Atšķirības starp "Muižas ļaudis" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Muižas ļaudis''' (vāc. ''Hofesleute'', kr. ''дворовые люди'') - visi dzimtļaudis, kas tieši kalpoja savam kungam un bija pie viņa algā un maizē (1817. gada [[Kurzemes zemnieku likumi]], 1. nodaļas 21. pants): vagari, krodzinieki, dārznieki, moderes (piena pārraudzes), [[kučieri]], amatnieki, [[sulaiņi]] u.tml. ļaudis, kas dzīvoja un strādāja muižās. Krievijā sākot ar XVII gs. - [[dzimtcilvēki]]. Salīdzinot ar [[zemniecība|zemniekiem]], ''muižas ļaudis'' bija lielākā personiskā atkarībā no muižkungiem. Muižnieks varēja ''muižas ļaudis'' pārdot, dāvināt, novēlēt mantojumā. Pirmie plašākie noteikumi par ''muižas ļaudīm'' ir 1804. gada ''Vidzemes Zemnieku likumos'' un 1817.-1819. gadu ''Zemnieku brīvlaišanas likumos'', saskaņā ar kuriem tie 1833. gadā ieguva personisko brīvību, taču zemi nesaņēma. Arī pirms tam, t.s. pārejas laikā muižas ļaudis varēja pamest savu kungu, ja nebija tam parādā (Kurzemes likumi, 102.-103., 149. pants) un kļūt par [[Pagasts|pagasta]] locekļiem - saimniekiem vai gājējiem, - vai arī palikt joprojām pie tās pašas vai citas muižas ļaudīm. Kungam bija tiesības atsvabināt savus muižas ļaudis no [[Rekrūši|rekrūšos]] ņemšanas (546. pants). [[Pagasta tiesa]] nevarēja muižas ļaudis ne tiesāt, ne sodīt, jo viņu lietas izšķīra [[pilskunga tiesa]]s 2. nodaļa (t.s. [[apriņķa tiesa]]. Nereti, vēl pirms [[dzimtbūšana]]s atcelšanas, ar testamentu vai brīvības grāmatu kungi deva brīvību saviem sulaiņiem, kučieriem vai istabmeitām. Brīvlaistie muižas ļaudis bija pirmā latviešu lauku [[inteliģence]]. | + | '''Muižas ļaudis''' (vāc. ''Hofesleute'', kr. ''дворовые люди'') - visi dzimtļaudis, kas tieši kalpoja savam kungam un bija pie viņa algā un maizē (1817. gada [[Kurzemes zemnieku likumi]], 1. nodaļas 21. pants): vagari, krodzinieki, dārznieki, moderes (piena pārraudzes), [[kučieri]], amatnieki, [[sulaiņi]] u.tml. ļaudis, kas dzīvoja un strādāja muižās. Krievijā sākot ar XVII gs. - [[dzimtcilvēki]]. Salīdzinot ar [[zemniecība|zemniekiem]], ''muižas ļaudis'' bija lielākā personiskā atkarībā no muižkungiem. Muižnieks varēja ''muižas ļaudis'' pārdot, dāvināt, novēlēt mantojumā. Pirmie plašākie noteikumi par ''muižas ļaudīm'' ir 1804. gada ''Vidzemes Zemnieku likumos'' un 1817.-1819. gadu ''Zemnieku brīvlaišanas likumos'', saskaņā ar kuriem tie 1833. gadā ieguva personisko brīvību, taču zemi nesaņēma. Arī pirms tam, t.s. pārejas laikā muižas ļaudis varēja pamest savu kungu, ja nebija tam parādā (Kurzemes likumi, 102.-103., 149. pants) un kļūt par [[Pagasts|pagasta]] locekļiem - saimniekiem vai gājējiem, - vai arī palikt joprojām pie tās pašas vai citas muižas ļaudīm. Kungam bija tiesības atsvabināt savus muižas ļaudis no [[Rekrūši|rekrūšos]] ņemšanas (546. pants). [[Pagasta tiesa]] nevarēja muižas ļaudis ne tiesāt, ne sodīt, jo viņu lietas izšķīra [[pilskunga tiesa]]s 2. nodaļa (t.s. [[apriņķa tiesa]]). Nereti, vēl pirms [[dzimtbūšana]]s atcelšanas, ar testamentu vai brīvības grāmatu kungi deva brīvību saviem sulaiņiem, kučieriem vai istabmeitām. Brīvlaistie muižas ļaudis bija pirmā latviešu lauku [[inteliģence]]. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 11. jūnijs, plkst. 09.34
Muižas ļaudis (vāc. Hofesleute, kr. дворовые люди) - visi dzimtļaudis, kas tieši kalpoja savam kungam un bija pie viņa algā un maizē (1817. gada Kurzemes zemnieku likumi, 1. nodaļas 21. pants): vagari, krodzinieki, dārznieki, moderes (piena pārraudzes), kučieri, amatnieki, sulaiņi u.tml. ļaudis, kas dzīvoja un strādāja muižās. Krievijā sākot ar XVII gs. - dzimtcilvēki. Salīdzinot ar zemniekiem, muižas ļaudis bija lielākā personiskā atkarībā no muižkungiem. Muižnieks varēja muižas ļaudis pārdot, dāvināt, novēlēt mantojumā. Pirmie plašākie noteikumi par muižas ļaudīm ir 1804. gada Vidzemes Zemnieku likumos un 1817.-1819. gadu Zemnieku brīvlaišanas likumos, saskaņā ar kuriem tie 1833. gadā ieguva personisko brīvību, taču zemi nesaņēma. Arī pirms tam, t.s. pārejas laikā muižas ļaudis varēja pamest savu kungu, ja nebija tam parādā (Kurzemes likumi, 102.-103., 149. pants) un kļūt par pagasta locekļiem - saimniekiem vai gājējiem, - vai arī palikt joprojām pie tās pašas vai citas muižas ļaudīm. Kungam bija tiesības atsvabināt savus muižas ļaudis no rekrūšos ņemšanas (546. pants). Pagasta tiesa nevarēja muižas ļaudis ne tiesāt, ne sodīt, jo viņu lietas izšķīra pilskunga tiesas 2. nodaļa (t.s. apriņķa tiesa). Nereti, vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas, ar testamentu vai brīvības grāmatu kungi deva brīvību saviem sulaiņiem, kučieriem vai istabmeitām. Brīvlaistie muižas ļaudis bija pirmā latviešu lauku inteliģence.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 26., 28. lpp.
- Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004. - 55. lpp. ISBN 9984-9286-9-1
