Atšķirības starp "Valmieras kājnieku pulks" versijām
m |
m |
||
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
21. janvārī uz Igauniju atsūtītais [[kapitans]] J.Zemitāns Rēvelē (mūsd. Tallina) saņēma atļauju no mobilizētajiem latviešu bēgļiem formēt 6 rotas [[Latvijas Pagaidu valdība]]s spēkiem. Vēlāk mobilizāciju izsludināja Igaunijas armijas ieņemtajos septiņos Rūjienas un Valkas apkaimes pagastos. Tika mobilizēti ~1500 vīri (t.sk. ~60 virsnieki). 18.02. tika sākta 1. Valmieras kājnieku pulka formēšana divu bataljonu sastāvā (1. bataljona kom. pulkvedis-leitnants J.Jansons, 2. bataljona kom. kapitans K.Bojārs). 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota (kom. kapitans K.Berķis), ko pārformēja par Rezerves bataljonu (kuru vēlāk pārformēja par [[Cēsu kājnieku pulks|2. Cēsu kājnieku pulku]]). 27. martā nosūtīts uz Igaunijas armijas un [[LSPR armija]]s fronti, Apes iecirkni. Uzbrūkot Apei, pēc 29.03. izcīnīja pirmās kaujs pie Māriņkalna, Rēzaku un Alsviķu muižām, taču panākumus neguva un 07.04. atkāpās izejas pozīcijās Melnupes labajā krastā, kur 18.04.-26.05. aizstāvējās pret 4. latviešu strēlnieku pulka mēģinājumiem forsēt upi. Lieliniekiem atkāpjoties, pulks ieņēma Api (27.05.), Vecgulbeni (31.05.), Lubānu, līdz 5. jūnijā sasniedza Krustpili un Jēkabpili. Pulka fronte stiepās no Kaldabruņas Daugavas labajā krastā līdz pat Balviem. Sākot ar 9. jūniju vairs nepakļāvās Igaunijas armijai. Ļaudonā mobilizācijas kārtā tika saformēts 3. bataljons, inženieru rota. Pulka artilērijas baterija piedalījās [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]]. | 21. janvārī uz Igauniju atsūtītais [[kapitans]] J.Zemitāns Rēvelē (mūsd. Tallina) saņēma atļauju no mobilizētajiem latviešu bēgļiem formēt 6 rotas [[Latvijas Pagaidu valdība]]s spēkiem. Vēlāk mobilizāciju izsludināja Igaunijas armijas ieņemtajos septiņos Rūjienas un Valkas apkaimes pagastos. Tika mobilizēti ~1500 vīri (t.sk. ~60 virsnieki). 18.02. tika sākta 1. Valmieras kājnieku pulka formēšana divu bataljonu sastāvā (1. bataljona kom. pulkvedis-leitnants J.Jansons, 2. bataljona kom. kapitans K.Bojārs). 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota (kom. kapitans K.Berķis), ko pārformēja par Rezerves bataljonu (kuru vēlāk pārformēja par [[Cēsu kājnieku pulks|2. Cēsu kājnieku pulku]]). 27. martā nosūtīts uz Igaunijas armijas un [[LSPR armija]]s fronti, Apes iecirkni. Uzbrūkot Apei, pēc 29.03. izcīnīja pirmās kaujs pie Māriņkalna, Rēzaku un Alsviķu muižām, taču panākumus neguva un 07.04. atkāpās izejas pozīcijās Melnupes labajā krastā, kur 18.04.-26.05. aizstāvējās pret 4. latviešu strēlnieku pulka mēģinājumiem forsēt upi. Lieliniekiem atkāpjoties, pulks ieņēma Api (27.05.), Vecgulbeni (31.05.), Lubānu, līdz 5. jūnijā sasniedza Krustpili un Jēkabpili. Pulka fronte stiepās no Kaldabruņas Daugavas labajā krastā līdz pat Balviem. Sākot ar 9. jūniju vairs nepakļāvās Igaunijas armijai. Ļaudonā mobilizācijas kārtā tika saformēts 3. bataljons, inženieru rota. Pulka artilērijas baterija piedalījās [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]]. | ||
| − | Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts (07.08.1919.) par '''4. Valmieras kājnieku pulku''' un pārdislocēts [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] | + | Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts (07.08.1919.) par '''4. Valmieras kājnieku pulku''' un pārdislocēts [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] Latgales frontes sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret [[LSPR armija|Sarkano armiju]]. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - [[Bermontiāde]]s laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot [[Rietumu brīvprātīgo armija]]s daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot [[Jaunjelgavas kauja|Jaunjelgavas kauju]] un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam. Neatkarības kara laikā krita 70 pulka karavīri, 178 karavīri apbalvoti ar [[LkO]]. |
Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar [[Liepājas kājnieku pulks|Liepājas kājnieku pulku]] un iekļauts [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] [[24. teritoriālais korpuss|24. teritoriālajā korpusā]] kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret [[Ass valstis|Ass valstīm]]. | Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar [[Liepājas kājnieku pulks|Liepājas kājnieku pulku]] un iekļauts [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] [[24. teritoriālais korpuss|24. teritoriālajā korpusā]] kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret [[Ass valstis|Ass valstīm]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. marts, plkst. 07.37
Latvijas armijas 1. Valmieras kājnieku pulks (18.02.1919.-08.1919.) jeb 4. Valmieras kājnieku pulks (08.1919.-08.1940.) - Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes vienība, saformēta Tērbatā, Igaunijā, 1919. gada februārī, mobilizējot šajā apvidū esošos latviešu vīriešus karadienestam derīgā vecumā. Komandieri:
- pulkvedis-leitnants J.Jansons (18.02.1919.-01.11.1919.)
- pulkvedis-leitnants K.Bojārs (01.11.1919.-01.04.1920.)
- pulkvedis-leitnants A.Kalējs (01.04.1922.-08.11.1922.)
- pulkvedis R.Kļaviņš (08.11.1922.-06.1931.)
- pulkvedis Ž.Bahs (06.1931.-27.07.1934.)
- pulkvedis J.Skujiņš (27.07.1934.-06.1940.)
21. janvārī uz Igauniju atsūtītais kapitans J.Zemitāns Rēvelē (mūsd. Tallina) saņēma atļauju no mobilizētajiem latviešu bēgļiem formēt 6 rotas Latvijas Pagaidu valdības spēkiem. Vēlāk mobilizāciju izsludināja Igaunijas armijas ieņemtajos septiņos Rūjienas un Valkas apkaimes pagastos. Tika mobilizēti ~1500 vīri (t.sk. ~60 virsnieki). 18.02. tika sākta 1. Valmieras kājnieku pulka formēšana divu bataljonu sastāvā (1. bataljona kom. pulkvedis-leitnants J.Jansons, 2. bataljona kom. kapitans K.Bojārs). 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota (kom. kapitans K.Berķis), ko pārformēja par Rezerves bataljonu (kuru vēlāk pārformēja par 2. Cēsu kājnieku pulku). 27. martā nosūtīts uz Igaunijas armijas un LSPR armijas fronti, Apes iecirkni. Uzbrūkot Apei, pēc 29.03. izcīnīja pirmās kaujs pie Māriņkalna, Rēzaku un Alsviķu muižām, taču panākumus neguva un 07.04. atkāpās izejas pozīcijās Melnupes labajā krastā, kur 18.04.-26.05. aizstāvējās pret 4. latviešu strēlnieku pulka mēģinājumiem forsēt upi. Lieliniekiem atkāpjoties, pulks ieņēma Api (27.05.), Vecgulbeni (31.05.), Lubānu, līdz 5. jūnijā sasniedza Krustpili un Jēkabpili. Pulka fronte stiepās no Kaldabruņas Daugavas labajā krastā līdz pat Balviem. Sākot ar 9. jūniju vairs nepakļāvās Igaunijas armijai. Ļaudonā mobilizācijas kārtā tika saformēts 3. bataljons, inženieru rota. Pulka artilērijas baterija piedalījās Cēsu kaujās.
Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts (07.08.1919.) par 4. Valmieras kājnieku pulku un pārdislocēts Neatkarības kara Latgales frontes sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret Sarkano armiju. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - Bermontiādes laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot Rietumu brīvprātīgo armijas daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot Jaunjelgavas kauju un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam. Neatkarības kara laikā krita 70 pulka karavīri, 178 karavīri apbalvoti ar LkO.
Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar Liepājas kājnieku pulku un iekļauts Sarkanās Armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret Ass valstīm.
Literatūra par šo tēmu
- Valmieras kājnieku pulka vēsture, 1919-1929. - Rīga, 1929. - 465 lpp.
- Grīns A. Vecākais Latvijas kājnieku pulks. // Militārais apskats. 1934., Nr.2., 209.-215. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 99., 240.-241. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
- Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
- Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
- Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
- Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
- Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
