Atšķirības starp "Latviešu sarkanie strēlnieki" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:9_sarkano_strelnieku_pulks_11_1918.jpg|right|thumb|250px|9. pulka strēlnieki 1918. gada novembrī]] | [[Attēls:9_sarkano_strelnieku_pulks_11_1918.jpg|right|thumb|250px|9. pulka strēlnieki 1918. gada novembrī]] | ||
| − | '''Sarkanie latviešu strēlnieki''' (angl. ''latvian red riflemen'', vāc. ''Lettische Rote Gewehrschützen'', kr. ''красные латышские стрелки'') - bijušo Krievijas impērijas armijas [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieku]] vienības, kas sākoties [[Vācijas impērija]]s armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, bija spiestas atkāpties uz Iekškrieviju, kur martā-aprīlī tika iekļautas jaunizveidotajā [[Sarkanā armija|Sarkanajā armijā]]. 1918. gada martā–aprīlī bijušās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku pulki tika izformēti un paši strēlnieki demobilizēti | + | '''Sarkanie latviešu strēlnieki''' (angl. ''latvian red riflemen'', vāc. ''Lettische Rote Gewehrschützen'', kr. ''красные латышские стрелки'') - bijušo Krievijas impērijas armijas [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieku]] vienības, kas sākoties [[Vācijas impērija]]s armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, bija spiestas atkāpties uz Iekškrieviju, kur martā-aprīlī tika iekļautas jaunizveidotajā [[Sarkanā armija|Sarkanajā armijā]]. 1918. gada martā–aprīlī bijušās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku pulki tika izformēti un paši strēlnieki demobilizēti. [[Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika|KSFPR]] 1918. gada 2. maijā izludināja masveida iesaukšanu Sarkanajā armijā un uz Pēterburgā palikušo latviešu bāzes - sākotnēji aptuveni 4000 vīru, - izveidoja jaunas t.s. '''sarkano latviešu strēlnieku''' vienības, mobilizējot 30 000 bijušo latviešu strēlnieku<ref>6 000 anketas, kuras 1921. gadā Rēzeknes karantīnā pēc atbraukšanas no Krievijas rakstīja bijušie sarkanie strēlnieki, liecina, ka pārsvarā tika iesaukti ar varu, taču kādi 2-5% Sarkanajā armijā iestājās brīvprātīgi. Mobilizēti tika ļoti plašā teritorijā - daži pat tālajā Vidusāzijā, Taškentā un Donas kazaku apgabalā.</ref> un atjaunojot veco pulku nosaukumus, kā arī izveidojot pilnīgi jaunu pulku no tiem Iekškrievijā mobilizētajiem, kuri iepriekš nebija dienējuši latviešu strēlniekos. Jaunās sarkanās armijas daļas, kuru pamatsastāvu veidoja bijušie latviešu strēlnieki<ref>Aptuveni 12 000 strēlnieku nepakļāvās mobilizācijai un izklīda Krievijas plašumos, meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. [[latviešu baltie strēlnieki|latviešu baltajos strēlniekos]]), bet retais, riskējot ar dzīvību, atgriezās okupētajā Latvijā.</ref>, izrādījās vienas no disciplinētākajām, kaujasspējīgākajām un varai uzticamākajām Sarkanās armijas vienībām (kas bija gluži dabiski: līdzīgi kā [[Čehu leģions|čehu leģionam]] u.c. pēc etniskā principa komplektētajām armijas vienībām, šiem karavīriem atrodoties sev etniski un kultūras ziņā svešā vidē, bez iespējas individuāli dezertēt un doties mājās, nebija cita ceļa kā turēties kopā un kalpot). |
| − | + | 1918. gada 13. aprīlī ''latviešu strēlnieku'' pulki tika apvienoti [[Latviešu strēlnieku padomju divīzija|Latviešu strēlnieku padomju divīzijā]] (9 pulki), par komandieri ieceļot [[Vācietis Jukums|J.Vācieti]]. 1., 4., 5., 6. pulki tika nosūtīti karot Austrumu frontē (10.-11.1918.), 3. brigāde tika nosūtīta karot Dienvidu frontē. Decembrī divīzija tika pārdislocēta uz rietumiem, kur uzsāka Vācijas armijas izdzīšanu no mūsdienu Latvijas teritorijas. 1919. gada janvārī divīzija tika iekļauta jaunizveidotajā [[Padomju Latvijas armija|Padomju Latvijas armijā]]. 1919. gada septebrī ''sarkano latviešu strēlnieku'' divīziju pārdislocēja uz Baltkrieviju, kur tai bija dots uzdevums salauzt Polijas Republikas armijas pretošanos. Oktobrī to pārveda pret Deņikina armijas spēkiem, kur divīzija piedalījās Orlas-Kromu kaujās. Lielā kritušo skaita dēļ divīzija tika ievērojami papildināta ar jauniesauktajiem no citiem Krievijas reģioniem. 1920. gada aprīlī divīzija tika nosūtīta piedalīties kaujās dienvidos pret Vrangeļa armiju. Pēc 1920. gada 11. augusta [[Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums|Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma]] noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā divīzija tika izformēta un liela daļa personālsastāva atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši; pārējie palika dienēt Sarkanajā armijā vai demobilizējās un uzsāka civilu dzīvi, jo strēlnieku atgriešanās dzimtenē palika neīstenojams sapnis galvotāju trūkuma dēļ). | |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 30. oktobris, plkst. 11.46
Sarkanie latviešu strēlnieki (angl. latvian red riflemen, vāc. Lettische Rote Gewehrschützen, kr. красные латышские стрелки) - bijušo Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienības, kas sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, bija spiestas atkāpties uz Iekškrieviju, kur martā-aprīlī tika iekļautas jaunizveidotajā Sarkanajā armijā. 1918. gada martā–aprīlī bijušās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku pulki tika izformēti un paši strēlnieki demobilizēti. KSFPR 1918. gada 2. maijā izludināja masveida iesaukšanu Sarkanajā armijā un uz Pēterburgā palikušo latviešu bāzes - sākotnēji aptuveni 4000 vīru, - izveidoja jaunas t.s. sarkano latviešu strēlnieku vienības, mobilizējot 30 000 bijušo latviešu strēlnieku[1] un atjaunojot veco pulku nosaukumus, kā arī izveidojot pilnīgi jaunu pulku no tiem Iekškrievijā mobilizētajiem, kuri iepriekš nebija dienējuši latviešu strēlniekos. Jaunās sarkanās armijas daļas, kuru pamatsastāvu veidoja bijušie latviešu strēlnieki[2], izrādījās vienas no disciplinētākajām, kaujasspējīgākajām un varai uzticamākajām Sarkanās armijas vienībām (kas bija gluži dabiski: līdzīgi kā čehu leģionam u.c. pēc etniskā principa komplektētajām armijas vienībām, šiem karavīriem atrodoties sev etniski un kultūras ziņā svešā vidē, bez iespējas individuāli dezertēt un doties mājās, nebija cita ceļa kā turēties kopā un kalpot).
