Atšķirības starp "Vācijas armijas 6. rezerves korpuss" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
15.02.1919. fon der Golcs deva pavēli korpusam pievienoties [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzei]] (t.s. landesvēram) karadarbībā pret [[LSPR armija|Padomju Latvijas armiju]], palīdzot zemessardzei ieņemt Ventspili (24.02.). Šajā laikā korpuss tka papildināts ar 45. rezerves divīzijas daļām, 86. kājnieku divīziju Lietuvā, kā arī [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]]. Marta sākumā bija izstrādāts plāns lielinieku spēku sakaušanai, ieņemot visu Kurzemi un Rietumzemgali un izejot uz Lielupes līnijas. Uzbrukumā, kas sākās 3. martā, piedalījās 1. gvardes rez. divīzijas 1. brigāde (~5000 vīri), Šauļu brigāde (~2400 vīri), Dzelzsdivīzija (~4000 vīri), Latvijas zemessardze (~4500 vīri, t.sk. ~600 latviešu daļu karavīri). Tuvojoties Rīgai, 6. korpusa daļas virzību apturēja, ļaujot pilsētu ieņemt landesvēra vienībām. Jūnija otrajā pusē visas korpusam pakļautās daļas atkāpās uz bāzes vietām, tika pamesta arī Liepāja (22.06.), savukārt štābs saņēma rīkojumu no Berlīnes pārdislocēties uz Jonišķiem. Sākās atsevišķu korpusu vienību kolektīva demobilizēšanās un pāriešana [[Rietumu brīvprātīgo armija]]s dienestā. 12. augustā sākās korpusa daļu evakuācija uz Vāciju. | 15.02.1919. fon der Golcs deva pavēli korpusam pievienoties [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzei]] (t.s. landesvēram) karadarbībā pret [[LSPR armija|Padomju Latvijas armiju]], palīdzot zemessardzei ieņemt Ventspili (24.02.). Šajā laikā korpuss tka papildināts ar 45. rezerves divīzijas daļām, 86. kājnieku divīziju Lietuvā, kā arī [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]]. Marta sākumā bija izstrādāts plāns lielinieku spēku sakaušanai, ieņemot visu Kurzemi un Rietumzemgali un izejot uz Lielupes līnijas. Uzbrukumā, kas sākās 3. martā, piedalījās 1. gvardes rez. divīzijas 1. brigāde (~5000 vīri), Šauļu brigāde (~2400 vīri), Dzelzsdivīzija (~4000 vīri), Latvijas zemessardze (~4500 vīri, t.sk. ~600 latviešu daļu karavīri). Tuvojoties Rīgai, 6. korpusa daļas virzību apturēja, ļaujot pilsētu ieņemt landesvēra vienībām. Jūnija otrajā pusē visas korpusam pakļautās daļas atkāpās uz bāzes vietām, tika pamesta arī Liepāja (22.06.), savukārt štābs saņēma rīkojumu no Berlīnes pārdislocēties uz Jonišķiem. Sākās atsevišķu korpusu vienību kolektīva demobilizēšanās un pāriešana [[Rietumu brīvprātīgo armija]]s dienestā. 12. augustā sākās korpusa daļu evakuācija uz Vāciju. | ||
| − | Tās vienības, kuras nevēlējās evakuēties, apvienojās t.s. Baltenlandes grupā, vēlākajā [[Vācu leģions|Vācu leģionā]]. 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar [[Bermonts Pāvels|Pāvelu Bermontu]] par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā palikušie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā). | + | Tās vienības, kuras nevēlējās evakuēties, apvienojās t.s. Baltenlandes grupā, vēlākajā [[Vācu leģions|Vācu leģionā]]. 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar [[Bermonts Pāvels|Pāvelu Bermontu]] par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā palikušie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. marts, plkst. 17.10
Vācijas armijas 6. rezerves korpuss (vc. VI. Reservekorps) - Vācijas bruņoto spēku operatīvā vienība Latvijas Neatkarības kara laikā, saformēta 1919. gada ziemā no Kurzemē un Lietuvā izvietotajām armijas daļām, kuras netika evakuētas uz Vāciju, pamatā 1. gvardes rezerves divīzijas (no 04.02.), Dzelzsdivīzijas, landvēra pulkiem u.c. vienībām. Pakļauts Ziemeļu robežapsardzes virspavēlniecībai. Štāba atrašanās vieta bija Lībava (mūsd. Liepāja). 1919. gada februārī korpusā bija aptuveni 3 800 000 vīri. Komandieri:
15.02.1919. fon der Golcs deva pavēli korpusam pievienoties Latvijas zemessardzei (t.s. landesvēram) karadarbībā pret Padomju Latvijas armiju, palīdzot zemessardzei ieņemt Ventspili (24.02.). Šajā laikā korpuss tka papildināts ar 45. rezerves divīzijas daļām, 86. kājnieku divīziju Lietuvā, kā arī brīvkorpusiem. Marta sākumā bija izstrādāts plāns lielinieku spēku sakaušanai, ieņemot visu Kurzemi un Rietumzemgali un izejot uz Lielupes līnijas. Uzbrukumā, kas sākās 3. martā, piedalījās 1. gvardes rez. divīzijas 1. brigāde (~5000 vīri), Šauļu brigāde (~2400 vīri), Dzelzsdivīzija (~4000 vīri), Latvijas zemessardze (~4500 vīri, t.sk. ~600 latviešu daļu karavīri). Tuvojoties Rīgai, 6. korpusa daļas virzību apturēja, ļaujot pilsētu ieņemt landesvēra vienībām. Jūnija otrajā pusē visas korpusam pakļautās daļas atkāpās uz bāzes vietām, tika pamesta arī Liepāja (22.06.), savukārt štābs saņēma rīkojumu no Berlīnes pārdislocēties uz Jonišķiem. Sākās atsevišķu korpusu vienību kolektīva demobilizēšanās un pāriešana Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā. 12. augustā sākās korpusa daļu evakuācija uz Vāciju.
Tās vienības, kuras nevēlējās evakuēties, apvienojās t.s. Baltenlandes grupā, vēlākajā Vācu leģionā. 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā palikušie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).[1]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 260. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Hermann Cron. Geschichte des Deutschen Heeres im Weltkriege 1914–1918. - Militärverlag Karl Siegesmund, Berlin, 1937
