Atšķirības starp "Troickas bataljons" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 31. janvāris, plkst. 14.07

Imantas pulka un Troickas bataljona karavīru maršruts ceļā uz Latviju

1. Latvijas atbrīvošanas bataljons jeb Troickas bataljons (kr. Латышский (Троицкий) стрелковый батальон; an. 1. Latvian (Troicka) Rifle Battalion) jeb 1. atsevišķais bataljons (1-й Отдельный Троицкий латышский батальон) - no latviešiem komplektēta "Latvijas karaspēka" vienība Sibīrijā, pakļauta Francijas armijas ekspedīcijas korpusa virspavēlniecībai Čehoslovāku korpusa sastāvā laikā no 1919. līdz 1920. gadam. Komandieris (14.10.1918.-06.11.1920.) štabskapitans P.Dardzāns (bij. latviešu strēlnieku 1. Daugavgrīvas pulka komandieris).

Pēc Samaras ieņemšanas 1918. gada vasarā Čehu korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar atbalstu idejai izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. No 16.-18. augustam norisa latviešu (Sibīrijā tajā laikā bija vairāk nekā 100 000 latviešu kolonistu un bēgļu, kas pašorganizējās paši savās padomēs) pārstāvju sarunas ar Krievijas Satversmes Sapulces locekli Bruževiču un Čehu korpusa pārstāvi Vlachaku. Augustā sākās organizēšanas priekšdarbi, ko uzsāks speciāla komisija Samarā un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Permas nodaļas Kara lietu pilnvarotais Vīlips presē vērsās pie visiem Dienvidurālu latviešiem, kuri vēlas "atbrīvot Latviju no vācu jūga", ar aicinājumu stāties 1. Latvijas brīvošanas bataljonā, kas formējas Čehoslovāku korpusa ietvaros. Oktobrī šī darba turpināšanu uzņēmās Rietumsibīrijas un Urālu Latviešu Nacionalā padome Omskā, kas, ievērojot jau zināmu Krievijas aprindu nelabvēlību pret nacionālā karaspēka formēšanu, panāca formālu militāri politisku līgumu, ka formējamais bataljons tika iekļauts kā autonoma daļa čehu armijā. Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) priekšnieka ģenerāļa Galkina 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā Samarā formēt latviešu strēlnieku pulkus. 14. oktobrī par latviešu vienību formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka (Троицк) Orenburgas guberņā (mūsd. Čeļabinskas apgabals). No 1919.g. februāra pulks saimnieciski pakļāvās franču militārajai misijai, kas to apgādāja ar formas tērpiem, pārtiku. Taktiskā ziņā bija pakļauts AUstrumu frontes 2. armijai (2-я армия Восточного фронта, командующий: Генерального штаба (1900) генерал-лейтенант (08.1919) Николай Алексан. Лохвицкий (07.1919 – 08.1919)). Vienības pildīja sardzes dienestu, piedalījās Kustanajas apriņķī (Кустанайский уезд) vairākās soda operācijās pret lielinieku partizāniem (карательный латышский батальон капитана Дардзана, латышский отряд капитана Бресмана).

No 1919. gada 25. jūlija līdz 28. augustam veica 500 km garu pārgājienu kājām no Troickas līdz Omskai. 1919. gada 16. novembrī Sibīrijas armijas virspavēlnieks V.Boldirevs (В.Г. Болдырев) deva rīkojumu izformēt latviešu vienību – „finanšu grūtību, apģērba un ieroču trūkuma, kā arī frontes daļu nepilnīgas komplektācijas dēļ“, - un iekļaut tā personālsastāvu (13 virsnieki, 4 kara ierēdņi un 28 instruktori un kareivji) formējamā 2. Urālu kadru pulkā (2-й Уральский кадровый полк). Taču štabskapitanam Dardzānam izdevās panākt, ka jau saformētā latviešu vienība pārgāja tiešā Čehu korpusa pakļautībā un turpināja rekrutēšanu. Šajā pašā 16. novembrī SULNP parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu karaspēka vienību apgādi. Kopā ar čehoslovāku korpusu, arjergardā sedzot tā atkāpšanos, šķērsoja visu Sibīriju un Mandžūriju. Pa ceļam uz Vladivostoku, pieaugot personālsastāvam (1920. gada pavasarī vienībā bija jau 31 virsnieks un 710 kareivji), bataljons pārdēvēts par 1. Latvijas atbrīvošanas pulku (praksē turpināja dēvēt vienkārši par 1. latviešu strēlnieku pulku: 1-й Латышский стрелковый полк). 1920. gada 13. jūnijā pulks ieradās Vladivostokā. 1920. gada 20.-21. jūnijā divos japāņu kuģos izbrauca uz Japānas ostu Cugaru, no kurienes pārvietojās uz kuģa "Воронеж", kurš 1920. gada 24. jūnijā atstāja ostu un devās uz Latviju. 1920. gada 3. oktobrī pulks ieradās Liepājā, bet 6. oktobrī - Rīgā.

1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja, bet atlikušos 28. oktobrī pārdēvēja par 1. Latvijas strēlnieku (Troickas) pulku un iekļāva robežsargu divīzijā, no decembra vienība atradās Latgalē 3. robežapsardes rajonā. 1922. gada janvārī pulku samazināja un kā 3. bataljonu iekļāva Aizputes kājnieku pulkā.

Skat. arī: Ņižņeudinskas kauja

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920 : Enciklopēdija - Preses nams: Rīga, 1999., 129. lpp.
• Pēteris Dardzāns. Dieva plaukstā - Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas. (1. sējums) - autora izdevums: Čikāga (ASV), 1985. - 539 lp.
• Alekse I. Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup. // Latvijas Vēstnesis. Rīga, 2004. gada 16. septembris.
• Freimanis Jānis. Kāda Troickas bataljona kareivja gaitas svešumā un dzimtenē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002., Nr.4., 131.-150. lpp.
• Kramiņš Gunārs. Troickas un Imantas pulki kā pirmās neatkarības karaspēka vienības. // Latviešu karavīrs vēsturiskā skatījumā : 2005., 2007. g. semināru materiāli ar papildinājumiem. - Latviešu virsnieku apvienība: Rīga, 2009. 113 lpp. - 14.-20. lpp.
• Lauks Kārlis. Troickas pulks : dienas grāmata par pulka gaitām. - autora izdevums: Toronto, 1978., 240 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• LVVA fonda Nr. 3600 - Troickas pulks - kartiņa
• Latviešu nacionālo karaspēka vienību nodibināšanās Sibirijā
• Jānis Mediņš. Troickas bataljona maršs pūtēju orķestrim. // Latvijas mūzikas informācijas centrs