Atšķirības starp "Krimas haniste" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Krimas haniste''' (tat. ''Qırım Hanlığı, قريم خانلغى'', kr. ''Крымское ханство'', an. ''Khanate of Crimea'', vc. ''Khanat der Krim'') - valsts Dienvidkrievijas stepē, Krimas pussalā un Ziemeļkaukāzā, izveidojusies pēc [[Zelta orda]]s sabrukuma XV gs. otrajā pusē kā [[Osmaņu impērija]]s [[vasaļvalsts]], un dominēja reģionā XV – XVII gs. Valsts lietvedībā un diplomātiskajā sarakstē sevi dēvēja par "čingizīdu valsti". Tās vēsture pamatā tika pētīta XIX gs., bet XX gs. vēsturnieki par to neizrādīja interesi, līdz ar to tikai XXI gs. sākumā tēma atkal nonāca pētnieku interešu lokā. | '''Krimas haniste''' (tat. ''Qırım Hanlığı, قريم خانلغى'', kr. ''Крымское ханство'', an. ''Khanate of Crimea'', vc. ''Khanat der Krim'') - valsts Dienvidkrievijas stepē, Krimas pussalā un Ziemeļkaukāzā, izveidojusies pēc [[Zelta orda]]s sabrukuma XV gs. otrajā pusē kā [[Osmaņu impērija]]s [[vasaļvalsts]], un dominēja reģionā XV – XVII gs. Valsts lietvedībā un diplomātiskajā sarakstē sevi dēvēja par "čingizīdu valsti". Tās vēsture pamatā tika pētīta XIX gs., bet XX gs. vēsturnieki par to neizrādīja interesi, līdz ar to tikai XXI gs. sākumā tēma atkal nonāca pētnieku interešu lokā. | ||
| − | [[Monarhija]] - sabiedrības vadībā atradās [[hans]] no [[Gireju dinastija]]s ([[Čingizīdi]]), tā radinieki, tad hana varu pār sevi atzinušie cilšu [[Noijons|noijoni]], [[Emīrs|emīri]] un [[murza]]s, tad gani, amatnieki, tirgotāji, sociālās hierarhijas pašā apakšā esot [[vergi]]em (verdzības loma bija nenozīmīga, patriarhāla, bet pēc 5-10 gadu nokalpošanas vergs lielāko tiesu tika brīvlaists). Saimnieciskā ziņā klasiska [[Nomadi|nomadu]] lopkopju saimniecība, virsproduktu vairāk deva starpniecība kontinentālajā tirdzniecībā starp Centrālāzijas pilsētām un Melnās jūras ostām. Reģionam attīstīts pilsētu un cietokšņu tīkls. Iedzīvotāju etniskais sastāvs visai raibs, kaut pamatmasu veidoja [[tatāri]], [[polovci]] un [[pečeņegi]]. Tirdzniecībā un amatniecībā dominēja grieķu, [[Alani|alanu]] un [[Goti|gotu]] izcelsmes pavalstnieki. No piekrastes pilsētām viena no nozīmīgākajām bija Kafa kā Austrumeiropā lielākais [[Vergi|vergu]] tirdzniecības centrs. Valsts pārvaldes metodes un aparāts tika mantoti no [[Mongoļu impērija]]s, ievērojami modernizēti pēc Osmaņu parauga. Hanu kopsapulcē ievēlēja cilšu [[aristokrātija]], teritoriju pārvaldīja un svarīgākos lēmumus pieņēma ar [[divans|divana]] palīdzību un akceptu. Militāri politiskā ziņā pretendēja uz Zelta ordas mantojumu un konkurēja šajā jomā ar [[Maskavas lielkņaziste|Maskavas lielkņazisti]] un [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazisti]], kuras uzskatīja par saviem vasaļiem. | + | [[Monarhija]] - sabiedrības vadībā atradās [[hans]] no [[Gireju dinastija]]s ([[Čingizīdi]]), tā radinieki, tad hana varu pār sevi atzinušie cilšu [[Noijons|noijoni]], [[Emīrs|emīri]] un [[murza]]s, tad gani, amatnieki, tirgotāji, sociālās hierarhijas pašā apakšā esot [[vergi]]em (verdzības loma bija nenozīmīga, patriarhāla, bet