Atšķirības starp "Štriks Heinrihs Eduards fon" versijām

[[barons]] '''Heinrihs Eduards Karls fon Striks''' (''Heinrich Eduard Karl von Stryk'', 1873.–1938.) literatūrā figurē arī kā '''Strīks''' vai '''Štriks''' - vācbaltiešu sabiedrisks darbinieks [[Krievijas impērija]]s [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]].  

Studējis Tērbatas universitātē (1891.–1893.), [[Apriņķis|apriņķa]] deputāts. Voltveti, Kärsu un Heinastes muižu (Igaunijā) īpašnieks.  Kopš 1916. gada dzīvoja Stokholmā, kur nodibināja palīdzības biedrību baltiešiem. 1917. gadā pārcēlās uz Berlīni, darbojās, lai panāktu [[Baltijas provinces|Baltijas provinču]] pievienošanu [[Vācijas impērija]]i. Apriņķa deputāts. 1918. gadā ievēlēts par Vidzemes [[Landmaršals|landmaršalu]] (1919. gada janvārī no amata atteicās). [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules kara]] laikā apgādāja vācu karaspēka vadību ar vērtīgu militāro informāciju, kas atviegloja iebrukumu Baltijā. Kopš 1918. gada [[Vidzemes bruņniecība]]s pārstāvis Berlīnē. Būdams viens no t.s. [[Kurzemes hercogiste]]s projekta aktīvistiem, 3. novembrī, nepaļaujoties vairs uz Vāciju, fon Striks informēja hercogu Ādolfam Frīdriham, ka hercogistes projekts izjucis un tiks veidota [[Baltijas valsts]].<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 290. lpp.</ref> 11. novembrī [[Baltijas reģentu padome]] iecēla fon Striku par ārlietu komisāru un 14. novembrī viņš devās uz Stokholmu sarunu sākšanai ar [[Antante|Antanti]]. T.s. [[Strika sazvērestība]]s skandāla dēļ 1919. gada februārī bija spiests pamest dzimteni un apmetās uz dzīvi Berlīnē, kur norobežojās no politiskās dzīves.