1918. gada 13. aprīlī latviešu strēlnieku pulki tika apvienoti Latviešu strēlnieku padomju divīzijā (9 pulki), par komandieri ieceļot J.Vācieti. 1., 4., 5., 6. pulki tika nosūtīti karot Austrumu frontē (10.-11.1918.), 3. brigāde tika nosūtīta karot Dienvidu frontē. Decembrī divīzija tika pārdislocēta uz rietumiem, kur uzsāka Vācijas armijas izdzīšanu no mūsdienu Latvijas teritorijas. 1919. gada janvārī divīzija tika iekļauta jaunizveidotajā Padomju Latvijas armijā. 1919. gada septebrī sarkano latviešu strēlnieku divīziju pārdislocēja uz Baltkrieviju, kur tai bija dots uzdevums salauzt Polijas Republikas armijas pretošanos. Oktobrī to pārveda pret Deņikina armijas spēkiem, kur divīzija piedalījās Orlas-Kromu kaujās. Lielā kritušo skaita dēļ divīzija tika ievērojami papildināta ar jauniesauktajiem no citiem Krievijas reģioniem. 1920. gada aprīlī divīzija tika nosūtīta piedalīties kaujās dienvidos pret Vrangeļa armiju. Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā divīzija tika izformēta un liela daļa personālsastāva atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši; pārējie palika dienēt Sarkanajā armijā vai demobilizējās un uzsāka civilu dzīvi, jo strēlnieku atgriešanās dzimtenē palika neīstenojams sapnis galvotāju trūkuma dēļ).
Atsauces un piezīmes
- ↑ 6 000 anketas, kuras 1921. gadā Rēzeknes karantīnā pēc atbraukšanas no Krievijas rakstīja bijušie sarkanie strēlnieki, liecina, ka pārsvarā tika iesaukti ar varu, taču kādi 2-5% Sarkanajā armijā iestājās brīvprātīgi. Mobilizēti tika ļoti plašā teritorijā - daži pat tālajā Vidusāzijā, Taškentā un Donas kazaku apgabalā.
- ↑ Aptuveni 12 000 strēlnieku nepakļāvās mobilizācijai un izklīda Krievijas plašumos, meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos), bet retais, riskējot ar dzīvību, atgriezās okupētajā Latvijā.
pulkvedis J.Vācietis
1. vieglās artilērijas diviziona karogs
karogs
apšauda Latvijas zemessardzes lidmašīnu pie Bauskas (02.1919.)
Kazaņas apkaimē
lauka virtuve (1919.)
Maskavā, kremļa garnizonā
Maskavā, kremļa garnizonā
Ukrainā (1920.)
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem : latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Nordik: Rīga, 2006. - 726 lpp.
- Šteins V. Latviešu sarkano strēlnieku cīņu unpiemiņas vietas Latvijā. - Avots: Rīga, 1987. - 67 lpp.
- Šteins V. Mēs vērām vārtus : Latviešu sarkano strēlnieku slavas ceļus atceroties. - Avots: Rīga, 1987. - 117 lpp.
- Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
- Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995.
- Ģērmanis U. Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. - Almqvist & Wiksell: Stockholm, 1974 - 336 p.
- История латышских стрелков (1915-1920). - Рига, 1972
- Кайминь Я., Латышские стрелки в борьбе за победу Октябрьской революции. 1917-1918. - Рига, 1961
- Спреслис А.И., Латышские стрелки на страже завоеваний Октября, 1917-1918. - Рига, 1967
- Латышские стрелки и красногвардейцы в первый год Советской власти. – Москва, 1975
- Цыпкин Г.А. Красная гвардия в борьбе за власть Советов. – Москва, 1967
- Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече. 1982. №№ 4, 5, 6.
Resursi internetā par šo tēmu
- Goppers K. Starp divām revolūcijām.
- Literatūras sarksts
- Ģērmanis U. Zemgaliešu komandieris.
- Viesturs Sprūde. Karotāji ar raksturu, nevis nelieši.