pēc 5-10 gadu nokalpošanas vergs lielāko tiesu tika brīvlaists). Saimnieciskā ziņā klasiska [[Nomadi|nomadu]] lopkopju saimniecība, virsproduktu vairāk deva starpniecība kontinentālajā tirdzniecībā starp Centrālāzijas pilsētām un Melnās jūras ostām. Reģionam attīstīts pilsētu un cietokšņu tīkls. Iedzīvotāju etniskais sastāvs visai raibs, kaut pamatmasu veidoja [[tatāri]], [[polovci]] un [[pečeņegi]]. Tirdzniecībā un amatniecībā dominēja grieķu, [[Alani|alanu]] un [[Goti|gotu]] izcelsmes pavalstnieki. No piekrastes pilsētām viena no nozīmīgākajām bija Kafa kā Austrumeiropā lielākais [[Vergi|vergu]] tirdzniecības centrs. Valsts pārvaldes metodes un aparāts tika mantoti no [[Mongoļu impērija]]s, ievērojami modernizēti pēc Osmaņu parauga. Hanu kopsapulcē - [[Kurultajs|kurultajā]], - ievēlēja cilšu [[aristokrātija]], teritoriju pārvaldīja un svarīgākos lēmumus pieņēma ar [[divans|divana]] palīdzību un akceptu. Militāri politiskā ziņā pretendēja uz Zelta ordas mantojumu un konkurēja šajā jomā ar [[Maskavas lielkņaziste|Maskavas lielkņazisti]] un [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazisti]], kuras uzskatīja par saviem vasaļiem. |
Ja neskaita hana gvardi, regulārās armijas nebija, bet kara gadījumā tika izsludināta cilšu karaspēka mobilizācija. Atkarīgo cilšu [[Beks|beki]] un [[Kņazs|kņazi]] baudīja ļoti lielu autonomiju, un to pakļautība hanam dažbrīd bija visai nomināla. Valsts militārā potenciāla reorganizācija, kurai pateicoties haniste spēlēja tik ievērojamu lomu reģionā, notika hana Mengli Gireja I laikā, tā dēls Sahib Girejs I modernizēja karaspēka kārtīōbu pēc Osmaņu parauga, bet lielāko militāro varenību haniste sasniedza mazdēla Devlet Gireja I laikā. Kaut arī precīzu statistisku aprēķinu un datu nav, lēš, ka pastāvīgi hana rīcībā bija 3-6 000 bruņotu jātnieku, bet vispārējas mobilizācijas gadījumā zem hana karogiem varēja sapulcēties 30-60 000 jātnieku (hronikās minētie simti tūkstošu ir neslēpts pārspīlējums, kas lielāko tiesu ņemts no Krimas hanu draudu vēstulēm kaimiņiem). Pie tam tas bija lielākās varenības posmā (piemēram, pēc sakāves karā ar [[Nogaju orda|Nogaju ordu]] 1523. gadā, Maskavijas sūtnis Koliševs ziņo, ka hans spēj mobilizēt vairs labi ja 15 000 vīru, un tikai gadsimta vidū un otrajā pusē hans karā atkal varēja sūtīt vidēji 30-40 000 vīru, taču tas bija tikai lielajos karagājienos, pie vispārējas mobilizācijas (ikdienišķos karagājienos, piemēram, 1543. gadā dodoties palīgā osmaņiem [[Ungārijas karaliste|Ungārijā]] vai 1588. gadā iebrūkot ukraiņu zemēs, hana karaspēkā bija 15-20 000 vīru). Sīkāk karaspēks tika iedalīts pēc decimālās sistēmas: desmitos, simtos un pulkos, kas izvietoti centrālajā lielajā pulkā, bet flangos labās un kreisās "rokas" lielpulkos. Karaspēka pamatmasu veidoja vieglā kavalērija - mobilizētie lopkopji, bruņoti ar loku un bultām, - aristokrātija veidoja [[oglani|oglanus]] jeb smagi bruņotā kavalēriju pēc osmaņu [[spahiji|spahiju]] parauga. Tā bija visai mazskaitlīga divu iemeslu dēļ: pirmkārt, bruņinieka apbruņojums bija dārgs, otrkārt, tatāru zirgi bija ļoti izturīgi un pieticīgi ikdienā, taču maza auguma un nespēja ilgstoši panest bruņinieku (kad 1555. gadā moskoviti sagrāba tatāru vezumus, no iegūtajiem 60 000 zirgu tikai 200 bija [[Argamaks|argamaki]]; pie tam argamaks maksāja 3-5 reizes dārgāk par parastu labu kaujas zirgu). Strēlnieku ar uguns šaujamieročiem nebija daudz, taču tie nebija nekas eksotisks: jau 1490./1491. gadu ziemā Mengli Girejs I aizņēmās no Bajazīda II 1000 [[Janičāri|janičārus]], kas pildīja robežcietokšņu garnizonu funkcijas un apmācīja hana janičārus. 1502.gadā, Krimai sākot karu pret [[Lielā orda|Lielās ordas]] hanu Šeihu Ahmedu, avoti min arī lauka artilēriju. 1532. gadā hana rīcībā bija arī lielkalibra lielgabali (1552. gadā pie Tulas vien zaudēja 18) un tā gvardē 500 arkebuzieri, vēlāk izveidoja pastāvīgu [[Kapikuli|kapikulu]] kājnieku gvardes korpusu (pamatā komplektētu no atsūtītajiem janičāriem, Krimas piekrastes pilsētu nemusulmaņiem un no kalniešiem iegādātajiem vergiem), ko aktīvi izmantoja karadarbībā. Plašāku izplatību šaujamieroči neguva, jo ierastajā kavalērijas taktikā tos bija grūti izmantot (bez tam tā laika bultas lidoja 2 reizes tālāk, nekā moskovitu [[Kazaki|kazaku]] [[Rokas bombarda|ručņicu]] lodes, un šaušanas ātrums un precizitāte bija lielāki). Militārā taktika, kurā mijiedarbojās kavalērija, kājnieki un ugunsieroči, tika modernizēta, ņemot vērā osmaņu pieredzi un pamatā atsakoties no klasiskās stepes nomadu taktikas. Nespēja attīstīt tehnoloģijas XVI-XVII gs. mijā pamazām hanistei lika piekāpties dumpīgo ziemeļrietumu vasaļu priekšā, no ofensīvas pārejot defensīvā, bet militārajā taktikā atgriežoties pie viegli bruņotu jātnieku strauju manevrēšanu, cenšoties neiesaistīties tuvcīņā ar smagi bruņotu pretinieku. Laikabiedri akcentēja Krimas tatāru karaspēka disciplinētību. | Ja neskaita hana gvardi, regulārās armijas nebija, bet kara gadījumā tika izsludināta cilšu karaspēka mobilizācija. Atkarīgo cilšu [[Beks|beki]] un [[Kņazs|kņazi]] baudīja ļoti lielu autonomiju, un to pakļautība hanam dažbrīd bija visai nomināla. Valsts militārā potenciāla reorganizācija, kurai pateicoties haniste spēlēja tik ievērojamu lomu reģionā, notika hana Mengli Gireja I laikā, tā dēls Sahib Girejs I modernizēja karaspēka kārtīōbu pēc Osmaņu parauga, bet lielāko militāro varenību haniste sasniedza mazdēla Devlet Gireja I laikā. Kaut arī precīzu statistisku aprēķinu un datu nav, lēš, ka pastāvīgi hana rīcībā bija 3-6 000 bruņotu jātnieku, bet vispārējas mobilizācijas gadījumā zem hana karogiem varēja sapulcēties 30-60 000 jātnieku (hronikās minētie simti tūkstošu ir neslēpts pārspīlējums, kas lielāko tiesu ņemts no Krimas hanu draudu vēstulēm kaimiņiem). Pie tam tas bija lielākās varenības posmā (piemēram, pēc sakāves karā ar [[Nogaju orda|Nogaju ordu]] 1523. gadā, Maskavijas sūtnis Koliševs ziņo, ka hans spēj mobilizēt vairs labi ja 15 000 vīru, un tikai gadsimta vidū un otrajā pusē hans karā atkal varēja sūtīt vidēji 30-40 000 vīru, taču tas bija tikai lielajos karagājienos, pie vispārējas mobilizācijas (ikdienišķos karagājienos, piemēram, 1543. gadā dodoties palīgā osmaņiem [[Ungārijas karaliste|Ungārijā]] vai 1588. gadā iebrūkot ukraiņu zemēs, hana karaspēkā bija 15-20 000 vīru). Sīkāk karaspēks tika iedalīts pēc decimālās sistēmas: desmitos, simtos un pulkos, kas izvietoti centrālajā lielajā pulkā, bet flangos labās un kreisās "rokas" lielpulkos. Karaspēka pamatmasu veidoja vieglā kavalērija - mobilizētie lopkopji, bruņoti ar loku un bultām, - aristokrātija veidoja [[oglani|oglanus]] jeb smagi bruņotā kavalēriju pēc osmaņu [[spahiji|spahiju]] parauga. Tā bija visai mazskaitlīga divu iemeslu dēļ: pirmkārt, bruņinieka apbruņojums bija dārgs, otrkārt, tatāru zirgi bija ļoti izturīgi un pieticīgi ikdienā, taču maza auguma un nespēja ilgstoši panest bruņinieku (kad 1555. gadā moskoviti sagrāba tatāru vezumus, no iegūtajiem 60 000 zirgu tikai 200 bija [[Argamaks|argamaki]]; pie tam argamaks maksāja 3-5 reizes dārgāk par parastu labu kaujas zirgu). Strēlnieku ar uguns šaujamieročiem nebija daudz, taču tie nebija nekas eksotisks: jau 1490./1491. gadu ziemā Mengli Girejs I aizņēmās no Bajazīda II 1000 [[Janičāri|janičārus]], kas pildīja robežcietokšņu garnizonu funkcijas un apmācīja hana janičārus. 1502.gadā, Krimai sākot karu pret [[Lielā orda|Lielās ordas]] hanu Šeihu Ahmedu, avoti min arī lauka artilēriju. 1532. gadā hana rīcībā bija arī lielkalibra lielgabali (1552. gadā pie Tulas vien zaudēja 18) un tā gvardē 500 arkebuzieri, vēlāk izveidoja pastāvīgu [[Kapikuli|kapikulu]] kājnieku gvardes korpusu (pamatā komplektētu no atsūtītajiem janičāriem, Krimas piekrastes pilsētu nemusulmaņiem un no kalniešiem iegādātajiem vergiem), ko aktīvi izmantoja karadarbībā. Plašāku izplatību šaujamieroči neguva, jo ierastajā kavalērijas taktikā tos bija grūti izmantot (bez tam tā laika bultas lidoja 2 reizes tālāk, nekā moskovitu [[Kazaki|kazaku]] [[Rokas bombarda|ručņicu]] lodes, un šaušanas ātrums un precizitāte bija lielāki). Militārā taktika, kurā mijiedarbojās kavalērija, kājnieki un ugunsieroči, tika modernizēta, ņemot vērā osmaņu pieredzi un pamatā atsakoties no klasiskās stepes nomadu taktikas. Nespēja attīstīt tehnoloģijas XVI-XVII gs. mijā pamazām hanistei lika piekāpties dumpīgo ziemeļrietumu vasaļu priekšā, no ofensīvas pārejot defensīvā, bet militārajā taktikā atgriežoties pie viegli bruņotu jātnieku strauju manevrēšanu, cenšoties neiesaistīties tuvcīņā ar smagi bruņotu pretinieku. Laikabiedri akcentēja Krimas tatāru karaspēka disciplinētību. | ||
Pašreizējā versija, 2019. gada 27. decembris, plkst. 09.54
Krimas haniste (tat. Qırım Hanlığı, قريم خانلغى, kr. Крымское ханство, an. Khanate of Crimea, vc. Khanat der Krim) - valsts Dienvidkrievijas stepē, Krimas pussalā un Ziemeļkaukāzā, izveidojusies pēc Zelta ordas sabrukuma XV gs. otrajā pusē kā Osmaņu impērijas vasaļvalsts, un dominēja reģionā XV – XVII gs. Valsts lietvedībā un diplomātiskajā sarakstē sevi dēvēja par "čingizīdu valsti". Tās vēsture pamatā tika pētīta XIX gs., bet XX gs. vēsturnieki par to neizrādīja interesi, līdz ar to tikai XXI gs. sākumā tēma atkal nonāca pētnieku interešu lokā.
Monarhija - sabiedrības vadībā atradās hans no Gireju dinastijas (Čingizīdi), tā radinieki, tad hana varu pār sevi atzinušie cilšu noijoni, emīri un murzas, tad gani, amatnieki, tirgotāji, sociālās hierarhijas pašā apakšā esot vergiem (verdzības loma bija nenozīmīga, patriarhāla, bet pēc 5-10 gadu nokalpošanas vergs lielāko tiesu tika brīvlaists). Saimnieciskā ziņā klasiska nomadu lopkopju saimniecība, virsproduktu vairāk deva starpniecība kontinentālajā tirdzniecībā starp Centrālāzijas pilsētām un Melnās jūras ostām. Reģionam attīstīts pilsētu un cietokšņu tīkls. Iedzīvotāju etniskais sastāvs visai raibs, kaut pamatmasu veidoja tatāri, polovci un pečeņegi. Tirdzniecībā un amatniecībā dominēja grieķu, alanu un gotu izcelsmes pavalstnieki. No piekrastes pilsētām viena no nozīmīgākajām bija Kafa kā Austrumeiropā lielākais vergu tirdzniecības centrs. Valsts pārvaldes metodes un aparāts tika mantoti no Mongoļu impērijas, ievērojami modernizēti pēc Osmaņu parauga. Hanu kopsapulcē - kurultajā, - ievēlēja cilšu aristokrātija, teritoriju pārvaldīja un svarīgākos lēmumus pieņēma ar divana palīdzību un akceptu. Militāri politiskā ziņā pretendēja uz Zelta ordas mantojumu un konkurēja šajā jomā ar Maskavas lielkņazisti un Lietuvas lielkņazisti, kuras uzskatīja par saviem vasaļiem.
Ja neskaita hana gvardi, regulārās armijas nebija, bet kara gadījumā tika izsludināta cilšu karaspēka mobilizācija. Atkarīgo cilšu beki un kņazi baudīja ļoti lielu autonomiju, un to pakļautība hanam dažbrīd bija visai nomināla. Valsts militārā potenciāla reorganizācija, kurai pateicoties haniste spēlēja tik ievērojamu lomu reģionā, notika hana Mengli Gireja I laikā, tā dēls Sahib Girejs I modernizēja karaspēka kārtīōbu pēc Osmaņu parauga, bet lielāko militāro varenību haniste sasniedza mazdēla Devlet Gireja I laikā. Kaut arī precīzu statistisku aprēķinu un datu nav, lēš, ka pastāvīgi hana rīcībā bija 3-6 000 bruņotu jātnieku, bet vispārējas mobilizācijas gadījumā zem hana karogiem varēja sapulcēties 30-60 000 jātnieku (hronikās minētie simti tūkstošu ir neslēpts pārspīlējums, kas lielāko tiesu ņemts no Krimas hanu draudu vēstulēm kaimiņiem). Pie tam tas bija lielākās varenības posmā (piemēram, pēc sakāves karā ar Nogaju ordu 1523. gadā, Maskavijas sūtnis Koliševs ziņo, ka hans spēj mobilizēt vairs labi ja 15 000 vīru, un tikai gadsimta vidū un otrajā pusē hans karā atkal varēja sūtīt vidēji 30-40 000 vīru, taču tas bija tikai lielajos karagājienos, pie vispārējas mobilizācijas (ikdienišķos karagājienos, piemēram, 1543. gadā dodoties palīgā osmaņiem Ungārijā vai 1588. gadā iebrūkot ukraiņu zemēs, hana karaspēkā bija 15-20 000 vīru). Sīkāk karaspēks tika iedalīts pēc decimālās sistēmas: desmitos, simtos un pulkos, kas izvietoti centrālajā lielajā pulkā, bet flangos labās un kreisās "rokas" lielpulkos. Karaspēka pamatmasu veidoja vieglā kavalērija - mobilizētie lopkopji, bruņoti ar loku un bultām, - aristokrātija veidoja oglanus jeb smagi bruņotā kavalēriju pēc osmaņu spahiju parauga. Tā bija visai mazskaitlīga divu iemeslu dēļ: pirmkārt, bruņinieka apbruņojums bija dārgs, otrkārt, tatāru zirgi bija ļoti izturīgi un pieticīgi ikdienā, taču maza auguma un nespēja ilgstoši panest bruņinieku (kad 1555. gadā moskoviti sagrāba tatāru vezumus, no iegūtajiem 60 000 zirgu tikai 200 bija argamaki; pie tam argamaks maksāja 3-5 reizes dārgāk par parastu labu kaujas zirgu). Strēlnieku ar uguns šaujamieročiem nebija daudz, taču tie nebija nekas eksotisks: jau 1490./1491. gadu ziemā Mengli Girejs I aizņēmās no Bajazīda II 1000 janičārus, kas pildīja robežcietokšņu garnizonu funkcijas un apmācīja hana janičārus. 1502.gadā, Krimai sākot karu pret Lielās ordas hanu Šeihu Ahmedu, avoti min arī lauka artilēriju. 1532. gadā hana rīcībā bija arī lielkalibra lielgabali (1552. gadā pie Tulas vien zaudēja 18) un tā gvardē 500 arkebuzieri, vēlāk izveidoja pastāvīgu kapikulu kājnieku gvardes korpusu (pamatā komplektētu no atsūtītajiem janičāriem, Krimas piekrastes pilsētu nemusulmaņiem un no kalniešiem iegādātajiem vergiem), ko aktīvi izmantoja karadarbībā. Plašāku izplatību šaujamieroči neguva, jo ierastajā kavalērijas taktikā tos bija grūti izmantot (bez tam tā laika bultas lidoja 2 reizes tālāk, nekā moskovitu kazaku ručņicu lodes, un šaušanas ātrums un precizitāte bija lielāki). Militārā taktika, kurā mijiedarbojās kavalērija, kājnieki un ugunsieroči, tika modernizēta, ņemot vērā osmaņu pieredzi un pamatā atsakoties no klasiskās stepes nomadu taktikas. Nespēja attīstīt tehnoloģijas XVI-XVII gs. mijā pamazām hanistei lika piekāpties dumpīgo ziemeļrietumu vasaļu priekšā, no ofensīvas pārejot defensīvā, bet militārajā taktikā atgriežoties pie viegli bruņotu jātnieku strauju manevrēšanu, cenšoties neiesaistīties tuvcīņā ar smagi bruņotu pretinieku. Laikabiedri akcentēja Krimas tatāru karaspēka disciplinētību.
1700. gadā Krievijas valsts pārstāja maksāt Krimas hanam nodevas. 1774. gadā pēc Kičik-Kainarkas miera līguma Osmaņu impērija bija spiesta atteikties no Krimas hanistes aizstāvēšanas, Krievija atņēma Krimai virkni piekrastes pilsētu. Haniste beidza pastāvēt 1783. gadā, kad to pilnībā iekaroja Krievijas impērija.
gvards
pilsētas zemessargs
jātnieks
desmitnieks
oglans
Literatūra par šo tēmu
- Alan W. Fisher: The Russian Annexation of the Crimea, 1772–1783. - Cambridge University Press: London, 1970, ISBN 0-521-07681-1
- Alan Fisher: The Crimean Tatars. - Hoover Institution Press: Stanford CA, 1978, ISBN 0-8179-6661-7
- The Crimean Khanate between East and West (15th–18th century). / Denise Klein (Ed.) - Wiesbaden: Harrassowitz, 2012, ISBN 978-3-447-06705-8
- Бантыш-Каменский Николай Николаевич. Реестр делам крымского двора с 1474 по 1779 год. - Симферополь, 1893 - 228 с.
- Дубровин Николай Федорович. Присоединение Крыма к России. Том I. 1775-1777 гг. - СПб.: 1885 - 903 с.
- Смирнов Василий Дмитриевич. Крымское ханство под верховенством Оттоманской Порты в XVIII в. до присоединения его к России. - Одесса, 1898 - 253 с.
- Смирнов Василий Дмитриевич. Сборник некоторых важных известий и официальных документов касательно Турции, России и Крыма. - СПб., 1881 - 355 с.
- Черкас Б.В. Венгерский сюжет в литовско-крымских переговорах 1522 г. // Золотоордынская цивилизация. 2017. № 10. С. 338–339
- Почекаев Р.Ю. Нюансы посольского права в московско-крымских отношениях середины XVII в. // Ученые записки Крымского федерального университета имени В.И. Вернадского. Исторические науки. 2016. Т. 2. № 4. С. 47-52
