Atšķirības starp "Islama filosofija" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
* Otru var raksturot kā [[Šiīti|šiītu]] (un [[Ismailīti|ismailītu]]) mistiku - visai tuvu [[Bēme Jakobs|Bēmes]] un [[Ekharts|Ekharta]] mācībām, - kas savu uzplaukumu piedzīvoja pēc XVI gs. | * Otru var raksturot kā [[Šiīti|šiītu]] (un [[Ismailīti|ismailītu]]) mistiku - visai tuvu [[Bēme Jakobs|Bēmes]] un [[Ekharts|Ekharta]] mācībām, - kas savu uzplaukumu piedzīvoja pēc XVI gs. | ||
| − | Skat. arī: [[Gondišapuras Akadēmija]], [[Al Kindi]], [[Avicenna]], [[Abubacers | + | Skat. arī: [[Gondišapuras Akadēmija]], [[Al Kindi]], [[Avicenna]], [[Abubacers]], [[Ar Razi]], [[Birūni]], [[Idrīsi]] |
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 6. maijs, plkst. 07.33
Islama filosofija (kr. философия ислама) - dažādu reliģiski-filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies viduslaikos, arābu iekarojumu izveidotajā islama civilizācijā, lielā mērā saistīts ar islamu un raksturīgs tieši šai civilizācijai.
Islama filosofiskā doma parādās jau VII-VIII gs. mijā kā Aristoteļa tekstu traktēšana, balstoties neoplatonisma domā. Aristoteli lasīja Plotīna un Jamliha izpratnē, caur Porfīrija un Simplikija tekstiem. Attiecīgi, Aristoteli uztvēra monistiski, kā savdabīgu monistiskas teoloģijas metodoloģiju. Šis domas virziens attīstījās līdz Averoesam, kad strauji aprāvās islama pasaulē, turpinoties Eiropas sholastikā, kļūstot par Eiropas filosofijas daļu. Taču arī pēc teoloģisko atribūtu maiņas šis domas virziens saglabāja pamatproblemātiku un saturu. Austrumos Averoesa domu praktiski nepamanīja, t.i. islaba filosofijas Spānijas skolas attīstība un gals neatspoguļojās Austrumu attīstībā. Tur islama filosofija turpināja attīstīties visus viduslaikus, pamazām sadaloties racionālajā pieejā un gnostiķu ietekmi jūtošajā mistiskajā virzienā.
- Pirmais vairāk raksturīgs sunnītu filosofijai, ko zināmā mērā varētu raksturot kā atomismu, ap kuru tā koncentrējās. Tas, protams, nav vis dabaszinātņu, bet filosofisks atomisms, mantots no indiešu filosofijas un antīkās filosofijas. Tā pamatproblēma bija visai teoloģisku dilemmu risināšana, piemēram, ja matērija ir aktīva un tai piemīt zināms potenciāls paškustībai stihijās, tad šai matērijai nav nepieciešams Radītājs, kas radītu pasauli. Savukārt, ja matērija ir monolīta un sastāv no atomiem, tad pasīvajiem, neitrālajiem atomiem nepieciešams Radītājs, kas pasauli no tiem salikt kopā. Šī doma tīri racionāli aizvien vairāk nodalīja abstrakto absolūtu no pasīvās matērijas. Savienot šo atomismu ar dabaszinātnēm islama pasaulei neizdevās, atšķirībā no Eiropas, kur ar lielu aizkavēšanos tomēr tas notika.
- Otru var raksturot kā šiītu (un ismailītu) mistiku - visai tuvu Bēmes un Ekharta mācībām, - kas savu uzplaukumu piedzīvoja pēc XVI gs.
Skat. arī: Gondišapuras Akadēmija, Al Kindi, Avicenna, Abubacers, Ar Razi, Birūni, Idrīsi
