Atšķirības starp "Zviedru Vidzeme" versijām

Versija, kas saglabāta 2019. gada 10. janvāris, plkst. 19.27

Zviedru Vidzeme jeb Zviedrijas Livonija (zv. guvernementet Livland) - zemes Daugavas labajā krastā, un ziemeļiem no Aiviekstes un Pededzes upēm, ieskaitot Sāmsalu, taču izņemot Igaunijas ziemeļdaļu. Dēvēta turpmāk par Livoniju. Zviedrijas kroņa varā nonāca pēc Zviedrijas-Žečpospoļitas kara (1600-1629), pēc Altmarkas pamiera līguma.

Vidzeme tā arī netika iekļauta Zviedrijas karalistes sastāvā kā province, bet palika kā karaļa aizjūras valdījums, domīnija ar hercogistes statusu kopš 1629. gada. Šos valdījumus – mūsdienu Latvijas Vidzemi un Dienvidigauniju, kā arī Sāmsalas, Muhu, Kihnu, Roņu salas – Zviedrija ieguva, uzvarot Žečpospolitu jeb Poliju-Lietuvu. Pārējā Igaunijas daļa jau kopš 1561. gada bija zviedru Igaunija (Svenska Estland) jeb Estlandes hercogiste (Hertigdömet Estland). 1690. gadā zviedru Livoniju sadalīja divās daļās: Vidzemes (Liefland) un Igaunijas (Estland) ekonomiskajos un militārajos apgabalos ar attiecīgiem administratoriem. Augstākā amatpersona provincē bija ģenerālgubernators. Otrā nozīmīgākā amatpersona bija Rīgas gubernators, kurš vajadzības gadījumā aizvietoja ģenerālgubernatoru. Augstākais saimnieciskais ierēdnis gan latviešu, gan igauņu daļai bija domēņu priekšnieks jeb ekonomijas pārvaldnieks (misåthallaren), katrai daļai savs. Ekonomijas pārvaldes darbības lokā karadarbības apstākļos ietilpa arī karaspēka apgāde ar apģērbu un proviantu, pārtikas noliktavu ierīkošana, nodevu un citu finanšu pārzināšana, kā arī tas, ko mēs šodien izprotam ar militāro loģistiku.

Teritorija administratīvi bija sadalīta Rīgas, Kokneses, Pērnavas un Tērbatas apriņķos, kurus pārzināja fogti – apriņķa priekšnieki no vietējās muižniecības vidus. Savukārt apriņķi - pilstiesās, muižas lēņos, bet muižas lēņi – arklos. Ieviesta centralizēta tiesu sistēma, kur augstākā instance bija galma tiesa Tērbatā. Tika uzsākta muižu redukcija. Par vienīgo legālo reliģiju pasludināja luterānismu - katoļi tika vajāti, katoļu garīdzniecība ar varu padzīta no zemes. Vidzemes luterāņu Baznīcas galva bija superintendants, kam pakļauta konsistorija, kas izskatīja iekšējos strīdus, apkaroja katoliskās un pagāniskās tradīcijas, buršanos un herēzes. Lai izglītotu iedzīvotājus reliģijas pamatjautājumos, kronis īpašu uzmanību pievērsa zemnieku bērnu izglītošanai, t.sk. Bībeles tulkošanai latviešu un igauņu valodu lielākajos dialektos (uz kā pamata vēlāk izveidojās latviešu un igauņu valodas). Latviešu un igauņu valodu dialekti bija trešās oficiālās zemēkā līmeņa lietvedības valodas.

Karalienes Kristīnas valdīšanas laikā Livonijas muižniecība atguva tiesības sasaukt landtāgus, kuru pārstāvjiem landtāku sanākšanas starplaikos bija padomdevēju funkcijas ģenerālgubernatora kancelejā, un kas risināja muižniecības iekšējās lietas, kļūstot par sava veida kārtas pašpārvaldes institūciju.

No 1683. līdz 1690. gadam bija veikuši muižu redukciju jeb kroņa zemju atsavināšanu. Līdz ar to kronis pārņēma 80,8 % visu zemju (arklu), kas aptvēra 74,2 % Vidzemes zemnieku lauku sētu. Muižnieki kļuva par muižu rentniekiem, bet dažus nomainīja zviedru ierēdņi un militārpersonas, kuru liela daļa laika gaitā asimilējās vācbaltiešos. Zemnieki kļuva par apakšnomniekiem. Pirms kara 5/6 no visām Vidzemes zemēm (5315 no 6256 arkliem) bija valsts (zviedru kroņa) īpašumā. T.i. 5/6 Vidzemes zemnieku atbrīvoja no dzimtkungu privātās varas, nodibināja zemes kadastru, personīgi pieņēma un izšķīra latvju zemnieku sūdzības pret valsts muižu nomniekiem un ierēdņiem, ierīkoja draudzes skolas, atbalstīja Bībeles tulkošanu latvju valodā, atjaunoja mācības Tērbatas Universitātē, izdeva luteriskās baznīcas satversmi. Pārmaiņu iespaidā pieauga ievērojams skaits laidenieku (no klaušām izpirkušos zemnieku), kā arī brīvo zemnieku skaits. Lielā Ziemeļu kara priekšvakarā Vecpiebalgā no 130 zemnieku saimniecībām 93 bija laidenieku, Jaunpiebalgā no 70 saimniecībām – 60, bet Skujenē no49 saimniecībām 13 bija laideniekusaimniecības.

No vienas puses muižniecība zaudēja savu tradicionālo tiesu varu pār saviem dzimtcilvēkiem, saglabājot tikai t.s. mājas pārmācības tiesības, un arī ar tām nevarēja pārspīlēt, jo kronis pieprasīja ievērot "kristīgu mērenību" (zemneiekus nedrīkstēja sodīt bargāk kā ar trim pāriem rīkšu). No otras puses, ģenerālgubernatora Klaudija Tota izsludinātie Policijas noteikumi palielināja dzimtbūtniecisko atkarību. Tagad ikviens brīvs cilvēks, kurš apmetas dzīvot uz kāda muižnieka "dzimtszemes", kļuva par tā dzimtzemnieku. Ja pirms Tota likumiem būt par dzimcilvēku nozīmēja arī baudīt zināmus labumus, piemēram, muižnieka aizsardzību, īpašuma mantošanas tiesības u.tml., tad tagad visi - gan saimnieki, gan gājēji, - tika tiesiski vienādoti.

Skat. arī: muižu redukcija Vidzemē, arklu revīzija Vidzemē

Literatūra par šo tēmu

• Dunsdorfs E. Vidzemes zviedru laika finanses. - Rīga, 1936.
• Kohs Jumītis Arnis. Zem Kārļa XII karogiem. Latviešu karavīri 18. gadsimta Zviedrijas armijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2016. ISBN 978-9934-0-5338-2