Atšķirības starp "Dominikāņu ordenis" versijām

'''Sprediķotāju ordenis''', arī '''Brāļu Dominikāņu (Sprediķotāju) ordenis''' (lat. ''Ordo Praedicatorum'', saīsinājums: ''OP'') - [[sv. Dominiks|sv. Dominika]] dibināts mūku ordenis. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par ''melnajiem brāļiem''. Bieži literatūrā un sarunvalodā dēvēts tā dibinātāja vārdā par '''Dominikāņu ordeni'''. Atļauju jauna ordeņa dibināšanai deva 1216. gadā [[pāvests]] [[Honorijs III (pāvests)|Honorijs III]]. Tā kā [[sv. Dominiks]] pats bija [[augustīnieši|augustīniešu]] [[kanoniķis]], tad viņš savam ordenim pieņēma [[Svētais Augustīns|sv. Augustīna]] reglamentu, ko 1221. g. ģenerālkapituls papildināja ar [[premonstrieši|premonstriešu]] ordeņa regulu. Neilgā laikā pēc [[sv. Dominiks|Dominika]] nāves dominikāņi iespiedās Dānijā, Zviedrijā, Prūsijā, Polijā, kristīdami pagānus un sprediķodami; sv. Hiacints 35 gadu ilgā misijas ceļojumā devās pāri Ziemeļeiropai uz Tatāriju, Tibetu un Ķīnu. Tāpēc jau 1252. gadā [[pāvests]] varēja kādā vēstulē teikt, ka dominikāņi sprediķo "saracēņiem, grieķiem, bulgāriem, sīriešiem, gotiem, armēņiem, žīdiem, tatāriem, ungāriem". Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs, tam ir liela loma Baznīcas uzplaukumā. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. [[Alberts Lielais]], sv. [[Akvīnas Toms]] un vairāki pāvesti. 1425. gadā [[pāvests]] piešķīra dominikāņiem tiesības iegūt nekustamo īpašumu un nodrošinātus ienākumu avotus. No 14. gadsimta līdz 17. gadsimta vidum dominikāņiem bija daudz misiju Persijā, Indijā, Ķīnā un Āfrikā. Dominikāņi sekoja spāņu un portugāļu iekarotājiem [[Jaunā pasaule|Jaunajā pasaulē]]. Dominikāņi ietekmēja arī [[viduslaiki|viduslaiku]] [[teoloģija|teoloģiju]], dominikāņi bija arī pazīstamie [[sholastika|sholastiķi]] [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], dominikāņu rokās atradās arī daudzas katedras Parīzes, Oksfordas, Boloņas, Vīnes, Prāgas, un citās universitātēs. Tāpat dominikāņiem ir lieli nopelni Baznīcas mākslas attīstībā, [[Fra Bartolomeo]] un [[Fra Andželiko]] bija šī ordeņa brāļi.  Sākot ar 17. gadsimtu izglītības jomā dominikāņus sāk izspiest [[jezuīti]]. No abiem ubagotāju mūku ordeņiem - [[franciskāņi]]em un dominikāņiem - vispirms Latvijā parādījās dominikāņi, jo bīskaps Alberts jau 1215. gadā Romā iepazinās ar sv. Dominiku IV Laterānas [[koncils|koncila]] laikā. Arī [[pāvesta legāts]] [[Livonija|Livonijā]] 1225. g., bīskaps Vilhelms no Modenas, bija dedzīgs dominikāņu ordeņa atbalstītājs. Laikam Vilhelma ierosināts, bīskaps Nikolajs jau 1234. gadā piešķīra dominikāņiem Rīgā ēku, un vēlāk Vilhelms iecēla dominikāņu ordeņa brāli Heinrihu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu. Dominikāņus Rīgā pabalstīja arī [[Rīgas domkapituls]], kam 1210. - 1373. g. bija tie paši [[premontieši|premonstriešu]] ordeņa statūti, kas dominikāņiem. Pēc dominikāņu [[klosteris|klostera]] dibināšanas Rīgā, 13. gadsimta pirmajā pusē dominikāņi cēla arī savu sv. Jāņa baznīcu, kas gan rakstos pirmoreiz minēta tikai 1312. gadā. Tāpat dominikāņiem bija savi [[klosteris|klosteri]] arī Igaunijā, kas kopā ar pārējiem [[Livonija]]s dominikāņiem piederēja Dānijas, bet sākot ar 1476. gadu pamazām pieslējās Holandes [[kongregācija]]i. Jāņa baznīcas [[klosteris|klosteri]] dominikāņi bija spiesti atstāt 1524. gada [[reformācija]]s laikā īstenoto katoļu vajāšanu dēļ. Vēl 1521. gadā Dominikāņu [[klosteris|klosteri]] atvēra Narvā, kur paglābās no Rīgas, Tērbatas un Rēveles [[Konvents|konventiem]] padzītie [[Mūks|mūki]]. Ordeņa galva ir uz visu mūžu ievēlēts ģenerālmaģistrs ar sēdekli Romā. Ordenis ir sadalīts provincēs, ko pārvalda uz četru gadu termiņu ievēlēts [[provinciāls]]. Katram [[klosteris|klosterim]] ir savs ik pa četriem gadiem brālības vēlēts [[priors]]. Tāpat 1221. g. [[ģenerālkapituls]] nolēma, ka dominikāņu ordenim līdzīgi [[franciskāņi|franciskāņiem]] nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot [[klosteris|klostera]] ēkas un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām.