Atšķirības starp "Tjurku kaganāts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tjurku kaganāts''' (kr. ''Тюркский каганат'') – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par '''Pirmo tjurku kaganātu''' | + | '''Tjurku kaganāts''' (no tj. ''Türk xanlïqï''; an. ''Turkic Khaganate''; kr. ''Тюркский каганат'') – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par '''Pirmo tjurku kaganātu'''. Izveidojies [[Avāru kaganāts|Avāru kaganāta]] spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - Bumina no Ašinu dzimtas, - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par [[Kagans|kaganu]]. 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva tam attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas, iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Ap 600. gadu kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: '''Austrumtjurku kaganātā''' (ar centru Mongolijā) un '''Rietumtjurku kaganātā''' (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu [[Tanu impērija]] sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 657. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Pēc 680. gada kagana Kutluga no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. '''Otrais tjurku kaganāts'''. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva [[Senā Ķīna]]. Pēc kagana nāves sākās tā dēlu savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un kaganāts sabruka. |
| + | |||
Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. [[Uiguru kaganāts]] (745-840). | Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. [[Uiguru kaganāts]] (745-840). | ||
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 23. janvāris, plkst. 07.44
Tjurku kaganāts (no tj. Türk xanlïqï; an. Turkic Khaganate; kr. Тюркский каганат) – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par Pirmo tjurku kaganātu. Izveidojies Avāru kaganāta spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - Bumina no Ašinu dzimtas, - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par kaganu. 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva tam attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas, iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Ap 600. gadu kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: Austrumtjurku kaganātā (ar centru Mongolijā) un Rietumtjurku kaganātā (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu Tanu impērija sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 657. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Pēc 680. gada kagana Kutluga no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. Otrais tjurku kaganāts. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva Senā Ķīna. Pēc kagana nāves sākās tā dēlu savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un kaganāts sabruka.
Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. Uiguru kaganāts (745-840).
