Atšķirības starp "Siguldas kājnieku pulks" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. marts, plkst. 13.11

Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulks - Latvijas armija]s vienība, saformēta Rīgā 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā pie Rūjienas, pievienojot Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonam vēl vienu jaunformētu bataljonu (kopā 22 virsnieki, 1580 instruktori un kareivji). Pakļauta Latgales divīzijai. Komandieri:

• pulkvedis-leitnants O.Dankers (20.06.1919.-12.08.1919.)
• kapteinis J.O.Kalniņš (12.08.1919.-03.09.1920.)
• v.i. pulkvedis-leitnants E.Kembers (04.09.1920.-10.03.1921.)
• pulkvedis K.Frickauss (10.03.1921.-09.08.1935.)
• pulkvedis K.Bojārs (09.08.1935.-01.10.1936.)
• pulkvedis V.Spandegs (01.10.1936.-07.1940.)

Pēc izveidošanas, pulku pa dzelzceļu pārveda uz Rēveli (mūsd. Tallina), kur 29. jūnijā tas saņēma 500 šauteņu un ar britu flotes kreiseri "Dragon" un 2 mīnukuģiem tika pārvests uz Liepāju, kur izvietots Kara ostas kazarmās. 6. rotu 25.07. nosūtīja uz Ventspili, 2. rota palika Liepājā garnizona dienestā. Pašu pulku 23. augustā nodēvēja par "7. Siguldas kājnieku pulku". 30. augustā pulks ar tvaikoni "Saratov" tika pārvests uz Rīgu, kur pildīja garnizona dienestu. Bermontiādes laikā pulka 2. un 8. rota nosūtītas uz Liepāju, pulka pamatsastāvs cīnījās Daugavas labajā krastā (no Dzelzs tilta līdz Muitas dārzam), 16.10. pārvests uz Bolderāju, kur atradās pozīciju kaujās, reizē formējot jaunu 9. rotu. 3.novembrī divas pulka rotas piedalījās neveiksmīgajā desantā Edinburgas (mūsd. Dzintari) pludmalē. 10. novembrī pulks ar kaujām virzījās Pārdaugavā, nākamajā dienā sasniedzot Torņakalnu. 16.19. novembrī pulks piedalījās cīņās pie Cenu muižas un Mislavām, tad Jelgavas apkaimē. Ventspilī dislocētā 6. rota piedalījās sadursmēs pie Stendes (20.10.) un Talsiem (22.10.), bet Liepājā dislocētās rotas piedalījās fortu aizstāvēšanā. 1920. gada janvārī pulks tika pārdislocēts uz Balviem Latgales frontē, piedalījās cīņās pie Liepnas, Salgunavas un Katlešiem (3. bataljons tika piekomandēts 8. Daugavpils kājnieku pulkam un piedalījās Pitalovas (vēlāk Abrenes) ieņemšanā. Pēc miera līguma noslēkšanas pildīja robežsardzes dienestu. 1922. gada aprīlī pulka sastāvā kā 3. bataljons tika iekļauts izformētais 13. Tukuma kājnieku pulks.

Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar 10. Aizputes kājnieku pulku un iekļauts Sarkanās Armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 285. strēlnieku pulks (kom pulkv. K. Priedītis).

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 106.-107. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
• Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
• Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
• Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
• Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
• Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.

Resursi internetā par šo tēmu

• Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu