Atšķirības starp "Bēkons Frānsiss" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | Sers '''Frānsiss Bēkons''', Olbanas vikonts, Verlamas barons (angl. ''Sir Francis Bacon, 1st Viscount St Alban'', 1561.-1626.) - filosofs, rakstnieks, politiķis, dabaszinātnieks. Zinātniskuma kā metodes izveidotājs. Dzimis 1561. gada 22. janvārī Londonā. Tēvs - Nikolass Bēkons, [[lords]] ''Lielā | + | Sers '''Frānsiss Bēkons''', Olbanas vikonts, Verlamas barons (angl. ''Sir Francis Bacon, 1st Viscount St Alban'', 1561.-1626.) - filosofs, rakstnieks, politiķis, dabaszinātnieks. Zinātniskuma kā metodes izveidotājs. Dzimis 1561. gada 22. janvārī Londonā. Tēvs - [[sers]] Nikolass Bēkons, [[lords]] ''Lielā zīmoga glabātājs''. Pamatizglītību ieguva mājas apstākļos, pēc tam studēja jurisprudenci Kembridžas universitātes Trīsvienības (''Trinity'') koledžā. 1576.-1579. gados Anglijas diplomātiskās misijas ierēdnis Parīzē, 1579. gadā pēc tēva nāves atgriezās [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], kur strādāja kā jurists. 1584. gadā kļuva par [[Parlaments|Parlamenta]] kopienu palātas deputātu, kur īstenoja visai spožu karjeru, pateicoties straujai pāriešanai no opozīcijas pozīcijā un bezkompromisu [[Karalis|karalienes]] [[Elizabete I, Anglijas karaliene|Elizabetes I]] politikas atbalstīšanai (1586. gadā atbalstīja [[Skotijas karaliste|Skotijas]] karalienes [[Marija I, Skotijas karaliene|Marijas Stjuartas]] sodīšanu ar nāvi utt.). Zaudējis karalienes simpātijas, ap 1591. gadu kļuva par karalienes favorīta Eseksas [[Grāfs|grāfa]] favorītu, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu, taču, tikko grāfs krita nežēlastībā, bija viens no pirmajiem, kas publiski apvainoja savu bijušo aizbildni valsts nodevībā. 1606. gadā apprecējās četrpadsmit gadus veco tirgotāja meitu Alisi Berhemu. Ieņēma virkni augstu amatu valsts pārvaldē: karaliskais advokāts, augstākais karaliskais juriskonsults, 1613. gadā kļuva par virprokuroru (''attorney general''). Karjeras virsotnes sasniedza pēc 1614. gada, kad karalis [[Džeimss I, Anglijas karalis|Džeimss I]] atlaida parlamentu un pārvaldīja valsti ar uzticamu ierēdņu palīdzību, no kuriem viens bija Bēkons: 1616. gadā viņš kļuva par karaļa [[Slepenā padome|Slepenās padomes]] locekli, 1617. gadā - par lordu lielā zīmoga glabātāju, 1618. gadā - par lordu [[Kanclers|kancleru]] un, saņēmis Verlamas [[Barons|barona]] titulu, par karalistes [[Pērs|pēru]]. 1621. gadā iecelts par Sentolbanas [[Vikonts|vikontu]]. 1621. gadā sasauktais Parlaments viņu apsūdzēja korupcijā, tiesāja un uz visiem laikiem padzina no valsts dienesta (no ieslodzījuma Bēkonu paglābusi tikai paša karaļa iejaukšanās). Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja savos ārpilsētas īpašumos, nodarbojoties ar literatūru un zinātni. Miris 1626. gada 9. aprīlī. Savu pirmo rakstu krājumu - "Eksperimenti un padomi", - ko vēlāk turpināja papildināt, Bēkons izdeva 1597. gadā. 1605. gadā iznāca viņa traktāts "Par dievišķo un cilvēcisko zināšanu nozīmi un panākumiem", bet 1620. gadā izdeva "Jauno organonu", kas bija iecerēts kā traktāta "Lielā zinātņu atjaunošana" otrā daļa. 1623. gadā dienas gaismu ieraudzīja "Lielās zinātņu atjaunošanas" pirmā daļa "Par zinātņu vairošanas vajadzīgumu". Bez tam šajā laikā tapa virkne literāru darbu - dzejoļi, esejas, - kā arī filosofiskās utopijas žanrā sarakstītā "Jaunā Atlantīda", u.c. filosofiskus un vēsturiskus apcerējumus ("Domas un novērojumi", "Par seno gudrību", "Par debesīm", "Par iemesliem un sākumu", "Vēju vēsture", "Dzīvības un nāves vēsture", "Henrija VII vēsture" u.c.). |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 23. februāris, plkst. 10.17
Sers Frānsiss Bēkons, Olbanas vikonts, Verlamas barons (angl. Sir Francis Bacon, 1st Viscount St Alban, 1561.-1626.) - filosofs, rakstnieks, politiķis, dabaszinātnieks. Zinātniskuma kā metodes izveidotājs. Dzimis 1561. gada 22. janvārī Londonā. Tēvs - sers Nikolass Bēkons, lords Lielā zīmoga glabātājs. Pamatizglītību ieguva mājas apstākļos, pēc tam studēja jurisprudenci Kembridžas universitātes Trīsvienības (Trinity) koledžā. 1576.-1579. gados Anglijas diplomātiskās misijas ierēdnis Parīzē, 1579. gadā pēc tēva nāves atgriezās Anglijas karalistē, kur strādāja kā jurists. 1584. gadā kļuva par Parlamenta kopienu palātas deputātu, kur īstenoja visai spožu karjeru, pateicoties straujai pāriešanai no opozīcijas pozīcijā un bezkompromisu karalienes Elizabetes I politikas atbalstīšanai (1586. gadā atbalstīja Skotijas karalienes Marijas Stjuartas sodīšanu ar nāvi utt.). Zaudējis karalienes simpātijas, ap 1591. gadu kļuva par karalienes favorīta Eseksas grāfa favorītu, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu, taču, tikko grāfs krita nežēlastībā, bija viens no pirmajiem, kas publiski apvainoja savu bijušo aizbildni valsts nodevībā. 1606. gadā apprecējās četrpadsmit gadus veco tirgotāja meitu Alisi Berhemu. Ieņēma virkni augstu amatu valsts pārvaldē: karaliskais advokāts, augstākais karaliskais juriskonsults, 1613. gadā kļuva par virprokuroru (attorney general). Karjeras virsotnes sasniedza pēc 1614. gada, kad karalis Džeimss I atlaida parlamentu un pārvaldīja valsti ar uzticamu ierēdņu palīdzību, no kuriem viens bija Bēkons: 1616. gadā viņš kļuva par karaļa Slepenās padomes locekli, 1617. gadā - par lordu lielā zīmoga glabātāju, 1618. gadā - par lordu kancleru un, saņēmis Verlamas barona titulu, par karalistes pēru. 1621. gadā iecelts par Sentolbanas vikontu. 1621. gadā sasauktais Parlaments viņu apsūdzēja korupcijā, tiesāja un uz visiem laikiem padzina no valsts dienesta (no ieslodzījuma Bēkonu paglābusi tikai paša karaļa iejaukšanās). Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja savos ārpilsētas īpašumos, nodarbojoties ar literatūru un zinātni. Miris 1626. gada 9. aprīlī. Savu pirmo rakstu krājumu - "Eksperimenti un padomi", - ko vēlāk turpināja papildināt, Bēkons izdeva 1597. gadā. 1605. gadā iznāca viņa traktāts "Par dievišķo un cilvēcisko zināšanu nozīmi un panākumiem", bet 1620. gadā izdeva "Jauno organonu", kas bija iecerēts kā traktāta "Lielā zinātņu atjaunošana" otrā daļa. 1623. gadā dienas gaismu ieraudzīja "Lielās zinātņu atjaunošanas" pirmā daļa "Par zinātņu vairošanas vajadzīgumu". Bez tam šajā laikā tapa virkne literāru darbu - dzejoļi, esejas, - kā arī filosofiskās utopijas žanrā sarakstītā "Jaunā Atlantīda", u.c. filosofiskus un vēsturiskus apcerējumus ("Domas un novērojumi", "Par seno gudrību", "Par debesīm", "Par iemesliem un sākumu", "Vēju vēsture", "Dzīvības un nāves vēsture", "Henrija VII vēsture" u.c.).
