Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs

**Ernsts Johans**
Valda	13.07.1737.-16.04.1762.; 22.08.1762.-25.11.1769.; Krievijas impērijā: 28.10.1740.-08.11.1740.
investitūra	13.07.1737.; 03.01.1765.;
sieva	Benigna Gotlība fon Trota-Treidena
bērni	Pēteris (1724.-1800.); Hedviga Elizabete (1727.-1797.); Karls Ernsts (1728.-1801.);
dzimta	Bīronu dzimta
tēvs	Karls fon Bīrens
māte	Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena
brāļi un māsas	Gustavs fon Bīrons; Karls fon Bīrons;
dzimis	23.11.1690.
miris	28.12.1772.

Ernsts Johans Bīrons (H.H. Prince Ernst Johann Biron von Courland; 1690.-1772.) – grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Bijis hercoga muižas pārvaldnieks Vircavā, ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu (Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden, 1703.-1782.). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā. 1725. gadā kļuva par Annas galma kambarkungu, bet 1727. gadā - par virsmeistaru. 23. martā Bīrons kļuva par Krievijas impērijas galma kambarkungu. 10. maijā - par virskambarkungu un pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Pēterburgā, kur kļuva par vienu no imperatores favorītiem.

1737. gada 22. jūnijā Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par hercogu (8. jūlijā Žečpospoļitas Seims apstiprināja vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas^[1]). Pēc tam, kad Bīrons saņēma lēni, 1737. gada oktobra beigās Dancigā tikās karaliskā komisija, no vienas puses, un hercoga pilnvarotais kanclers Hermanis Kristofs Finks fon Finkenšteins, no otras, lai atrisinātu visus iespējamos strīdus jautājumus kā par zemes, tā nodokļu, nodevu un citiem jautājumiem.^[2] 1738. gada 20. decembrī Ernsts Johans saņēma no Svētās Romas impērijas imperatora predikātu "Gaišība" un Ravensbergas grāfa goda titulu (an. Count of The Holy Roman Empire).

1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) iecelts par mazgadīgā Joana VI reģentu, taču jau 9. novembra (v.st.) naktī arestēts. No 1741. gada novembra līdz 1762. gada martam hercogs ar ģimeni atradās trimdā Iekškrievijā (hercogisti pārvaldīja hercogistes padome). Žečpospoļitas karalis Augusts III joprojām cerēja hercogistes atkaliekļaušanu karalistē un sakarā ar to, ka Ernsts Johans Bīrons bija kritis nežēlastībā, 1758. gada 16. novembrī izsludināja hercogistes lēni par vakantu.^[3] 1762. gada 25. februārī Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no hercoga titula. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II no jauna apstiprināja Ernsta Johana tiesības uz hercoga titulu. Vienlaikus viņam nācās parakstīt dokumentu, kas noteica Kurzemes hercoga pienākumus pret imperatori.^[4] 1763. gada 22. jūnijā notika viņa restitūcija tronī, Kurzemes muižniecība atkal zvērēja viņam uzticību. 1764. gada 23. decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Augusts atkal izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam (1765. gada 3 janvārī saņēma diplomu par investūru). Pēc Ernsta Johana Bīrona atkalatjaunošanas tronī un hercoga Saksijas Kārļa padzīšanas Kurzemes bruņniecība sadalījās Bīronu piekritējos un Kārļa atbalstītājos (Caroliner). Pēdējo skaits aizvien pieauga. Katrīna II te saskatīja draudus saviem nodomiem un bija spiesta klajā ar deklarāciju „mūsu pašu hercoga“ aizstāvībai.^[5] 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu: 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim (princim Karlam tika piešķirta ikgadēja pensija 6000 dālderu apmērā, Hedviga testamentā vispār netika pieminēta), bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Mītavas pilī no otra infarkta.

