līmeņa un zemāku maģistrātu rīcību vai rīkojumu. Vēlākos gadsimtos ieviesās t.s. absolūtais veto, kas [[Monarhs|monarham]] deva tiesības neizsludināt parlamenta pieņemtos likumus. Viduslaikos ieviesās arī t.s. [[Liberum veto|brīvā veto]] princips, jeb lēmumu viebalsīga pieņemšana. Republikās valsts prezidentam parasti piešķirtas t.s. suspensīvā jeb atliekošā veto tiesības, kas tam ļauj noraidīt parlamenta apstiprināto likumprojektu un likt par to balsot vēlreiz. | Juridiski nostiprinājās [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]], kur [[maģistrāts]] ar veto varēja apturēt sava līmeņa un zemāku maģistrātu rīcību vai rīkojumu. Vēlākos gadsimtos ieviesās t.s. absolūtais veto, kas [[Monarhs|monarham]] deva tiesības neizsludināt parlamenta pieņemtos likumus. Viduslaikos ieviesās arī t.s. [[Liberum veto|brīvā veto]] princips, jeb lēmumu viebalsīga pieņemšana. Republikās valsts prezidentam parasti piešķirtas t.s. suspensīvā jeb atliekošā veto tiesības, kas tam ļauj noraidīt parlamenta apstiprināto likumprojektu un likt par to balsot vēlreiz. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 19. maijs, plkst. 12.41
Veto (lat. veto - "aizliegt, neatļaut") - intercesijas aizliegums, ar kuru viena valsts institūcija vai amatpersona aptur citas valsts institūcijas vai amatpersonas lēmuma stāšanos spēkā.
Juridiski nostiprinājās romiešu tiesībās, kur maģistrāts ar veto varēja apturēt sava līmeņa un zemāku maģistrātu rīcību vai rīkojumu. Vēlākos gadsimtos ieviesās t.s. absolūtais veto, kas monarham deva tiesības neizsludināt parlamenta pieņemtos likumus. Viduslaikos ieviesās arī t.s. brīvā veto princips, jeb lēmumu viebalsīga pieņemšana. Republikās valsts prezidentam parasti piešķirtas t.s. suspensīvā jeb atliekošā veto tiesības, kas tam ļauj noraidīt parlamenta apstiprināto likumprojektu un likt par to balsot vēlreiz.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 264. lpp.
