Atšķirības starp "Bīrons Pēteris Ernsts, Kurzemes hercogs" versijām
m |
m |
||
| 45. rindiņa: | 45. rindiņa: | ||
|} | |} | ||
| − | '''Pēteris Ernsts fon Bīrons''' (''Peter Ernst von Biron'', 1724.-1800.) – [[grāfs]], otrais un pēdējais [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]] no [[Bīronu dinastija]]s. Dzimis 1724. gada 15. februārī Mītavā, t.s. Kavalieru namā, [[Kurzemes hercogiste|Kurzemes un zemgales]] hercoga [[Ernsts Johans fon Bīrons|Ernsta Johana Bīrona]] un Benignas Gotlības ģimenē. 1730.-1740. - kopā ar ģimeni dzīvo [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] (1730.-1732. Maskavā, 1732.-1740. Pēterburgā), jo tēvs ir viens no tuvākajiem [[Anna I (Krievijas imperatore)|imperatores Annas]] padomniekiem. 1738. gadā, 14 gadu vecumā Pēteri ieceļ par leibgardes apakšpulkvedi. Saņēmis Polijas karalistes Baltā ērgļa [[ordenis|ordeni]], 1740. gadā piešķirts Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordenis. No 1741. gada līdz 1762. gadam. 1762. gada 25. februārī ģimenei ļāva atgriezties Pēterburgā. 1763. gada 22. janvārī Bīroni atgriezās hercogistē. Kaut arī juridiski hercogistes [[monarhs]] bija viņa tēvs, reālais valdnieks jau bija Pēteris, par ko liecina tas, ka viņš parakstījis lielāko daļu no tā laika valsts dokumentiem. 1765. gadā princis Pēteris salaulājas ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu. 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai. 1774. gadā hercogs Pēteris salaulājas ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu (kr. ''Юсупова Евдокия''), bet 1778. gadā tiesa šķīra šo Pētera laulību, kura vairs neeksistēja, jo kopš 1776. gada hercoga sieva dzīvoja Pēterburgā (Krievijas impērija šo šķiršanās lēmumu neatzina par likumīgu). 1779. | + | '''Pēteris Ernsts fon Bīrons''' (''Peter Ernst von Biron'', 1724.-1800.) – [[grāfs]], otrais un pēdējais [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]] no [[Bīronu dinastija]]s. Dzimis 1724. gada 15. februārī Mītavā, t.s. Kavalieru namā, [[Kurzemes hercogiste|Kurzemes un zemgales]] hercoga [[Ernsts Johans fon Bīrons|Ernsta Johana Bīrona]] un Benignas Gotlības ģimenē. 1730.-1740. - kopā ar ģimeni dzīvo [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] (1730.-1732. Maskavā, 1732.-1740. Pēterburgā), jo tēvs ir viens no tuvākajiem [[Anna I (Krievijas imperatore)|imperatores Annas]] padomniekiem. 1738. gadā, 14 gadu vecumā Pēteri ieceļ par leibgardes apakšpulkvedi. Saņēmis Polijas karalistes Baltā ērgļa [[ordenis|ordeni]], 1740. gadā piešķirts Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordenis. No 1741. gada līdz 1762. gadam. 1762. gada 25. februārī ģimenei ļāva atgriezties Pēterburgā. 1763. gada 22. janvārī Bīroni atgriezās hercogistē. Kaut arī juridiski hercogistes [[monarhs]] bija viņa tēvs, reālais valdnieks jau bija Pēteris, par ko liecina tas, ka viņš parakstījis lielāko daļu no tā laika valsts dokumentiem. 1765. gadā princis Pēteris salaulājas ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu. 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai. 1774. gadā hercogs Pēteris salaulājas ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu (kr. ''Юсупова Евдокия''), bet 1778. gadā tiesa šķīra šo Pētera laulību, kura vairs neeksistēja, jo kopš 1776. gada hercoga sieva dzīvoja Pēterburgā (Krievijas impērija šo šķiršanās lēmumu neatzina par likumīgu). 1779. gada 24. oktobrī hercogs Pēteris slepeni salaulājas ar [[Bīrona, Anna Doroteja|Annu Doroteju Šarloti fon Mēdemu]] (kāzas notika 1779. gada 6. novembrī [[Mītava]]s pilī, un tikai sākoties svinībām viesi uzzināja to iemeslu). Daudz ceļojot pa Eiropu, hercogs Pēteris iegādājās, pievienojot Kurzemes kronim, virkni īpašumu. 1772. gada 19. augustā hercogs informēja landtāgu par Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu. 1775. gada 8. jūnijā tika parakstīts t.s. Pētera akadēmijas (''Academia Petrina'') dibināšanas akts. 1787. gadā nodibināja konkursa prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā (''Academia Clementina''). 1795. gadā pēc t.s. III Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas impērija. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes apvienošanās ar Krievijas impēriju. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula (turpmāk "Kurzemes un Zemgales hercogs" bija viens no Krievijas [[Imperators|imperatora]] tituliem). Saņēmusi no Krievijas imperatores [[Katrīna II (Krievijas imperatore)|Katrīnas II]] zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi savos īpašumos Rietumeiropā. 1800. gada 13. janvārī hercogs Pēteris Bīrons mira Gellenavā, un 25. janvārī tika apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1847. gadā tika pārapbedīts Sagānas luterāņu baznīcā. |
