Atšķirības starp "Latviešu strēlnieki" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Latviešu strēlnieki''' (angl. ''latvian riflemen'', vāc. ''Lettische Gewehrschützen'', kr. ''латышские стрелки'') - no latviešu tautības karavīriem komplektētas mononacionālas karaspēka daļas [[Krievijas impērija]]s armijā [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules kara]] laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai. | '''Latviešu strēlnieki''' (angl. ''latvian riflemen'', vāc. ''Lettische Gewehrschützen'', kr. ''латышские стрелки'') - no latviešu tautības karavīriem komplektētas mononacionālas karaspēka daļas [[Krievijas impērija]]s armijā [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules kara]] laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai. | ||
| − | 1915. gada 1. augustā [[Krievijas impērija]]s Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks [[ģenerālis]] Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu [[Strēlnieki|strēlnieku]] [[Bataljons|bataljonu]] dibināšanu.<ref>Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.</ref> Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8<ref>Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.</ref> | + | 1915. gada 1. augustā [[Krievijas impērija]]s Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks [[ģenerālis]] Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu [[Strēlnieki|strēlnieku]] [[Bataljons|bataljonu]] dibināšanu.<ref>Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.</ref> Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8<ref>Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.</ref> atviešu strēlnieku bataljoni ([[1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons]], [[2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons]], [[3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons]], [[5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons]], [[6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons]], [[7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons]], [[8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons]]). Latviešu strēlnieku bataljoni tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šīs vienības būtu pietiekoši patstāvīgas un spētu pašas ātri pārvietoties, kā arī lai viņas nepieciešamības gadījumā varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā. 1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie Krievijas impērijas armijas "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja šo vienību galvenos uzdevumus: atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Ziemeļrietumu frontes štābā Sedļecā kapteinis Kārlis Baltiņš sastādīja latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu, par paraugu ņemot tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljonu (skat. [[latviešu strēlnieku bataljons]]). |
No 1915. gada oktobra ''latviešu strēlnieki'' piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par [[Pulks|pulkiem]] un izveidoja 2 [[brigāde]]s (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), [[Nāves sala]]s (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] ([[Pirmās Ziemassvētku kaujas|Ziemassvētku kaujas]]), pie Mazās Juglas (09.1917.) | No 1915. gada oktobra ''latviešu strēlnieki'' piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par [[Pulks|pulkiem]] un izveidoja 2 [[brigāde]]s (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), [[Nāves sala]]s (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie [[Ložmetējkalns|Ložmetējkalna]] ([[Pirmās Ziemassvētku kaujas|Ziemassvētku kaujas]]), pie Mazās Juglas (09.1917.) | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 29. oktobris, plkst. 14.09
Latviešu strēlnieki (angl. latvian riflemen, vāc. Lettische Gewehrschützen, kr. латышские стрелки) - no latviešu tautības karavīriem komplektētas mononacionālas karaspēka daļas Krievijas impērijas armijā I Pasaules kara laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai.
1915. gada 1. augustā Krievijas impērijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu.[1] Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8[2] atviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons, 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons). Latviešu strēlnieku bataljoni tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šīs vienības būtu pietiekoši patstāvīgas un spētu pašas ātri pārvietoties, kā arī lai viņas nepieciešamības gadījumā varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā. 1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie Krievijas impērijas armijas "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja šo vienību galvenos uzdevumus: atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Ziemeļrietumu frontes štābā Sedļecā kapteinis Kārlis Baltiņš sastādīja latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu, par paraugu ņemot tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljonu (skat. latviešu strēlnieku bataljons).
No 1915. gada oktobra latviešu strēlnieki piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par pulkiem un izveidoja 2 brigādes (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), Nāves salas (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna (Ziemassvētku kaujas), pie Mazās Juglas (09.1917.)
Pēc februāra revolūcijas latviešu strēlnieku (no kuriem visi bija 1905. gada revolūcijas aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica patvaldības gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels). 1917. gada maijā latviešu strēlnieku pulku delegātu 2. kongresā pieņēma LSD piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai. Piedalījās Iskolata republikas izveidošanā un bija tās bruņoto spēku kodols. Sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, latviešu strēlnieku pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju. 1918. gada 6. aprīlī pulki tika izformēti un strēlnieki demobilizēti.
Aptuveni 12 000 devās vai nu atpakaļ uz okupēto Latviju, vai tālāk uz Sibīriju meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos). Pēterburgā palikušie bijušie strēlnieki, stājās KSFPR rīcībā kā latviešu sarkanie strēlnieki (atjaunojot veco pulku nosaukumus).
Skat. arī:
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
3. bataljona brīvprātīgie (1915.)
brīvprātīgie (1915.)
2. Rīgas pulka strēlnieks
6. Tukuma pulka strēlnieks
strēlnieki (1915.)
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona izlūki
ierakumos (1916.)
4. Vidzemes bataljona izlūki atpūtā (1916.)
1916. gada ziemā
strēlnieks A. (24.04.1917.)
8. Valmieras pulka strēlnieki (1917.)
4. Vidzemes pulka strēlnieki (1917.)
1917. gada 27. oktobrī (9. novembrī)
pirmais zenītložmetējs
5. armijas latviešu strēlnieku pulku deputātu sapulce, Daugavpils
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri
2. Rīgas pulka strēlnieks
Smiltenē, 15.03.1917.
N.Ziediņš, Smiltene (1917.)
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
- Latviešu strēlnieki mūžības gaismā. / sast.i Goldmanis J. un Mednis E. - Strēlnieks, 1953. - 237 lpp.
- Memenis A. Strēlnieki : Latviešu strēlnieki I pasaules kar̦ā. - Junda: Rīga, 1995. - 245 lpp.
- Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
- Jēkabsons Ēriks. Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošana 1915. gada vasarā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.7., 28.-29. lpp.
- Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieku ugunskristības 1915. gada 12. oktobrī. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.9., 28.-29. lpp.
- Karstiņš Jānis. Latviešu strēlnieku vēsture, 1915-1920. - Zinātne: Rīga, 1970. - 694 lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Goppers K. Starp divām revolūcijām.
- Bibliogrāfija
- Latviešu strēlnieki (dokumentu un atmiņu krājums), 2. burtnīca. (pdf)
- Latviešu strēlnieki (dokumentu un atmiņu krājums), 28. burtnīca
- 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona kaujas žurnāls, 8. burtnīca (.pdf)
- Šiliņš J. Latvian Society and the Soviet Regime in1919: from Support to Resistance (.pdf)
- Silent Nights - 4th Vidzemes Riflemen Day Book.
