Atšķirības starp "Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgo korpuss" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. jūlijs, plkst. 09.32

Krievijas Atsevišķais brīvprātīgo Pleskavas korpuss (kr. Отдельный Псковский добровольческий корпус) - Krievijas pilsoņu karā pretlieliniecisko spēku brīvprātīgo armijas grupa formēšanās stadijā no 1918. gada 10. oktobra līdz 1918. gada decembrim. Ziemeļrietumu guberņu teritorijā (Pleskavas apriņķī, Latvijā un Igaunijā). Komandieri:

• 10.1918.-11.1918. ģenerālmajors Vandams (генерал-майор Вандам)
• 11.1918.-12.1918. pulkvedis fon Nefs (полковник Г.Г. фон Неф)

1918. gada 9. oktobrī Vācijas armijas virspavēlniecība sagatavoja instrukcijas par krievu brīvprātīgo armijas organizēšanu Ziemeļrietumu guberņās. 10. oktobrī notika vācu un krievu pārstāvju apspriede: vācu pusi pārstāvēja majori fon Kleists (Alfred von Kleist), fon Treskovs (von Treskow) un fon Hammeršteins, bet krievu pusi - fon Rozenbergs, fon Heršelmans, Tarnovskis un B.Linde. Armijas organizēšanai nolēma pieaicināt bijušos impērijas armijas ģenerāļus Maļavinu, Vandamu un Simanski. Vervēšanas punkti darbojās Pleskavā, Valkā, Tērbatā, Rīgā, Liepājā un Tallinā. Vācu puse piešķīra 24 smagos un 6 vieglos lielgabalus, kā arī naudas summu organizēšanai. Oktobra beigās armijā bija 3000 slikti ģērbti, slikti bruņoti vīri, no kuriem kādi 500 bija virsnieki:

• korpusa štābs, kas sastāvēja no 3 virsniekiem: korpusa komandiera, štāba priekšnieka un adjutanta un štāba rakstvežiem;
• 1. divīzija (nenokomplektēta) ģenerāļa Simanska vadībā:
  • 1. Pleskavas strēlnieku pulks (1-й Псковский стрелковый добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 500 vīru;
  • 2. Ostrovas strēlnieku pulks (2-й Островский добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 300-500 vīru;
  • 3. Rēzeknes strēlnieku pulks (3-й Режецкий добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 300-500 vīru;
• Ārējās apsardzes komanda (Отряд внешней охраны);
• Bruņotā vilciena komanda (paša vilciena nebija);
• Pleskavas artilērijas pulks (Псковский артиллерийский полк; 2 artilērijas baterijas);

Uzzinot par "baltās" armijas veidošanu, tās pusē pārgāja virkne Sarkanās armijas daļu:

• Bulak-Bulakoviča eskadrons (200 zobeni, 2 lielgabali);
• Talabu arhipelāga kājnieku bataljons ritmeistara Permikina (Пермикин, Борис Сергеевич) vadībā (150 durkļi, 2 lielgabali);
• Peipusa ezera flotile (Чудская флотилия, 5 kuģīši) kapteiņa N.Neļidova (Нелидов, Дмитрий Дмитриевич) vadībā.
• Rēzeknes partizānu grupa pulkveža Afanasjeva vadībā (Партизанский отряд полковника Афанасьева).

Novembra vidū tika nomainīta armijas vadība: komandieris pulkvedis fon Neffs (von Neff), štāba priekšnieks Vilhelms fon Rozenbergs, 1. korpusa (Псковский корпус) komandieris ģenerālmajors grāfs Pālens (Pahlen), aizmuguri organizēja majors Krūzenšteins. Aptuveni 4550 vīri ar 8000 šautenēm, 44 ložmetējiem un 30 lielgabaliem.^[1]

25.-26. novembra kaujās Pleskavu, korpuss tika sagrauts un bija spiestas atkāpties uz Izborsku, pie tam korpusa štābs tika nogriezts no savām vienībām. Turpmākā cīņu gaitā korpusa lielākā daļa caur Valku un Rūjienu atkāpās uz jaundibināto Igauniju. Daļa korpusa vai nu izklīda, vai arī turpināja cīņu bez kopējas vadības kā partizāni. Samērā daudzi korpusa virsnieki, kas nevēlējās atkāpties uz Igauniju, devās uz Rīgu, kur vēlāk iekļāvās Līvena vienībā. 6. decembrī korpusa komandieris plkv. Nefs ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu par atlikušo viņam uzticīgo vienību pakļaušanu Igaunijas armijas virspavēlniekam, pārdēvējot tās par Ziemeļu armijas Atsevišķo korpusu (Отдельный корпус Северной армии) - literatūrā bieži vienkārši dēvēts par Ziemeļu korpusu (Северный корпус). Kopā ar Igaunijas armiju un somu brīvprātīgiem korpuss piedalījās Igaunijas Neatkarības karā.

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
• Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926

Resursi internetā par šo tēmu

• Волков С.В., Корнева Е.А., История Северо-Западной армии