Atšķirības starp "Demokrātiskais bloks" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Demokrātiskais bloks (DB)''' - esošo kreiso un jaundibināto<ref>Krievijas impērijā politiskās partijas bija aizliegtas un darbojās tikai pret režīmu noskaņotās kreisās partijas, kuras savu darbību veica nelegāli, pagrīdē. Pilsoniskās partijas sāka veidoties pēc Februāra revolūcijas.</ref> pilsonisko politisko partiju un politiski aktīvu personu apvienība, izveidojusies pēc Vācijas armijas ienākšanas Rīgā 1918. gada septembrī | + | '''Demokrātiskais bloks (DB)''' - esošo kreiso un jaundibināto<ref>Krievijas impērijā politiskās partijas bija aizliegtas un darbojās tikai pret režīmu noskaņotās kreisās partijas, kuras savu darbību veica nelegāli, pagrīdē. Pilsoniskās partijas sāka veidoties pēc Februāra revolūcijas.</ref> pilsonisko politisko partiju un politiski aktīvu personu apvienība, kas it kā izveidojusies pēc Vācijas armijas ienākšanas Rīgā 1918. gada septembrī: to 23. septembrī izveidoja 20 personas, pārstāvot [[LSDSP]] (maziniekus), [[Eseri|eseru]], [[Latviešu zemnieku savienība|Zemnieku savienību]] un demokrātus. Iniciatīva nākusi no sociāldemokrātu pārstāvja Paula Kalniņa, esera [[Valters Miķelis|M.Valtera]], M.Bružes un nelegāli darbību atjaunojušās Rīgas sabiedrisko organizāciju deputātu padomes pārstāvja [[Latvijas Radikāldemokrātiskā partija|radikāldemokrāta]] [[Deglavs Augusts|A.Deglava]] iniciatīvas, kas 14. septembrī sasauca Erasta Bites dzīvoklī slepenu apspriedi, kur vienojās par kopdarbības ideoloģisko platformu. DB pieņēma Valtera izstrādāto rezolūciju (mīkstinātu K.Ulmaņa un Mendera redakcijā), kas balstījās uz [[Vidzemes Pagaidu zemes padome]]s 12. augusta lēmumu pamata. Rezolūcija uzsvēra prasību pēc republikāniskas, neitrālas, nedalītas, starptautiskām garantijām nodrošinātas Latvijas nepieciešamību. Turpmākajās DB sēdēs<ref>Nav zināms, kur, kad, cik un vai vispār šādas sēdes notikušas, taču literatūrā tiek pieminētas.</ref> piedalījās jau 8 politisko partiju pārstāvji ([[revolucionārie sociālisti]], republikāņi, meatkarības partija u.c.). Bloka nelegālo darbību atviegloja okupācijas varas atļautā [[Latviešu Palīdzības komiteja]] ar Andreju Krastkalnu vadībā un Ulmani kā valdes locekli, kā arī A.Butuļa vadītā [[Latviešu Izglītības biedrība]], kurā aktīvi darbojās Valters - izmantojot šīs legālās organizācijas kā aizsegu, DB uzsāka darbību savu ideju propanēšanai un mērķu realizēšanai. Oktobra beigās DB paziņoja, ka tā mērķis ir "Latvijā kā neatkarīga, demokrātiska republika Tautu Savienībā".<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 241. lpp.</ref> Aktīvi Blokā darbojās: priekšsēdētājs M.Skujenieks, R.Bēnuss, E.Bite, M.Bruže, Ā.Butuls, A.Deglavs, P.Kalniņš, K.Kurševics, F.Menders, S.Paegle, E.Skubiķis, V.Straujāns, E.Strautnieks, E.Traubergs, K.Ulmanis, M.Valters un A. Zēbergs (dažkārt DB literatūrā dēvē arī par "17 vīru bloku"). Neraugoties uz domstarpībām ar [[Latviešu Pagaidu Nacionālā padome|Latviešu Pagaidu Nacionālā padomi]] par to, kura no organizācijām vairāk tiesīga pārstāvēt visus iedzīvotājus, DB 1918. gada 17. novembrī paplasinātā sēdē nolēma turpmāk dēvēties par [[Latvijas Tautas padome|Latvijas Tautas padomi]], kas uzņemas priekšparlamenta funkcijas un uzņemas valsts varu, pieņemot politisko platformu. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 1. jūlijs, plkst. 10.53
Demokrātiskais bloks (DB) - esošo kreiso un jaundibināto[1] pilsonisko politisko partiju un politiski aktīvu personu apvienība, kas it kā izveidojusies pēc Vācijas armijas ienākšanas Rīgā 1918. gada septembrī: to 23. septembrī izveidoja 20 personas, pārstāvot LSDSP (maziniekus), eseru, Zemnieku savienību un demokrātus. Iniciatīva nākusi no sociāldemokrātu pārstāvja Paula Kalniņa, esera M.Valtera, M.Bružes un nelegāli darbību atjaunojušās Rīgas sabiedrisko organizāciju deputātu padomes pārstāvja radikāldemokrāta A.Deglava iniciatīvas, kas 14. septembrī sasauca Erasta Bites dzīvoklī slepenu apspriedi, kur vienojās par kopdarbības ideoloģisko platformu. DB pieņēma Valtera izstrādāto rezolūciju (mīkstinātu K.Ulmaņa un Mendera redakcijā), kas balstījās uz Vidzemes Pagaidu zemes padomes 12. augusta lēmumu pamata. Rezolūcija uzsvēra prasību pēc republikāniskas, neitrālas, nedalītas, starptautiskām garantijām nodrošinātas Latvijas nepieciešamību. Turpmākajās DB sēdēs[2] piedalījās jau 8 politisko partiju pārstāvji (revolucionārie sociālisti, republikāņi, meatkarības partija u.c.). Bloka nelegālo darbību atviegloja okupācijas varas atļautā Latviešu Palīdzības komiteja ar Andreju Krastkalnu vadībā un Ulmani kā valdes locekli, kā arī A.Butuļa vadītā Latviešu Izglītības biedrība, kurā aktīvi darbojās Valters - izmantojot šīs legālās organizācijas kā aizsegu, DB uzsāka darbību savu ideju propanēšanai un mērķu realizēšanai. Oktobra beigās DB paziņoja, ka tā mērķis ir "Latvijā kā neatkarīga, demokrātiska republika Tautu Savienībā".[3] Aktīvi Blokā darbojās: priekšsēdētājs M.Skujenieks, R.Bēnuss, E.Bite, M.Bruže, Ā.Butuls, A.Deglavs, P.Kalniņš, K.Kurševics, F.Menders, S.Paegle, E.Skubiķis, V.Straujāns, E.Strautnieks, E.Traubergs, K.Ulmanis, M.Valters un A. Zēbergs (dažkārt DB literatūrā dēvē arī par "17 vīru bloku"). Neraugoties uz domstarpībām ar Latviešu Pagaidu Nacionālā padomi par to, kura no organizācijām vairāk tiesīga pārstāvēt visus iedzīvotājus, DB 1918. gada 17. novembrī paplasinātā sēdē nolēma turpmāk dēvēties par Latvijas Tautas padomi, kas uzņemas priekšparlamenta funkcijas un uzņemas valsts varu, pieņemot politisko platformu.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Krievijas impērijā politiskās partijas bija aizliegtas un darbojās tikai pret režīmu noskaņotās kreisās partijas, kuras savu darbību veica nelegāli, pagrīdē. Pilsoniskās partijas sāka veidoties pēc Februāra revolūcijas.
- ↑ Nav zināms, kur, kad, cik un vai vispār šādas sēdes notikušas, taču literatūrā tiek pieminētas.
- ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 241. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 105.-106. lpp.