{{Ksākums}} | {{Ksākums}} | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 21. februāris, plkst. 07.59
| |
| valda |
1764.-18.03.1795. |
| investitūra | 03.01.1765. |
| hercogs | 25.11.1769.-18.03.1795. |
| Sievas |
|
| Bērni |
|
| dzimta | Bīronu dinastija |
| Tēvs | Ernsts Johans fon Bīrons |
| Māte | Benigna Gotlība fon Trota-Treidena |
| Dzimis | 15.02.1724. Mītavā, Kavalieru namā |
| Miris | 13.01.1800. Gellenavā |
Pēteris Ernsts fon Bīrons (Peter Ernst von Biron, 1724.-1800.) – grāfs, otrais un pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs no Bīronu dinastijas. Dzimis 1724. gada 15. februārī Mītavā, t.s. Kavalieru namā, Kurzemes un zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona un Benignas Gotlības ģimenē. 1730.-1740. - kopā ar ģimeni dzīvo Krievijas impērijā (1730.-1732. Maskavā, 1732.-1740. Pēterburgā), jo tēvs ir viens no tuvākajiem imperatores Annas padomniekiem. 1738. gadā, 14 gadu vecumā Pēteri ieceļ par leibgardes apakšpulkvedi. Saņēmis Polijas karalistes Baltā ērgļa ordeni, 1740. gadā piešķirts Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordenis. No 1741. gada līdz 1762. gadam. 1762. gada 25. februārī ģimenei ļāva atgriezties Pēterburgā. 1763. gada 22. janvārī Bīroni atgriezās hercogistē. Kaut arī juridiski hercogistes monarhs bija viņa tēvs, reālais valdnieks jau bija Pēteris, par ko liecina tas, ka viņš parakstījis lielāko daļu no tā laika valsts dokumentiem. 1765. gadā princis Pēteris salaulājas ar Valdekas princesi Luīzi Karolīnu. 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai. 1774. gadā hercogs Pēteris salaulājas ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu (kr. Юсупова Евдокия), bet 1778. gadā tiesa šķīra šo Pētera laulību, kura vairs neeksistēja, jo kopš 1776. gada hercoga sieva dzīvoja Pēterburgā (Krievijas impērija šo šķiršanās lēmumu neatzina par likumīgu). 1779. gada 24. oktobrī hercogs Pēteris slepeni salaulājas ar Annu Doroteju Šarloti fon Mēdemu (kāzas notika 1779. gada 6. novembrī Mītavas pilī, un tikai sākoties svinībām viesi uzzināja to iemeslu). Daudz ceļojot pa Eiropu, hercogs Pēteris iegādājās, pievienojot Kurzemes kronim, virkni īpašumu. 1772. gada 19. augustā hercogs informēja landtāgu par Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu. 1775. gada 8. jūnijā tika parakstīts t.s. Pētera akadēmijas (Academia Petrina) dibināšanas akts. 1787. gadā nodibināja konkursa prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā (Academia Clementina). 1795. gadā pēc t.s. III Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas impērija. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes apvienošanās ar Krievijas impēriju. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula (turpmāk "Kurzemes un Zemgales hercogs" bija viens no Krievijas imperatora tituliem). Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi savos īpašumos Rietumeiropā. 1800. gada 13. janvārī hercogs Pēteris Bīrons mira Gellenavā, un 25. janvārī tika apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1847. gadā tika pārapbedīts Sagānas luterāņu baznīcā.
| Priekštecis: Ernsts Johans |
Kurzemes un Zemgales hercogs 1769.-1795. |
Pēctecis: Katrīna II |
Literatūra
- Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
- Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
- Christoph Hermann von Manstein. Memoirs. - London, 1856
- Claudius Rondeau. Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892
- Hugo Weczerka. Handbuch der historischen Stätten Schlesien. - Stuttgart 1977
Ārējās saites
- hercogi Bīroni un viņu atvases (latviešu val.)
- Bīronu dzimta un Ernsta Johana Bīrona biogrāfija (krievu val.)
- K. Manšteina kritiskās piezīmes par Bīronu dzimtu (krievu val.)
