Atšķirības starp "Bulak-Balahoviča vienība" versijām

Versija, kas saglabāta 2015. gada 31. jūlijs, plkst. 07.28

vienības štābs

Bulaka-Balahoviča īpašā vienība (kr. Особый отряд Булак-Балаховича) - Krievijas pretlieliniecisko spēku vienība Krievijas pilsoņu kara laikā, kuras komandieris bija S.Bulak-Balahovičs (Станислав Никодимович Булак-Балахович). Vienības kodolu veidoja bij. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieki, kā arī pārbēgušie sarkanarmieši.

Saformēta 1918. gada vasarā Lugā (Луга) kā Sarkanās armijas īpašais kavalērijas pulks (pastāvīga nosaukuma vienībai nebija, tāpēc literatūrā, atkarībā no laika, to dēvē gan par "Отряд имени атамана Пунина", gan "1-й Лужский партизанский конный полк", "3-й Петроградский кавалерийский полк", "Особый конный дивизион", "Особый конный полк" u.tml.) ar artilērijas vadu, ložmetēju komandu un sapieru komandu. Pulkā pieņēma uz brīvprātības pamata daudz bijušos impērijas armijas virsniekus un instruktorus. 26. oktobrī, sastrīdējies ar pulka partijas komitejas pārstāvjiem, kas viņam draudējuši ar arestu, savu vienību uz Pleskavu pārveda 1. eskadrona komandieris Peremikins (Перемыкин), bet 6. novembrī frontes līniju šķērsoja viss pulks (20. novembrī pulka štatā bija 42 virsnieki, 6 kara ierēdņi, 398 kareivji, lielākā daļa jātnieki, 10 ložmetēji, divi 3" lielgabali ar 300 šāviņiem), pievienojoties jaundibinātajasm Pleskavas korpusam. Iecelts par pulka komandieri un paaugstināts no štabs-rotmistra par rotmistru. 25.-26. novembra kaujās Pleskavu, korpuss tika sagrauts un atkāpās uz Valku. Tā atkāpšanos sedza Balahoviča vienība, kura kaujās pie Pleskavas bija dziļi ielauzusies lielinieku aizmugurē un, pārējām daļām ciešot sakāvi, tur pamesta bez palīdzības. Ar kaujām atkāpusies uz Igaunijas teritoriju, vienība iekļāvās Ziemeļu armijas Atsevišķā korpusa rindās un turpmāk karoja Igaunijas armijas sastāvā.

1920. gada februāra beigās vienībā bija 116 virsnieki un 787 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi. Tā kā vienību neviens neapgādāja, bet par apģērbu un munīciju tai vajadzēja rūpēties pašai, vienotas uniformas nebija - kareivji tērpti krievu, britu formastērpos vai pat civildrēbēs, - bruņojums pamatā iegūts kauju gaitā kā trofejas. Ļoti disciplinēti. 1919. gada jūlijā par vienības štāba priekšnieku tika atkomandēts apakšpulkvedis V.Ozols (ko oktobra sākumā atsauca uz Latviju). Pēc cīņām pret Sarkano armiju Ziemeļkrievijā un Igaunijā Ziemeļu brīvprātīgo armijas sastāvā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris 23.02.1920. parakstīja vienošanos ar Polijas pārstāvi A.Miškovski par vienības pāriešanu Polijas militārā pakļautībā. Februāra beigās sākās vienības evakuācija uz Daugavpili (Alūksnē palika tikai hospitālis ar ievainotajiem, kā arī grupa karavīru, kas bija devusies ilgstošā reidā ienaidnieka aizmugurē). Kā vienības pārstāvis Rīgā līdz 1. aprīlim palika komandiera brālis un pulka izlūkdienesta vadītājs štabs-kapitans Jozefs Bulak-Balahovičs (Иосиф Балахович) un tā palīgs rotmistrs P.Aksakovs (ģenerāļa sieva Gerda 9. martā kā žēlsirdīgā māsa devās uz Igauniju, lai tur reģistrētu ievainotos vienības karavīrus un vēlāk panāktu, ka tiem iespēja Igauniju pamest). 4. martā daļa vienības pulkveža Pavlova un 5. martā pārējā vienība ģen. S.Bulak-Balahoviča vadībā no Vecgulbenes devās uz Daugavpili, kur tos ar militāru godu sagaidīja E.Ridza-Smiglija armijas grupas vadība. Maijā no Alūksnes caur Daugavpili uz Brestļitovsku vilcienā tika nogādāts arī hospitālis. Pēdējā vienības grupa ar 120 Igaunijā un Latvijā pievienojušamies karavīriem devās uz Brestu 21. jūnijā. Polijas armijas militārā pakļautībā kopš 1920. gada jūnija otrās puses, papildināta un pārveidota par kavalērijas divīziju, atradās nepārtrauktā kaujas stāvoklī pret Sarkano armiju un guva ievērojamus militārus panākumus. 1920. gada oktobrī, kad bija uzsāktas KPFSR un Polijas miera sarunas, kur viena no prasibām bija atbruņot Polijas bruņoto spēku sastāvā karojošās krievu pretlielinieku daļas, Bulak-Balahoviča divīzija iebruka Baltkrievijā, ieņēma vairākus apgabalus un stājās zem Baltkrievijas Politiskās padomes karoga kā Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķā vienība (kr. Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики), tad par "Krievijas brīvprātīgo Tautas armiju" - aptuveni 20 000 vīru. 1920. gada novembra vidū pie Moziriem (Мозырь) Bulakoviča armija cieta smagu sakāvi un 18. novembrī sāka ar kaujām atkāpties Polijas virzienā. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta.

Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas armijai un kļuva par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri), Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, Liepiņš Pēteris, štāba komandieris Ozols Voldemārs, vienībā dienēja arī vēlākie LkO kavalieri Heinrihsons Heinrihs, Kalniņš Arvīds, Sirka-Sirks Augusts, Lejnieks Alfrēds u.c.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999. - 92. lpp.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
• Balahovičs porit uz Pūliju. // Latgolas Vōrds. 12.03.1920.
• Jēkabsons Ē. Ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs un Latvija. // Latvijas Arhīvi. – 1995. – Nr. 1. – 16. – 21. lpp.
• Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0

• Кручинин А.С. С.Н. Булак-Балахлвич и балаховцы в борьбе за Псков осенью 1918 года. // Война и оружие : Новые исследования и материалы. Труды Четвертой Международной научно-практической конференции 15–17 мая 2013 года. Часть II - ВИМАИВиВС: Санкт-Петербург, 2013, 392-406 c. ISBN 975-5-7937-0905-3
• Булак-Балахович С. Н. Генерал Булак-Балахович о своем деле: как было на самом деле? // Архив гражданской войны. Вып. 1, Берлин, 1923.
• Атаман Искра (И. А. Лохвицкий). То, что было. - Берлин, 1922
• Горн В. Гражданская война на Северо-Западе России. — Берлин, 1923
• Хорошилова О. Войсковые партизаны Великой войны. — СПб., 2002
• Лошкарёв И. Д. Белорусский политический компонент в походе С. Н. Булак-Балаховича // Молодой учёный. № 9 (32). - Чита, 2011. - С. 160-163

Resursi internetā par šo tēmu

• Станислав Булак-Балахович – наш национальный герой // Інстытут беларускай гісторыі і культуры
• Печатание марок Особого отряда Белорусской Народной Республики (БНР) в государственной типографии Латвии.