Priekštecis: Ferdinands	Kurzemes un Zemgales hercogs 1737.-1740.	Pēctecis: Ludvigs Ernests
Priekštecis: Saksijas Kārlis	Kurzemes un Zemgales hercogs 1763.-1769.	Pēctecis: Pēteris Ernsts

Atsauces un paskaidrojumi

↑ König August III. überträgt die Herzogtümer Kurland und Semgallen dem Reichsgrafen Ernst Johann von Biron als erbliches Lehen. Fraustadt, 13. Juli 1737 - Ar šo dokumentu Polijas karalis dāvā Bīronam hercogvalsti kā mantojamu lēni, ne ar vārdu nepieminot hercoga vēlēšanas, ko Polija uzskata par nelikumīgām. Tātad arī Žečpospoļitas karalim jārēķinās ar Krievijas impērijas spiedienu.
↑ Danziger Konvention zwischen König August III. und Herzog Ernst Johann. Danzig, 12. November 1737.
↑ Diploma Declarationis vacantiae Feudi Ducatum Curlandiae et Semigalliae. Warschau, 16. November 1758.
↑ Verpflichtungserklärung Herzog Ernst Johanns gegenüber Katharina II. St.Petersburg, 4./15. und 5./16. August 1762. - Šis dokuments, kas tika gatavots jau iepriekšējās ķeizarienes Elizabetes laikā, faktiski ievada pilnīgu hercogistes pakļaušanu Krievijas kundzībai. Krievijas puse to kādu laiku noklusēja, lai, atjaunojot Ernstu Johanu tronī, muižniecībai nerastos aizdomas, ka process ir pilnībā no Pēterburgas manipulēts.
↑ Deklaration der Kaiserin Katharina II. an die „Widriggesinnten“ in Kurland und Semgallen. St.Petersburg, 2./13.August 1766.

ģerboņa gravējums traukā

Literatūra

Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
Valda Kvaskova. Hercoga Ernsta Johana zirgaudzētava Salas muižā 18. gadsimtā – dokumenti un vizuālas liecības. // Latvijas arhīvi. 2007. Nr.3. 31.-58. lpp. ISSN 1407-2270

Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
Christoph Hermann von Manstein. Memoirs. - London, 1856
Claudius Rondeau. Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Resursi internetā par šo tēmu

[1] König August III. überträgt die Herzogtümer Kurland und Semgallen dem Reichsgrafen Ernst Johann von Biron als erbliches Lehen. Fraustadt, 13. Juli 1737 - Ar šo dokumentu Polijas karalis dāvā Bīronam hercogvalsti kā mantojamu lēni, ne ar vārdu nepieminot hercoga vēlēšanas, ko Polija uzskata par nelikumīgām. Tātad arī Žečpospoļitas karalim jārēķinās ar Krievijas impērijas spiedienu.

[2] Danziger Konvention zwischen König August III. und Herzog Ernst Johann. Danzig, 12. November 1737.

[3] Diploma Declarationis vacantiae Feudi Ducatum Curlandiae et Semigalliae. Warschau, 16. November 1758.

[4] Verpflichtungserklärung Herzog Ernst Johanns gegenüber Katharina II. St.Petersburg, 4./15. und 5./16. August 1762. - Šis dokuments, kas tika gatavots jau iepriekšējās ķeizarienes Elizabetes laikā, faktiski ievada pilnīgu hercogistes pakļaušanu Krievijas kundzībai. Krievijas puse to kādu laiku noklusēja, lai, atjaunojot Ernstu Johanu tronī, muižniecībai nerastos aizdomas, ka process ir pilnībā no Pēterburgas manipulēts.

[5] Deklaration der Kaiserin Katharina II. an die „Widriggesinnten“ in Kurland und Semgallen. St.Petersburg, 2./13.August 1766.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]


Valda	13.07.1737.-16.04.1762. 22.08.1762.-25.11.1769. Krievijas impērijā: 28.10.1740.-08.11.1740.
investitūra	13.07.1737. 03.01.1765.
sieva	Benigna Gotlība fon Trota-Treidena
bērni	Pēteris (1724.-1800.) Hedviga Elizabete (1727.-1797.) Karls Ernsts (1728.-1801.)
dzimta	Bīronu dzimta
tēvs	Karls fon Bīrens
māte	Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena
brāļi un māsas	Gustavs fon Bīrons Karls fon Bīrons
dzimis	23.11.1690.
miris	28.12.1772.

Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs

Satura rādītājs

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt